22. martā Olimpiskā centra Rožu zālē uzstāsies Krievijas dziedātāja Svetlana Kopilova. Šīs tik ļoti savdabīgās izpildītājas jaunradei pat bijis jāizdomā jauns žanrs. Viņas izpildītās dziesmas – līdzības, kuru galvenā vērtība ir tāda, ka tās ar vienādu vieglumu uztver visi, sākot no bērniem, līdz cienījama vecuma ļaudīm.

Tajās tekstu vienkāršība lieliski sadzīvo ar domas dziļumu, un nekļūdīšos, nosaucot tās par aizkustinošiem vēstījumiem ģitāras pavadījumā. Daudzas dziesmas, ja ne vairākums, veltītas garīgai tematikai, tieši tādēļ šis novirziens ieguvis citu nosaukumu – autoru pareizticīgās dziesmas. Kaut gan vērtības un jēdzieni, par kuriem dzied Svetlana, piemīt ne tikai pareizticībai un kristietībai kopumā – tie ir kopīgi visiem un tuvi pat cilvēkiem, kuri agrāk Dievam nav pievērsušies. Jo labais un ļaunais, dzīve un nāve, mīlestība un naids attiecas vienādi uz visiem, un katrā dvēselē tiem atvēlēta sava vieta. Un tieši uz klausītāju dvēselēm vērstas dziedātājas līdzības.

Pēc izglītības Svetlana ir aktrise, arī Krievijas Kinematogrāfistu savienības locekle. Popularitāti ieguvusi ar galveno lomu 80. gadu beigās uzņemtā skandalozā filmā “Mani sauc Arlekino”, kaut arī daudz vēlāk par šo lomu bija jāizsaka nožēla grēksūdzē. Dzejošana un dziedāšana nav nekāds retums aktieru saimē, taču aktrise neapstājās: dziesmas ar viņas vārdiem savam repertuāram izvēlējās Kristīne Orbakaite, Vjačeslavs Maļežiks un Igors Saruhanovs. Galu galā arī viņa pati izvēlējās muzikālo skatuvi. Valentīna Tolkunova, tik tiešām tautas māksliniece, kura bieži uzstājusies kopā ar Kopilovu koncertos, nosauca viņu par savu pēcteci.

Tā būtu dievišķā providence vai ne, taču no viņas plūstošie sievišķīgās sirds vārdi nav miglaini, neizteiksmīgi un neizprotami, tie ir tīri un skaidri. Šīs dziesmas samierina klausītāju pašu ar sevi, attīra dvēseli no sārņiem, kuru katrā no mums ir neizmērojami daudz. Tieši tādēļ nav nekāds retums zālē sēdošo acīs sariesušās asaras.

Igors Bobrovs,
“Kurzemes Vārds”