liepajniekiem.lv
– Kas ir taiko?
– Taiko nozīmē bungas. Tas ir ļoti vispārējs jēdziens. Japāņu bungas mēdz saukt arī par vadaiko. Vēsturiski taiko izmantoja karā, lai parādītu, ka konkrētā teritorija ir ieņemta. Tās spēlēja arī teātrī.
Kādreiz ar taiko atzīmēja pilsētas robežas. Spēlētājs ar lielām bungām nostājās pilsētas centrā un spēlēja – cik tālu bungas bija dzirdamas, tik tālu arī bija pilsēta.
Robežu nosprauda tur, kur vairs nevarēja sadzirdēt bungu skaņu. Tā kādreiz tapa daudzu Japānas pilsētu robežas.
Bungas ir dažādas, un katra rada savu skaņu. Tikpat atšķirīgas ir arī vālītes. Tās tiek pieskaņotas bungu izmēram un gatavotas no dažādiem kokiem. Parasti vālītes ir smagākas, nekā varētu šķist, un arī bungas ir skaļas.
Ar studentiem spēlējām Liepājas sacensībās “Ritma skrējiens”, stāvējām Jūrmalas parkā, bet cilvēki bungas dzirdējuši pat pie “Valhallas”.
Pats vienmēr esmu teicis, ka galvenais ir nevis, ko tu spēlē, bet gan, kā tu spēlē. Ir jābūt plašām kustībām, pareizai pozai. Taiko skaņu ne tikai dzird, bet arī izjūt, jo ir vibrācija, rīboņa, ko jūt iekšēji.
– Vai liepājniekus interesē taiko nodarbības?
– Pašlaik pie manis mācās 13 cilvēki vecumā no 20 līdz 50 gadiem. Tiesa, tie nav pusaudži, bet nekad nav par vēlu vai par agru iemācīties ko jaunu.
Lielākoties nāk tie, kuriem ir interese par japāņu kultūru.
Citus vienkārši interesē Āzijas kultūra kā tāda, kādam tuvāka dienvidkorejiešu, citam – ķīniešu kultūra. Ir arī tādi, kas atnāca uz pirmo nodarbību un saprata, ka viņiem patīk taiko spēlēt.
– Vajadzīgas arī iepriekšējas muzikālas iemaņas?
– 90 procentiem manu studentu nav muzikālas pieredzes vai iepriekšēju zināšanu. Ir reizes, kad kaut kādi pamati var palīdzēt, bet citreiz tas tieši traucē.
Vietējie mūzikas teoriju vai spēli lielākoties apguvuši te, Eiropā, bet ir daudz atšķirību, kā mūzika strādā, skan te un kā Austrumāzijā.
Es to salīdzinātu ar braukšanu ar mašīnu. Piemēram, ja cilvēks māk braukt ar vieglo auto, viņš vieglāk iemācīsies vadīt arī busiņu, bet, ja cilvēks ir pieradis braukt ar auto, kam stūre ir kreisajā pusē, viņam būs daudz grūtāk pierast pie stūres labajā pusē.
Kaut ko iemācoties un to regulāri darot, rodas muskuļu atmiņa.
Tāpēc nav svarīgi, vai ir bijusi kāda iepriekšēja saskarsme ar mūziku.
– Un kā latviešiem ar taiko apgūšanu veicas?
– Es teiktu, ka labi! Viņi mācībās iegulda daudz pūļu. Redzu, ka praktizējas arī ārpus studijas, jo ir jātrenē ausis, dzirde. Jātrenē kustības ieņemt pareizo pozu.
Tas, kā tu spēlē, ir tikpat svarīgi kā tas, ko tu spēlē. Jāiemācās koncentrēties.
Taiko praktizēšana ir dziļāka nekā vienkārši mūzikas stundas. Cilvēki iemācās disciplīnu, kas saistīta ar mēģinājumiem un nodarbībām, iemācās, kā uzvesties.
Pie reizes apgūst arī japāņu vārdus, iemācās tos lasīt.
