Orķestra kalendārs šoruden spraigs, un tā vadītājs Uldis Lipskis pieļauj – pat pārmēru. Taču svarīgi ir gūt pašiem savus ieņēmumus, jo valsts bāzes finansējums no Kultūras ministrijas ir samazināts jau otro gadu.

“Uzdevums ir pelnīt vairāk,”

viņš norāda.

“Biļešu cenas, es domāju, jau balansē uz nepieklājības robežas pret visām sociālajām grupām. Kaut gan cenšamies koncertos paturēt draudzīgo cenu sektorus un, ja ļoti grib, var arī par nelielu naudu dzirdēt orķestra augstvērtīgo sniegumu.”

“Mums ir liela zāle, tāpēc esam bijuši spiesti kļūt mazāk radoši un eksperimentējoši, jo mums tā jāpiepilda un līdz ar to jāpiedāvā drošs produkts – zināms visiem.

Radošais moments līdz ar to ir ierobežots,”

saka U. Lipskis.

Par balansu vienmēr esot grūts jautājums, tomēr G. Kuzma nedomā, ka cilvēki vienmēr nāk tikai uz zināmiem skaņdarbiem.

“Pieņemu, ka jā, ja uz afišas parādās Dvoržāks, Mocarts un Bēthovens, taču uz vietas nedrīkst stāvēt. Jaunu ceļu meklējumi ir viens no maniem stūrakmeņiem, kas noteikti saistās ar latviešu mūziku. Gan jaundarbi, gan mazāk zināmi šedevri ir būtiski,” viņš skaidro.

“Balanss, domāju, ir sameklēts,”

G. Kuzma saka par atklāšanas koncertu.

“Jo Dvoržāka čellkoncerts atver klausītāju sirdis no pirmās takts. Daniela Millera-Šota muzikalitāte un ideja ir tik spilgta un unikāla, ka atliek tikai sekot līdzi.”

Artura Onegēra “Liturģisko simfoniju” diriģents uzskata par visai pasaulei šobrīd aktuālu darbu, lai gan tas sacerēts pagājušajā gadsimtā.

“Tā ir lūgšana par mieru,”

viņš uzsver.

Koncertā skanēs arī Jura Karlsona jaundarbs “Saules lēktā”. G. Kuzma piebilst, ka “95 procentu jaundarbs”, jo pirmā versija komponistam bija ērģeļu fantāzija.

G. Kuzma saklausīja milzīgu potenciālu šo skaņdarbu attīstīt orķestrim, un J. Karlsons piekrita.

Jaundarbi LSO taps vēl. Rihards Dubra raksta operu, kas skanēs pēc diviem gadiem, bet rudens koncerttūrē orķestris atskaņos Selgas Mences jaundarbu – uvertīru “Orions”.

Izbraukumos LSO dodas kopā ar vijolnieci Elzu Siliņu, kura pirms diviem gadiem kļuva par Valda Vikmaņa Latvijas Jauno atskaņotājmākslinieku konkursa laureāti un ar orķestri muzicējusi vairākās programmās.

G. Kuzma uzsver, ka noteikti turpināsies jauno zvaigžņu atklāšana. Tieši to sevis iedibinātajā Pianisma zvaigžņu festivālā allaž darīja Imants Resnis.

“Tā ir jauno mākslinieku un arī orķestra iespēja. Jaunie mūziķi nāk ar degsmi, ar spilgtu ideju, ir pārliecināti par sevi.

Jaunības azarts ļoti uzrunā gan mūs, gan publiku.”

Bērni, jaunie klausītāji ir LSO būtiska auditorija. Šoruden atkal varēs noskatīties muzikālo stāstu “Vivaldi Gadalaiki”, kā arī sadarbībā ar leļļu teātra režisoru Ģirtu Šoli top “Riekstkodis”, kas gan nebūs balets, bet vīzija ar lellēm.

Novembrī LSO uzstāsies britu diriģenta Daglasa Bostoka vadībā, spēlēs čelliste Margarita Balanas. Tradicionāli notiks Vecgada koncerti, pilnībā saplānots ir Zvaigžņu festivāls.

“Ir pietiekami liela dažādība, interesants repertuārs, un katrs var atrast, uz kuru koncertu atnākt,”

saka G. Kuzma.

Tā ir puse, ko redz klausītāji, taču šī augstvērtīgā satura radīšanai valsts profesionālajiem mūzikas kolektīviem nav atsevišķas mērķprogrammas.

Runājot U. Lipska vārdiem, “grūstāmies ar studentu kameransambļiem un visādiem eksperimentāliem projektiem tajos pašos Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursos”.

Diezgan dārgus līgumus ar ārvalstu atskaņotājmāksliniekiem vai diriģentiem jāslēdz pusotru – divus gadus uz priekšu, nezinot, vai tam ir nauda.

Sāpīgs jautājums ir mūziķu algas.

LSO pašlaik ir vairākas vakances. Piemēram, instrumentu grupas koncertmeistaram piedāvātais bruto atalgojums ir 1850 eiro, taču ierindas mūziķim – vien 1450 eiro mēnesī.

Valsts bāzes dotācija nosedz personāla atalgojumu, telpu nomu un daļu no instrumentu uzturēšanas izmaksām.

“Bet orķestris jau viens pats nespēlēs. Vajag to slaveno solistu un citreiz arī interesantu viesdiriģentu. Tā ir daļa, kas apēd biļešu ieņēmumus un tie nevar kļūt par regulāra atalgojuma daļu.

Var teikt, ka dzīvojam no rokas mutē,”

pauž orķestra vadītājs.

Lietuvas un Igaunijas orķestros tutti mūziķis, kas ir bāzes līmenis, saņem vairāk nekā Latvijā koncertmeistars, kas ir augstākais līmenis.

“Šim stāstam var būt bēdīgas beigas, ja politikas aprindās nenotiek apziņas pieaugums,” atzīmē U. Lipskis.

LSO vairāki mūziķi jau savieno darbus un spēlē Lietuvā. Vadītājs atzīst, ka tas nebūtu slikti, ja vien mūziķis nepārgurst, jo daudzi strādā arī pedagoģijā vai papildu darbus Rīgā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.