Liepājas teātrim aizvadītā sezona bija patiešām interesanta. Tā piedāvātās izrādes dažādu režisoru izpildījumā gan ļoti slavēja, gan asi kritizēja. Piemēram, ļaudis šķendējās par provokācijām, kritizēja par nepareizu mākslinieku izvēli. Bet priecājās par spilgtiem sniegumiem jauno aktieru izpildījumā. Kopsavilkums ir tāds: teātra veikums atkal novērtēts ar vairākām balvas “Spēlmaņu nakts” nominācijām.

Liepājniekus var apskaust
“Cits teātris. Cits vislabākajā nozīmē – jauns enerģijā, estētikā, mērķtiecībā. Tādu priekšstatu par sevi Liepājas teātris radīja, 2012./2013. gada sezonu atklājot ar Konstantīna Bogomolova iestudēto “Stavangeru”. Ne velti tā aizvadītās sezonas laikā Rīgā tika parādīta pat divkārt. Un kur vēl kritikas atsaucīgi uzņemtās viesizrādes Maskavā,” vērtē teātra kritiķe un balvas “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekle Dita Eglīte.

Par Liepājas jaunajiem, kas šobrīd veido Liepājas teātra pamatkodolu, kritiķes pirmā jūsma bija viņu kursa darbā “Kauja pie…” (rež. Mārtiņš Eihe). Pēc dažām sezonām teātrī varot just, ka jaunieši jau vairāk apauguši ar dzīves pieredzi, ar teātra pieredzi. Un joprojām ikkatrā iestudējumā, kur redzam lielāko daļu no kursa, kaut kas maģisks no jauniešu ansambļa spēka trāpa arī skatītājā. “Kaut “Stavangerā”, piemēram, gribētos izcelt Lauru Jerumu, kas statistiski vidēji pelēko Kristīni atveido tik enerģiski apātisku, apliecinot jaunu aktierdarba kvalitāti. Taču vēlreiz gribas atgriezties pie jau daudzkārt komentētā – nav īsti pamata kādu izcelt, jo visi aktieri “Stavangerā” ir lieliski,” saka D. Eglīte.

Viņasprāt, “Stavangeru” noteikti var saukt par sezonas iestudējumu numur viens. Idejiski skaidrs režijas darbs un precīzi realizēta aktierspēle: “Par to pārliecinājos, izrādi skatoties Rīgā, jau pēc nepilna pusgada – iespaids, ko tā atstāja, bija tieši tāds pats, pārdomas, ko izrāde raisīja, tieši tādas pat. Jo izrādē nekas nenotiek nejauši – katrai detaļai sava vieta un laiks: gan kakām uz sienas, gan ar hēliju pildītajiem baloniem, gan neuzspēlēti neemocionālajam spēles veidam, gan dažādajiem izrādes “informācijas kanāliem” (tostarp titru mašīnas “komentāriem”) utt.”

Pēc kritiķes domām, veiksmīga ir Liepājas teātra izvēlētā stratēģija regulāri aicināt oriģināli strādājošus režisorus. Pat ja īsta itāļa Paolo Landi vai visīstākā mūsu pašu Regnāra darbs rezultātā nav saucams par nevainojamu māksliniecisku veiksmi. “Tomēr jauna pieredze jebkurā gadījumā aktieriem ir ļoti svarīga, daudzkārt būtiskāka par ērtu ikdienas rutīnu un paredzamām pazīstamu režisoru prasībām. Šī pieredze daudz vērtīgāka arī par blakus haltūrām reklāmās, seriālos vai pasākumu vadīšanā. Teātrī ar katru jauniestudējumu atklājas jaunas talanta krāsas vai ikvienam. Tā šosezon, piemēram, arī Viktors Ellers un Gatis Maliks pārsteidz “Stavangerā”, Rolands Beķeris “Minhauzena precībās”…,” viņa pamato. “Bet Liepājas teātra līdzšinējam kodolam nākas turēt līdzi. Latiņu joprojām “vecie” notur godam, par ko liecina gan Albužes precīzā spēle “Stavangerā”, gan Kučinskas, Pujāta, Goda, Kaušeļa, Dombrovska un Kvālas profesionālā aizrautība “Gogolmogolī”.”

