27. decembrī pulksten 17 uz Liepājas Olimpiskā centra skatuves sastapsies dziedātāja Linda Leen un Liepājas Simfoniskais orķestris, lai zālē sēdošajiem sniegtu skaistu un svinīgu koncertu. Tajā skanēs dziesmas no dziedātājas jaunā Ziemassvētku albuma un citi populāri vieglās mūzikas skaņdarbi.

Portāls liepajniekiem.lv pirms brauciena uz mūsu pilsētu solistei uzdeva vairākus jautājumus.

– Cik bieži un kad jūsu mājās skan jaunais Ziemassvētku albums?
– Sevis radītu mūziku parasti klausos ar laika intervālu, jo uzreiz pēc tās radīšanas vēl nespēju to vērtēt objektīvi, kā tas būtu jādara. Sākumā es vēl joprojām cenšos saklausīt lietas, ko gribētos palabot, pamainīt. Bet, kad dzirdu to skanam radio, esmu ļoti priecīga, īpaši jau par divām savām mīļākajām dziesmām no albuma “Ziemas skaņas” – duetu ar Renāru Kauperu “Pamosties” un dziesmas “Gdje to na belom svetje” latvisko versiju “Dziesmiņa par lāčiem”.

– Ziemassvētku dāvana, kas jūsos izraisījusi vislielāko sajūsmu?
– Man patiešām vislielākā dāvana ir sajūta, kad mēs, visa ģimene, Ziemassvētku vakarā beidzot esam kopā, bezrūpīgi, priecīgi un nevienam nekur nav jāsteidzas, jāstrādā. Mobilie telefoni ir izslēgti un pilnībā esam nodevušies tikai cits cita sabiedrībai. Cepam piparkūkas, griežam rasolu, lasām novēlējumus, lejam laimītes un nesteidzīgi baudām tuvības sajūtu, ko var sniegt tikai ģimene.

– Trīs pazīmes, kas raksturo sievišķīgu sievieti?
– Skaistums, viedums un paļāvība.

– Mūzikas instruments, kas jūsu ausij ir vistīkamākais?
– Arfa.

– Ja būtu jāuzzīmē sevi uz Ziemassvētku kartītes, kādā pasaku tēlā jūs uz tās būtu pārtapusi?
– Es būtu ezītis (smaida). Es gan neatminu kādu Ziemassvētku stāstu, kur ezītis piedalās, jo viņš jau patiesībā guļ ziemas miegu. Bet tas ir mans mīļākais savvaļas dzīvnieciņš un man saistās ar mīļumu un drošības sajūtu.

– Kurai dziesmai jūs piešķirtu Ziemassvētku himnas godu?
– Tā vienmēr ir bijusi un būs “Klusa nakts”. Tās melodijai un vārdiem ir maģiska iedarbība jebkurā mirklī ieslēgt sevī svētsvinīgu noskaņojumu, kas tik spēcīgā mērā nepiemīt nevienai citai dziesmai.

– Kādu savu lietu jūs nekad nemainītu ne pret vienu citu?
– Savu balsi. Tā ir mana būtība un kodols. Jo laiks iet, jo vairāk to saprotu, novērtēju un saudzēju. Nav nekā svarīgāka par lietu, kas liek katram cilvēkam justies piederīgam un vajadzīgam šajā pasaulē.

– Ornaments, zīme, kas vislabāk jūs raksturo?
– Tā būtu droši vien kāda abstrakta glezna, kur kā mozaīkā būtu eklektiski atvēlēta vieta visiem gleznošanas žanriem – tik dažāda, mainīga es esmu. Manī ir daudz no klasiskā un senā, tikpat no šķietami haotiskā modernisma, daļa harmoniska un krāsaina un tad stūraini un ietiepīgi melnbalta. Ilgu laiku tas šķita mokoši – neapzināties kādu konkrētu, nodefinētu “es”, bet tad es sāku vienkārši ļauties un vērot. Joprojām ir interesanti.

– Labāk jūs brauktu ar ragaviņām vai piedalītos sniega kaujās?
– Es parasti neizvēlos vienu vai otru, daru abus. Ja reiz esmu ietuntulējusies trejdeviņās drēbju kārtās, tad izdauzītos, līdz bezspēkā pakristu sniega kupenā uz muguras un vērotu zvaigžņu piebērtās ziemas debesis, kā to bieži mēdzu darīt bērnībā.

– Kas jums paredzēts Tīģera gadā?
– Gada sākumā plānoju akustisko koncertturneju pa Latvijas pilsētām, bet pēc tam esmu visu atstājusi Dieva rokās. Man ir sajūta, ka viņam ir kas īpašs padomā. To es novēlu arī visiem lasītājiem – sadzirdēt un sajust sev domāto pareizo ceļu, kas, lai ko mēs darītu, ved uz harmoniju ar sevi.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Publicitātes foto