Devies izdienas pensijā no Liepājas Simfoniskā orķestra, viņš nododas kamermuzicēšanai, skolotāja darbam, vairāk ceļo un vēlas pilnībā īstenot sapni diriģēt nopietnas koncertprogrammas.

– Vai šāds darbdienas garums ir tipisks un ierasts?

– Jā. Man bija samērā ilgs posms dzīvē, kad vienlaikus strādāju gan orķestrī, gan skolā. Pēc deviņiem ienācu un pēc 23 gāju ārā no šīs mājas. Es šeit dzīvoju pēc būtības.

Tā sajūta pilnībā nav mani pametusi, bet šobrīd viss ir samērīgākās devās. Instrumentu spēles mācības mūzikas skolā pārsvarā ir pēcpusdienās un vakaros. Rīti man šobrīd ir paša projektiem.

– Kādu laiku neredzot jūs koncertos, ieskatījos orķestra vietnē, un – nav vairs mūziķu sarakstā flautu grupas koncertmeistara Reiņa Lapas! Ar ko saistīts šis lēmums?

– Tam pamatā bija daudzi faktori, kas vienā brīdī sasummējās. Arī veselības izaicinājumi. Saprotot, ka man vai nu nāktos zaudēt kvalitāti tajā, ko daru, vai riskēt iedzīvoties nopietnās veselības problēmās, nākas no kaut kā atkāpties, lai varētu godprātīgi strādāt, nevis aizņemt vietu.

Esmu ļoti lepns par orķestra flautistēm.

Šajā instrumentu grupā tika mana mūzikas vidusskolas audzēkne Daina Koroļonoka, kura izmācījās Mūzikas akadēmijā Rīgā un paralēli paspēja izstudēt Beļģijā.

– Pieļauju, ka liela daļa cilvēku pat nevar iedomāties, kā, spēlējot salīdzinoši nelielu instrumentu, var rasties veselības problēmas.

– Vienā brīdī, sēžot tur, pa vidu orķestrim, sapratu, ka tās stundas ir par garu. Bija uzkrājies dzirdes nogurums.

Protams, pienākusī izdienas pensija bija ļoti būtisks aspekts. Ja tādas nebūtu,

pieļauju, ka sēdētu orķestra vidū ar ausu aizbāžņiem un kaut kā darītu savu darbu.

Tagad varu sadarboties ar simfonisko orķestri, visu laiku neesot tur iekšā. Piemēram, diriģēt bērnu programmas, par ko man ir milzīgs prieks.

– Cik gadus nostrādājāt orķestrī? Tieši tas taču rīdzinieku atveda uz Liepāju.

– Nospēlēju 25 gadus, no 1998. gada. Mani Mūzikas akadēmijā uzrunāja Imants Resnis. Viņam ir fantastiska spēja organizēt ap sevi, pieaicināt mūziķus.

Pēc tam domāju – tam nebija nopietna finansiāla pamatojuma, jo nebija jau daudz naudas, tā bija Rešņa personība. Un vēl tas, ka

atbraucu uz Liepāju un iemīlēju šo pilsētu, iemīlēju vienu cilvēku, ar kuru dzīvoju kopā joprojām, un, katru reizi atverot telefonu, viņa smaida man pretī.

Pastāvīgās lietas manā dzīvē ir šī pilsēta un ģimene. Viss pārējais kustas.

Pirms tiem gadiem manas izvēles bija emocionālas, tur nebija nekāda pragmatisma pamatā. Jo nezināju, vai man pietiks līdzekļu, lai paēstu pusdienas.

Vēl studēju Mūzikas akadēmijā un, katru reizi iebraucot ar autobusu Rīgā, ar ilgām skatījos uz autobusu, kas brauca uz Liepāju, es gribēju sēdēt tajā. Man ļoti patīk ceļot un vienmēr ļoti patīk atgriezties Liepājā.

– Bez Imanta Rešņa nebūtu arī šīs ēkas, kur pašlaik sarunājamies.

– Viņā bija fantastiska pārliecība, suģestijas spēja, ar kuru aizrāva citus un pārliecināja, ka viņa ideja ir tā vērta.

Visiem, kuri te nāk, stāstu, cik es esmu laimīgs, ka mums šī māja ir – gan orķestrim, gan skolai, gan Liepājas teātrim, kas augšā veido savas black box izrādes.

Pagājuši desmit gadi, un es nevienu dienu neesmu beidzis priecāties.

Spēlējot uz lielās skatuves, pasniedzot klasēs, risinot sīkas tehniskas ķibelītes, priecājos par to, ka audzēkņiem ir iespēja vienkārši uzkāpt stāvu augstāk vai nokāpt zemāk un baudīt pasaules līmeņa mūziku, labākajiem ir iespēja sadarboties ar simfonisko orķestri.

– Vai jums muzikālā ceļa sākumā arī bija tikpat fantastiski apstākļi un iespējas?

– Vecāki mani aizveda. Kā man stāstīja, sākotnējā ideja bija par trompeti. Taču šim instrumentam biju par mazu, septiņos gados tolaik to nemācīja.

