Lielos vilcienos

Jau ilgus gadus festivāls “Saldus saule” ir visspilgtākā izpausme tam, kā bijušie un esošie saldenieki godina sava novadnieka, grupas “Līvi” līdera Ērika Ķiģeļa piemiņu. Mūziķa laikabiedri un viņu bērnu bērni atceras 1985. gada 3. oktobri, kad automašīnas avārijā dzīvību zaudēja “Zīlītes”, “Aprīļa pilienu”, “Elektriskās zivs” un daudzu citu iemīļotu dziesmu autors.

1986. gadā saldenieki sarīkoja pirmo festivālu, taču to aizliedza nosaukt Ē. Ķiģeļa vārdā. Tolaik akceptēja nosaukumu “Pasaule. Jaunatne. Miers.”, tomēr jau nākamajā gadā mūziķus pulcināja festivāls “Saldus saule”, kura nosaukumu patapināja no divu saldenieku – Ē. Ķiģeļa un dzejnieka Māra Čaklā – kopdarba “Saldus saule”.

Šī dziesma vienmēr bijusi festivāla himna, un katru reizi to dzied vairāki tūkstoši cilvēku, kopkora priekšplānā visbiežāk stājoties grupai “Līvi”un Ē. Ķiģeļa dēlam Fēliksam Ķiģelim.

“Saldus sauli” uzskata par Latvijā vecāko festivālu. Kopš milēniuma tam izmēģināti jauni akcenti, novirzot Ē. Ķiģeļa piemiņu otrajā plānā. Liepājnieki savā rokmūzikas Slavas alejā veltīja viņam zvaigzni, saldenieki pie mūziķa mājām novietoja piemiņas zīmi.

Vietnē Nacionālā enciklopēdija izskaidrots, kāpēc: “Leģendārs mūziķis. Izcēlās ar emocionālu, savam laikam neparastu agresīvu ģitārspēli (..). Ē. Ķiģelis savā daiļradē realizēja Rietumu rokmūzikā saklausītus standartus, izpelnīdamies virtuoza un ekstrēmista slavu. Būtiska bija Džimija Hendriksa ietekme ne tikai uz ģitārspēli, bet arī kompozīciju. Mūziķis centās sakausēt spilgtas melodijas ar tehniski augstvērtīgiem aranžējumiem smagā roka manierē. Tiešs un karstasinīgs, ļoti jūtīgs pret kritiku.” Liepājā piebilst – viņš ir Liepājas roka pamatlicējs.

“Līvu” mazais puika

“Skatuve numur 1,” – tāmūziķis F. Ķiģelis momentā definē, ko viņam nozīmē festivāls tēta dzimtajā pilsētā. Viņš tajā izaudzis – publika pieredzēja, kā garmatains tīnis izveidojās par nobriedušu mūziķi, kā leģendārā Ērika Ķiģeļa dēls kļuva par sava ceļa gājēju.

Viņš atceras: “1992. gadā “Saldus saulē” debitēju kopā ar bērnības draugiem Matīsu Pavītolu un Elvisu Grodumu mūsu pirmajā grupā “Katapults”. Skatuve šķita milzīga ne jau izmēru dēļ. Toreiz aptvēru, ka jāspēlē nopietnā pasākumā, nevis lauku ballē.

Biju sajūsmā – uz vienas skatuves ar Tomasa Kleina un Ivo Fomina grupu “Libau”, Jāņa Groduma grupu “Whiskey Band”! Visi trīs kolektīvi atbraucām “Līvu” vecajā ikarusā.

Publikai patikām, jo bijām “Līvu” mazie puikas. Vairs neatceros, kāda bija uzstāšanās (šaubos, ka laba), tomēr klausītājiem būtiska bija mūsu vēlme un pārliecība. Debitējām uz lielās skatuves, taču mūzikā nebijām iesācēji, – kopš bērnības bijām mācījušies mūzikas skolā, rokmūziķu dzīvi redzējuši no malas.

Laiks mainījis manas izjūtas uz “Saldus saules” skatuves. Nekad tās nav bijušas negatīvas, tomēr nekur citur nepiedzīvoju tik lielu satraukumu pirms uzstāšanās. Man Saldus publika ir kā komisija, kurai jāatrāda viss, ko pa gadu esmu sastrādājis.

Solo karjeru sāku 2003. gadā, pirms tam spēlēju “Melnajā princesē”, “Tumsā”, Igo grupā un citos sastāvos. Pirms 20 gadiem visi salīdzināja mani ar tēti, taču tagad situācija ir citādāka – arī man ir daži nacionāli hīti jeb roka “šlāgeri”. Dažkārt radio viktorīnu dalībnieki kļūdās, mani nosaucot par dziesmas “Saldus saule” komponistu. Starp citu, pēc septiņu gadu pārtraukuma man būs jauns albums, sauksies “Sirdsapziņa”, tam jāiznāk rudenī.

Dēls Ēriks Ķiģelis jaunākais šovasar pabeidza 12. klasi. No viņa varētu iznākt mūziķis. Savukārt Emīls un Ieva izvēlējušies televīzijas žurnālistiku – kopā veido raidījumu “Mēs ar brāli, kolosāli!”. Emīls pirms dažiem gadiem izskrēja uz “Saldus saules” skatuves brīdī, kad uzstājās “Credo” – viņam līdzi bija spēļu plastmasas ģitāra… Bērniem mūziku neuzspiežu. Lai savu ceļu izvēlas paši.”

Neatkārtojama “cūcene”

Vairāku muzikālo apvienību ģitārists un Saldus Mūzikas skolas direktors Mārtiņš Bērtulis smejoties atceras, kā vienugad “Saldus saulē” nospēlējis programmu divas reizes. Nav dzirdēts, ka tas būtu izdevies vēl kādam, pat ne festivāla veterāniem!

Mūziķis stāsta: “2002. vai 2003. gadā mūs, Saldus vidusskolēnu grupu “Rakstnieku kvartāls”, uzaicināja spēlēt “Saldus saulē”. Mūs ielika pirmajā vakarā pulksten 18, laikā, kad publikas maz un uz skatuves ir kā uz pannas, jo saule spīd tieši virsū. Nezinu, kurš mūziķis neatbrauca vai kavējās, taču pulksten 23, vakara kulminācijas stundā, mums piedāvāja savu programmu nospēlēt vēlreiz.

Pēc pāris gadiem uz “Saldus saules” skatuves atkal kāpu divas reizes vienā vakarā. Pirmajā – ar Donu, otrajā – ar “Līviem”. Vēl tagad atceros izjūtas: beidzot Kalnsētas parkā esmu tiesīgs spēlēt dziesmu “Saldus saule”! Toreiz apzinājos, ka vairs neesmu iesācējs, un uzstāšanos ļoti izbaudīju.

Klausītājam būtiski, ka mūziķis ir profesionālis un uz skatuves strādā ar pilnu atdevi. Mūziķim gandarījums, ka tāda ir publika – dzied līdzi, dejo, plaudē…

Dažkārt aizskatuvē ir lielāks burziņš nekā skatuves priekšā, jo satiekas leģendas, grandi un iesācēji. Reti kurš norobežojas no kolēģiem, vairums ar prieku salīdzina savus instrumentus un iesaistās profesionālās atklātās sarunās. Man “Saldus saule” ir laiks, kad satikties ar savējiem.”