Viņa atzīst, ka repertuārā vajadzīga arī izklaide. Līdzsvaram, mieram un apziņai, ka teātris ir gana demokrātisks un atvērts ikvienam. Kritiķe atgādina, ka to šosezon sagādāja Džilindžera “Atsaldētais”, kur lieliski savās lomās ir Inese Kučinska un Egons Dombrovskis, liekot smieties līdz asarām, kamēr jaunieši drusku tā kā pārspēlē, tā kā par daudz ākstās. “Bet arī režisoram, šķiet, pilnmetrāžā savus pigorus bija apnicis štukot. Savukārt Džilindžera īstais talants eksponējās sezonas otrās puses iestudējumā “Lukrēcija Bordžija”. Izrāde – ētiski estētisks sprādziens par šo laiku, ironiska parafrāze par mūslaiku popkultūru un pseidovērtībām,” norāda D. Eglīte. Viņa ļoti gaidījusi Signes Ruicēnas parādīšanos Lukrēcijas lomā. Neesot šaubu: jaunajai aktrisei ir pietiekams potenciāls spēlēt šādā estētikā un arī dramatiskais nervs viņai piemīt, taču (vismaz pirmizrādē) Ruicēnas varones spēks un harizma likusies it kā par maz jaudīga, par daudz iekšupvērsta. “Iespējams, kaut ko var mainīt iespēlēšanās, bet, iespējams, drusku traucē vecuma starpība – skatuves stāsta varone ir krietni vairāk pieredzējusi un vecāka. Lai arī režisors Viktora Igo stāstu dekonstruējis pa savam,” pieļauj vērtētāja.

Viņa uzskata, ka šosezon tapusī bērnu auditorijai domātā izrāde “Pelnrušķīte” diemžēl nespēja konkurēt ar joprojām spridzīgo, stipri senāko “Sniegbaltīti”. “Šim bērnu izklaides gabalam kvalitātē tad jau drīzāk tuvojās sezonas izskaņā iestudētās “Minhauzena precības” pārsteidzošajā Valda Lūriņa režijā. Zīverta lugas uzvedums ir netradicionāls skatuves lasījums: sākot jau ar Jakobīni, kas pirmās ainas pustumsā izskatās kā no mirušo valstības atgriezusies; nerunājot nemaz par segveju, automazgātuves žalūzijām, lelli Baibu utt.”

D. Eglīte ir gandarīta, ka šosezon katrs brauciens uz Liepāju sagādāja kādu patīkamu pārsteigumu vai gandarījumu, kā arī iespēju reflektēt par šo laiku, šeit un tagad Latvijā un pasaulē. “Atliek nosaukt “Stavangeru”, “Gogolmogoli”, “Lukrēciju Bordžiju” un pat “Minhauzena precības” – tās ir atšķirīgas teātra estētikas ar dažādiem aktierspēles noteikumiem, piedāvājot skatītājam neierastu teātra pieredzi. Jebkurš perifērijas teātris liepājniekus par to var tikai apskaust. Un tādu jauneklīgu degsmi, kāda šobrīd pulsē Liepājā, var novēlēt ikvienam teātrim.”

Viesrežisori var uzrakt talantus
“Man ir liels prieks, ka aktīvi tiek iesaistīti jaunie aktieri. Ka tagad ir īpaši spēcīgs kordebalets. Līdz šim krāšņu deju un dziesmu priekšnesumu izrādēs nebija. Kodolu veidoja četri, pieci cilvēki, izrādes bija vai nu mono vai ar nelielu aktieru sastāvu. Lielākoties tās bija reālistiskas vai psiholoģiska žanra,” situāciju pirms jauno aktieru ienākšanas teātrī atminas Marta Grundmane.

Teātra pētniecei no aizvadītās sezonas veikuma vislielākais prieks ir par iestudējumu “Atsaldētais”, kas apliecināja, ka mēs protam arī smīdināt. Un, spriežot pēc izpirktajām biļetēm, skatītāji vēlas izsmieties. Par iespaidīgāko darbu viņa nosauc “Lukrēciju Bordžiju” Dž.Dž. Džilindžera režijā. “Nesaprotams man bija “Minhauzens”, tieši šīs izvēles – režisora ( Valdis Lūriņš – aut.piez.) un galvenās lomas atveidotāja (Mārtiņš Kalita – aut.piez.) – dēļ,” atzīst M. Grundmane, piebilstot, ka tas ir gaumes jautājums un kādam varbūt šajā jomā viss šķita kārtībā. “Kopumā jau izrāde nav slikta,” piemetina liepājniece. Minot viesrežisora Konstantīna Bogomolova iestudējumu “Stavangera”, ar kuru teātris atklāja 106. sezonu, M. Grundmane uzskata, ka tā būtu vairāk piemērota mazajai zālei. Tāpēc cer, ka kādu dienu mazās zāles jautājums tiks atrisināts.