Sāku blokflautu pūst, Rīgas 6. vidusskolā ar mūzikas novirzienu mani mācīja trompetists Ēriks Berzinskis – aizrautīgs jauns cilvēks.

Kad aizgāju uz 1. bērnu mūzikas skolu, man iedeva flautu. Neatceros, ka es būtu analizējis, vai es gribu un ko es gribu. Vienkārši gāju un darīju.

Man joprojām lielākais izaicinājums ir apsēsties un izdomāt, ko tad es īsti gribu.

Es atrodu, ko darīt, un darbs atrod mani, tas visu laiku ir process, nevis lielāks plāns ilgtermiņam.

Šķiet, manas mācības tā arī noritēja. Biju augumā maziņš puikiņš. Kamēr spēlēju pikolo flautu, viss bija lieliski. Kad paņēmu lielo flautu, tā šķita liela taure, ko pūst.

– Kā pie lielās taures noturējāties?

– Tolaik Dārziņa mūzikas skolā un Mūzikas akadēmijā pasniedza Imants Sneibis. Viņš rīkoja atklātās stundas, kuras vēroja visi interesenti.

Manas mammas brālis Kārlis Strazdiņš, mūzikas skolotājs, pierunāja aiziet paklausīties. Te pienāca viens no pagrieziena punktiem manā dzīvē.

Sneibis, pabeidzis lekciju, prasa, vai kādam ir jautājumi. Tai brīdī pieceļas mammas brālis un saka: “Mums te ir viens jauns cilvēks, kurš jums gribētu kaut ko nospēlēt!”

Apbrīnoju to drosmi un uzņēmību un esmu viņam ļoti pateicīgs. Sneibis uzaicināja pie viņa mācīties.

– Bet pašam patika tas, ko citi nokārtoja? Vai gribējās iet ar puikām futbolu spēlēt?

– Jā, tas, ka nevarēja iet ar puikām futbolu uzspēlēt, jāatzīst, bija bēdīgs mirklis, un neesmu līdz galam pārliecināts, vai tā bija pareizi. Taču manī vienmēr bijis prieks par panākumiem, par izdošanos.

Mūzikas instrumenta spēlē šis prieks bija klātesošs.

Izrādījās, ka var darīt labi, bija uzslavas – cik tev labi sanāk! Ko vairāk vajag tādam mazam puikam! Un tas vēl sanāk labāk nekā citiem. Faktiski uz tā viļņa es izdzīvoju visu vidusskolu, lielā mērā – akadēmiju.

Neesmu pārliecināts, ka esmu tā līdz galam sapratis un attapies. Tas priecīgais un azartiskais bērns, kurš visu laiku alkst uzslavu un tā turpina darīt, – aplausi, smaidīgās sejas ir liela un neatņemama daļa, kāpēc man tik ļoti patīk spēlēt.

Ejot prom no orķestra, domāju, vai varēšu bez tā iztikt, vai nav tā, ka tā ir narkotika, bez kuras var iekrist depresijā? Tomēr esmu to visu atradis kamermūzikā un citos pasākumos.

Paldies maniem vecākiem un skolotājiem par to, ka neesmu pazaudējis šo bērnišķīgo prieku! Es esmu laimīgs cilvēks.

– Kā aizrāvāties ar diriģēšanu?

– Pienākot brīdim, kad vēlējos saprast, vai ir kas tāds, ko es pats vēlos, man palīdzēja mūzikas skolas skolotājs, tai laikā mans kolēģis Laimonis Trūbs. Viņš piedāvāja pastrādāt ar skolas simfonisko orķestri.

Man ne mazākās nojausmas nebija, kas tas ir un kā izpaužas. Reinis nekad nesaka nē! Aiziet! Liepājas Simfoniskajā orķestrī biju redzējis, kā to dara dažādi diriģenti. Atšķiram partitūru un darām.

Tas atkal bija pagrieziens un jauns iesākums manā dzīvē, ļoti ātri sapratu, ka man ļoti patīk. Manā dzīvē parādījās Klaipēdas muzikālā teātra mākslinieciskais vadītājs Ilmārs Lapiņš, kurš pasniedza diriģēšanu Klaipēdas Universitātē, un teica – brauc pie manis mācīties. Nomācījos pie viņa divus gadus.

Ilmārs Lapiņš mainīja savas gaitas, bet man palika sajūta, ka gribu vairāk. Bija pagājuši desmit gadi kopš studijām, un es atkal iestājos Mūzikas akadēmijā uz simfoniskā orķestra diriģēšanu pie Māriņa Ozoliņa un nomācījos sešus gadus.

Godīgi jāatzīstas, ka apvienot pilna laika darbu orķestrī ar pilna laika studijām un ģimeni ir stipri sarežģīti. Domāju, ka cieta visi.

Jūtu, ka ambīcijas joprojām ir lielākas nekā tas, ko esmu sasniedzis.

Diriģēšana ir profesija, kas ļoti prasīga pret laiku. Liekas, ej orķestra vai kora priekšā un vicinies!