– Instrumenti ir atvesti no Brazīlijas?
– Lielākoties, jā. Bet tos taisījuši dažādi meistari. Vienas bungas nāk no Vācijas, kur meistari bija pārsteigti, ka arī Latvijā ir taiko. Tās ir manas pirmās Eiropā tapušās bungas. Pārējās ir no Brazīlijas vai Japānas.
Atgādāt instrumentus šurp nebija nedz lēti, nedz viegli, jo bungas ir lielas un smagas.
Dažas pat nav iespējams izjaukt – tās ir vienā gabalā. Bet šīs bungas visur nemaz nevar atrast, tāpēc bija vien jāved.
– Kā pašam radās interese par šo instrumentu?
– Mūzika mani interesēja kopš mazotnes. Tā gan nebija interese par tradicionāliem japāņu instrumentiem, vairāk par klavierēm un ģitāru.
Tad nāca pusaudžu gadi, kad kā tipisks jaunietis gribēju dziedāt pats savā grupā, izmēģināju arī to.
Sākumā spēlējām kaut ko uz roka pusi, bet interesanti bija tas, ka, ceļojot pa dažādām vietām Brazīlijā, varēju miksēt dažādus instrumentus, piemēram taiko ar sambas bungām.
– Kā nonācāt līdz Liepājai?
– Es apprecējos ar liepājnieci! Jau uzreiz bija doma, ka kādreiz pārcelsimies uz Latviju.
Man Brazīlijā bija sava mūzikas studija, un, kad nolēmām pārvākties, radās jautājums, ko ar to darīt? Nolēmām visu pārcelt uz šejieni.
Liepājā esam kopš pagājušā gada beigām. Vēl pat līdz galam neesam iekārtojušies, bet ticu, ka paliksim ilgtermiņā, jo gribu dalīties ar taiko enerģiju.
– Pirms pārcelšanās bija jau iespēja apmeklēt Latviju?
– Vienu reizi 2023. gadā sanāca atbraukt uz trim mēnešiem. Te viss šķita daudz savādāks nekā mana ierastā vide. Bija ļoti auksts un vējains.
Cilvēki smejas, kad stāstu, kāds bija mans pirmais iespaids par šo zemi, jo saku, ka man šķita – Latvija ir plakana.
Mana dzimtā pilsēta Brazīlijā ir diezgan kalnaina, tāpēc likās iespaidīgi, ka šeit, skatoties uz horizontu, var redzēt ļoti tālu.
– Kā iepazināties ar sievu Keitu?
– Iepazināmies internetā, apgūstot angļu valodu. Tagad gan viņa angliski runā labāk par mani.
Nu jau esam precējušies divus gadus. Mūsu laulību stāsts ir nedaudz smieklīgs un netipisks, jo esam precējušies divas reizes.
Apprecoties ārzemēs, kur uzreiz nav pieejams tulks, kas visus dokumentus iztulko latviešu valodā, situācija ir diezgan sarežģītāka. Tāpēc mums vienkāršāk likās aprecēties gan Brazīlijā, gan Latvijā.
Datumi abas reizes atšķīrās, tāpēc pagaidām tos nesvinam.
Bet šogad mums beidzot būs kārtīgas kāzu svinības. Tas tad būs īstais datums, kuru atzīmēsim. Gribam šādas viesības, jo tad atlidos arī mana ģimene un draugi no Japānas, Brazīlijas, Beļģijas, Anglijas un citām vietām.
Mana ģimene vēl nav bijusi Latvijā. Māsa ir sajūsmā, nevar vien sagaidīt, kad redzēs, kur tagad dzīvojam. Līdz šim ciemos bijuši vien divi draugi no Brazīlijas un Taivānas.
Viens no viņiem ir elektroinženieris, un viņam likās fascinējoši, ka šeit ir tik daudz saules paneļu. Otra draudzene ir tulce, tāpēc viņai bija interesanti iepazīt latviešu valodu.
– Sieva arī spēlē taiko?