“Šogad ar interesi pasekoju līdzi Kaspara Kārkliņa gaitām,” teic teātra cienītāja. Viņa uzskata, ka šis aktieris patiesi ir talantīgs. Ka viņš nemēģina citos iestudējumos atdarināt veiksmīgi notēloto Gatiņu izrādē “Pūt, vējiņi!”. “Viņš katrā lomā ir citādāks, spēj mainīties,” uzslavē M. Grundmane. Par īpaši spilgtu dzirksti viņa uzskata Rolanda Beķera tēlojumu izrādē “Minhauzena precības”.

Vērtējot režisora darbu, M. Grundmane atsakās analizēt Dž.Dž. Džilindžera veikumu, pamatojot, ka tas ir viņas favorīts. Bet no citiem režisoru darbiem viņa ar lielu interesi skatījusies izrādi “Filumena Marturano”, ko veidoja itālis Poalo Emilio Landi. Bijusi patīkami pārsteigta par šās izrādes tīrību, par to, ka tā veidota klasiskā manierē. Un tā bija kā tāda jauna vēsma, jo pēdējos gados Liepājas teātra iestudējumi ir moderni un pat postmoderni.

M. Grundmane atzinīgi vērtē to, ka iestudējumus pie mums veido viesrežisori no ārzemēm. Viņa pamato: pašmāju režisori zina mūsu aktierus, viņu talantu, varēšanu. Un parasti galvenajām lomām izvēlas jau, tā teikt, pārbaudītas vērtības. Teātra zinātniece atzīst, ka bieži vien neesot grūti uzminēt, kurš režisors, kuru mākslinieku izvēlēsies titullomām. Bet ārzemnieki parasti balstās uz sajūtām vai no tā mazumiņa, ko redzējuši pirms ķērušies pie darba. Un nereti tieši viņiem izdodas uzrakt, izcelt saulītē kādu talantu, kurš līdz šim rosījies otrajā vai trešajā plānā.

Pret to, ka viesrežisori nebaidījās veidot provokatīvas izrādes un teātra vadības virzienā tika raidīti pārmetumi, ka kultūras iestādē ienāk lamuvārdi, pārāk pikantas ainas, M. Grundmanei nav nekas iebilstams. Viņa uzskata, ka ir jābūt dažādībai.

“Personīgi mans ieteikums būtu, lai tiktu veidots vairāk izrāžu pusaudžu auditorijai,” vēlmēs dalās uzrunātā teātra cienītāja. Pēc viņas teiktā, ja pieaugušais vēlas savu atvasi pieradināt pie teātra, nemaz to nav iespējams izdarīt, jo nav gana plaša piedāvājuma.

Katram vajadzētu lielo lomu
“Liepājas teātra aizvadītā sezona bija stabila un kvalitatīva, ko apliecina biļešu pārdošanas rezultāti, izrāžu apmeklētība. Teātrim ir savs skatītājs un viņu kļūst arvien vairāk,” zina teikt Liepājas Kultūras pārvaldes vadītājas vietnieks Juris Jirgens. Viņš kā šās nozares pārstāvis par to paldies vēlas teikt visam teātra kolektīvam, uzsverot, ka labie panākumi nekad nebūs viena cilvēka darbs, bet visas komandas.

“Kultūras pārvaldes balvas apliecināja, ka nedalītu uzmanību joprojām gūs jau pieredzējušie aktieri, kā Inese Kučinska, Egons Dombrovskis. Tas ir pelnīti,” saka J. Jirgens. “Šajā sezonā mana favorīte bija Signe Ruicēna iestudējumā “Lukrēcija Bordžija”.” Kultūras pārvaldes pārstāvis vēlētos, lai katram jaunajam aktieriem sezonā būtu viena lielā loma, kur varētu sevi parādīt, apliecināt. Īpaši galvenajās lomās parādāmies viņš gaida Gati Maliku, Everitu Pjatu, Rolandu Beķeri un Viktoru Elleru.

No režisoriem J. Jirgena simpātijas iemantoja K. Bogomolovs ar savu “Stavangeru”, tāpēc gaida šā meistara darbu arī nākamajā sezonā uz Liepājas teātra skatuves.