– Ja vien būtu tik viegli…

– Jā, diriģēšana ir ļoti specifiska, jo darbs pārsvarā ir ar sevi. Šīs sadaļas man ļoti pietrūka, lai sagatavotos tam brīdim, kad nostājos orķestra priekšā.

Diriģentam katra šāda reize ir kā eksāmens. Atliek pāris draņķīgas reizes… paldies, varbūt kaut kur citur.

Man ir sajūta, ka varu turpināt savu izaugsmi. Tam nepieciešams laiks, ko veltu pats sev, lai izaugtu līdz tiešām nopietnām orķestra koncertprogrammām un darītu to ļoti prasmīgi.

Tas arī ir viens no punktiem, aizejot izdienā, ka atbrīvoju tam laiku.

– Laiku atvēlējat arī pavisam jaunam mūziķu ansamblim Baltijas Flautu kvartetam. Kā tas radās?

– Tas stāsts ir pāris sērijām, nevis viens notikums, kura rezultātā tas notika!

Man piezvanīja Baiba Vigule, kura rīko dažādus pasākumus. Stāstīja, ka Karostā ir atjaunots nams, kas labi izskatās un droši vien arī labi skan, un tāpēc vajadzētu pāris koncertus uztaisīt.

Atgriežoties pie teiciena, ka Reinis nekad nesaka nē, paskatījos, ka man ir pāris brīvas stundas, iekāpu mašīnā, aizbraucām uz turieni.

Man bija sajūta, ka tā ir Liepājas mazā Vāgnera zālīte, kamermūzikai ļoti atbilstoša. Izveidojām koncertu ciklu, sākās mūsu sadarbība.

Vienā koncertā spēlēja lietuviešu flautists Giedrjus Gelgots. Papļāpājām, viņš teica, ka varētu uztaisīt flautu kvartetu. Tai brīdī domāju par orķestra mūziķiem vai kādu talantīgu jaunieti no mūzikas skolas.

Vēl pēc gada zvanīja Baiba un teica, ka vajadzētu noorganizēt kvartetu. Giedrjus komunikācijā ir apsviedīgāks par mani, viņš uzaicināja Mihkelu Pēski no Tallinas.

Es jutu, ka te jau tādi bārdaini kungi salasās un vairs studentu kā ceturto neuzaicināsi.

Vīriešu flautistu nemaz tik daudz nav. Iedomājos par savu klasesbiedru Dārziņos Andi Klučnieku.

Interesanti, ja nenobīstas un sadūšojas kaut ko izdarīt, visi ir ļoti jauki, smaidīgi un pretimnākoši cilvēki.

Baltijas Flautu kvartets nozīmē ne tikai mūziķus, bet arī mūziku no šīm valstīm, ko mēs spēlējam. Novembra beigās Madonā un Rīgā notiks programmas “Flautu simfonija” koncerti. Daļu no tās skaņdarbiem ierakstīsim Latvijas Radio studijā.

Komponistei Marinai Gribinčikai top “Trīs dainas flautu kvartetam”, ko pirmatskaņosim pēc jaunā gada.

– Un tam visam taču vajag laiku!

– Man patīk tas, ko daru. Žēl visu to mirkļu, kur kaut kā notērē laiku, kaut vai telefonā mazos video. Tas ir beigts laiks, manā uztverē tajos brīžos esmu izdzēsis sevi. Tomēr tā ir šodienas slimība, bez tā ne pārāk daudzi cilvēki tiek cauri.

Tāpēc ļoti priecājos un aizraujos, ka ir šādas labas lietas, ar kurām nodarboties. Viens no dzīves priekiem pašlaik ir sadarbība ar arfisti Dārtu Tisenkopfu-Muselli.

– Esat arī tikpat aizrautīgs ceļotājs. Kuri virzieni kartē tie tuvākie?

– Man patīk saule un siltums, kalni un ūdens. Patīk aukstums un sniegs. Patīk viss, kas ir spilgts un citādāks, izraut sevi no ikdienas un iemest citos apstākļos.

Tikko pārbraucu ar pūtēju orķestri “Liepāja” no konkursa Spānijā. Vidusjūras krasts, viss brīnišķīgi, bet man svarīgi ir sajust, kā cilvēki tur jūtas. Viņi ir brīvāki un mierīgāki cits pret citu, pieņemoši, bet mēs esam ļoti asi.

Vizītkarte

Reinis Lapa

• Dzimis 1978. gadā Rīgā.
• Pabeidzis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu.
• Mūzikas akadēmijā ieguvis bakalaura un maģistra grādu flautas spēlē, apguvis simfoniskā orķestra diriģēšanu.
• Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas flautas skolotājs un simfoniskā orķestra vadītājs.
• Baltijas Flautu kvarteta dalībnieks.
• Sieva – vijolniece un pedagoģe Linda Lapa.
• Trīs lieli dēli Kristaps, Edgars un Mārtiņš.
• Patīk, ka darbā katra diena ir citāda, nav vienveidības.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.