– Viņa ir viena no manām studentēm. Saka, ka esmu fiziski ļoti aktīvs skolotājs – ja vajag spēlēt skaļāk, tad palecos, bet, ja vajag klusāk vai jāspēlē zemāk, mēdzu rāpot pa zemi.
Skolotāji ir ļoti dažādi, arī man bijuši gan stingri, gan ļoti stingri! (Smejas.) No visiem esmu paņēmis labāko, kas man var palīdzēt mācīt citus, īpaši jau valstī, kas nav tik labi pazīstama.
Tie, kas pie manis mācās taiko, nav bērni. Tie ir pieauguši cilvēki. Nodarbības notiek darbdienās, un es zinu, ka pirms manis viņiem bijusi gara darba diena, mājās gaida bērni, viņi ir noguruši.
Es ļoti novērtēju to, ka viņi atvēl tās pāris stundas nedēļā taiko. Gribu, lai viņi šeit jūtas brīvi, ērti, gaidīti, nebaidās kļūdīties, lai uz mani skatās kā uz draugu.
Zinu, ka dažkārt taiko spēlēšana var šķist nedaudz biedējoša.
Īpaši tad, ja spēlē lielākā grupā un klausītājam nav nekādas muzikālas pieredzes.
Tas, kā šī spēle tiek mācīta, kāda ir attieksme pret kļūdām, atkarīgs no skolotāja, no kultūras, no vietas. Šeit mēs ar kļūdām draudzējamies.
– Vai latviešu valoda jau apgūta?
– Katru pirmdienu man ir latviešu valodas nodarbības, bet vēl perfekti nerunāju. Dažreiz pamēģinu pateikt kaut ko latviski, runājot ar vietējiem.
Man šķiet, ka, zinot tikai japāņu vai tikai angļu valodu, ir ļoti grūti iemācīties tādu jaunu valodu kā latviešu valoda.
Man ļoti palīdz tas, ka zinu arī portugāļu valodu, arī portugāļiem sieviešu un vīriešu vārdi ir locījumos.
– Telpas studijai viegli atradāt?
– No sākuma bija diezgan grūti. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs “Pegaza pagalma” saimniekiem, kas mums palīdzēja – atļāva savās telpās rīkot pirmās nodarbības.
Pagājušā gada izskaņā tur satikām cilvēkus, kuriem bija interese un kuri izteica vēlmi apmeklēt nodarbības.
Sākām meklēt telpas, kur atstāt instrumentus, jo bungas ir smagas, tās grūti visu laiku transportēt. Katru reizi vajadzēja īrēt lielāku busiņu, lai instrumentus aizvestu uz “Pegaza pagalma” un pēc tam nogādātu atpakaļ.
Līdz ar jauniem instrumentiem pievienoties arī jauni dalībnieki – grupa turpināja augt. Un tad viens no dalībniekiem pateica, ka šeit ir brīvas telpas. Un, lūk, te nu mēs esam!
Paši dzīvojam vien piecu minūšu gājiena attālumā. Šķiet diezgan smieklīgi, bet arī daudzi no maniem studentiem dzīvo tieši šajā rajonā. Arī viņiem ir ērtāk uz nodarbībām atnākt ar kājām, nevis kaut kur braukt.
– Dzīvot šajā Liepājas rajonā patīk? Negribas centru?
– Man šeit patīk! Mums ir mazs sunītis, ar kuru ejam interesantās pastaigās. Pat ja laukā līst lietus, snieg sniegs un ir auksts, mēs ejam staigāt.
Prieks arī par to, ka telpas izdevās atrast tik tuvu mājām. Tas ir forši, ka varam kaut ko piedāvāt te, “Laumas” rajonā. Parasti, lai apmeklētu kādu pasākumu, jābrauc uz centru.
Mums ir dažas idejas, ko vēl šeit varētu darīt, piemēram, sarīkot kādu pasākumu vietējiem. Šī varētu kļūt par tādu kā tikšanās vietu māksliniekiem.
Saistībā ar japāņu kultūru te varētu notikt origami vai ikebanas meistarklases.
Japānā ir tādi mazi festivāli Matsuri, kas ir piesaistīti gadalaikam, pie mums tādi varētu būt vasaras vai ziemas festivāli, kad aktivitātes un ēdiens ir pieskaņoti konkrētajai sezonai.
Ja izdosies pašiem sevi saorganizēt un ja cilvēkiem būs interese, tad pamēģināsim ko tādu sarīkot.
– Pie mūsu kultūras taču arī bija jāpierod.
– Jā, ir atšķirības, bet ir arī daudzas lietas, kas mums kopīgas. Piemēram, dažkārt esam vienlīdz klusi, no sākuma esam kautrīgi.
Es pats neesmu tīrs japānis. Tētis ir japānis, mamma – itāliete, un es esmu uzaudzis Brazīlijā. Tas viss manī ir samiksējies.
Esmu pamanījis, ka arī mani studenti ir dažādi – viņiem ir atšķirīgs veids, kā mācās, jo uzauguši citās kultūrās.
Man kā pasniedzējam jāsaprot savi studenti, jāatrod labākais veids, kā šo taiko spēlēšanas tradīciju nodot tālāk.
Bet es ļoti priecājos, ka daudzi, kas sākumā bija kautrīgi, jau otrajā mēnesī kļuva atvērtāki. Nu jau viņi sarunājas savā starpā, komunicē arī ārpus nodarbībām, nebaidās izklāstīt savas idejas.
Ir arī tādi, kam patīk palīdzēt – viņi pieliek pie sienas spoguli, palīdz šo vietu iekārtot. Patīkami redzēt, ka cilvēki iesaistās. Tāds arī ir mans mērķis – iesaistīt. Nevis vadīt bezpersoniskas nodarbības, bet veidot komūnu.
Sevi nepozicionēju kā skolotāju, bet kā taiko veterānu, savukārt mani studenti ir jauniņie. Citreiz šeit satiekamies paskatīties kādu filmu. Studijas atvēršanas dienā kopīgi spēlējām videospēles.
– Man Brazīlija šķiet ļoti eksotiska. Pieļauju, ka varētu pietrūkt tās dabas mežonīguma.
– Daudzi varētu padomāt, ka man pietrūkst Brazīlijas saules vai kā cita, bet es patiešām priecājos, ka varu redzēt un izjust gadalaiku maiņu, kāda ir Latvijā.
Man ļoti patīk rudens, kad lapas sāk krāsoties.
Mums ir radi arī citās Latvijas pilsētās, un esmu redzējis, cik rudenīgi skaista ir Aizpute, Pāvilosta. Un kur vēl ziemas dienas, kad viss ir balts!
Bet ir viena lieta, kuras man tiešām pietrūkst. Gaļa! Brazīlija ir slavena ar savu gaļu, ar tās kvalitāti. Vēl dažreiz man pietrūkst iespējas kaut kur ieiet un pasūtīt tradicionālu japāņu ēdienu. Kaut ko, kas nav suši.
Bet cilvēki man ir stāstījuši, ka tā Āzijas virtuve, kas tagad Liepājā pieejama, ir salīdzinoši jauna un ka pirms 30 gadiem ko tādu šeit vispār nevarēja atrast.
Tāpēc negribu daudz sūdzēties par šī brīža piedāvājumu. Laika gaitā varbūt tikšu pie vēl plašākas izvēles!
Vizītkarte
Akira Vašimi
- Dzimis 1996. gada 3. septembrī Sanbernardo du Kampo pilsētā Brazīlijā.
- Brazīlijas ABC Federālajā universitātē ieguvis grādu aerokosmiskajā inženierijā.
- Precējies ar liepājnieci Keitu Cebri.
- Pārzina japāņu, portugāļu, spāņu, itāļu un angļu valodu, pašlaik apgūst latviešu valodu.
- Hobijs – ēst gatavošana.
- Mīļākais latviešu ēdiens – speķa pīrāgi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
