2008.gada rudenī iznāks rakstnieka Tāļa Vaidara (īstajā vārdā Tālivaldis Sīlis) jau trešā literārā mantojuma grāmata sērijā “KATRAM SAVA”. Šoreiz lasītājiem tiks piedāvāts ieskats garo stāstu tekstos, kurus jau tradicionāli papildinās bagāts vizuālais un informatīvais materiāls, kas palīdz iejusties tekstu noskaņā, ir saiknes veidotājs ar laikmetu un arī autoru.

Stāsti tradicionāli pretendē uz kāda īstenības fragmenta atveidi, arī šis nav izņēmums, bet mākslas valdzinājums slēpjas tai apstāklī, kā katrs rakstnieks savu domu, iedvesmas augli, ietērpis vārdos, aizvada līdz lasītājam. Kas lasītāju sagaida šoreiz?

Vispirms atkalredzēšanās ar pretrunīgi vērtēto stāstu ”Jūrā astoņas balles”, kas daiļrades pazinējam zināms jau no tāda paša nosaukuma stāstu krājuma (1968) vai raidlugas. Autora piezīmes atklāj interesantus faktus – vispirms tapusi raidluga un tikai pēc tam stāsts ”Jūrā astoņas balles”. ”Nebiju jau paredzējis tādu rakstīt. Bet arī prātīgs cilvēks kādreiz padodas psihozei. Lieta tāda, ka radiokomitejā izsludināja konkursu. Arī man radās fiksa ideja pamēģināt. Tā arī viņa tapa – divās nedēļās,” vēsta ieraksts dienasgrāmatā 1965.gada 2.martā. Risks attaisnojas, un raidlugu konkursā iegūta otrā prēmija (pirmā – nevienam). Tā paša gada 13. jūnija ieraksts apliecina, ka ”Jūrā astoņas balles” pēc ilgām pārdomām pārtop par stāstu.

Ostas dzīve, jūra šajā stāstā ir fons, uz kura risinās cilvēku dzīves drāmas, kas saistītas gan ar tēva un dēla (Reinis Mārdags un Juris), gan sievietes un vīrieša attiecībām (Mārdags un Silga; Silga un Armīns), gan nenokārtotām attiecībām ar pagātni (galvenokārt Silgas cietumā pavadītais laiks), bet priekšplānā izvirzīts mīlestības tēlojums. Un pārdzīvojumi mēdz sist augstu vilni, kas nebūt neatpaliek no astoņām ballēm jūrā, kaut gan dvēseles drāmu ārējās izpausmes ir klusinātas.

Stāsta tēlu galerija ir visai plaša – ostmalas puikas, šerpās zvejienes, jūras skartie vīri, kultūras nama vadītāja, citāda, pat sveša un neiederīga šai vidē, vismaz pēc paviršiem novērojumiem, un dažādi garāmgājēji – cilvēki, kuri šeit nedzīvo, kā daži rīdzinieki, kas praksē. Tālis Vaidars šajā stāstā atkārtoti parāda sevi kā prasmīgs tēlu raksturotājs, kurš ar dažiem vārdu otas vilcieniem radījis kolorītus portretus un psiholoģiskās skices. Strādāts arī pie personāžu valodas individualizēšanas. Īpaši izdevies šajā aspektā ir kapteiņa Mārdaga palīga Viļa tēls, kuru raksturo sulīgā, žargonismiem piebārstītā valoda, kurai tik daudz humora nokrāsas. Stāstam kopumā raksturīgs plašs sarunvalodas leksikas izmantojums, kas lieti noderējis zvejnieku vides raksturošanai.

”Metru virs zemes” – lasītājam tiek piedāvāts kompozicionāli savdabīgi veidots, ne reizi nepublicēts darbs, kurā iespējams izsekot lasāmā literārā sacerējuma tapšanas procesam. Var uzskatīt, ka paralēli risinās divas sižeta līnijas – tā, kuru vērpj stāsta stāstītāji – inženieris un rakstnieks –, un vēl tā, kuru veido paši varoņi. Pirmā līnija saista ar radoša risinājuma meklējumiem, kas pazīstami ikvienam rakstošam cilvēkam: dažādu normu (ne)ievērošana, bažas par kritiķu reakciju, autora sadarbība ar saviem literārajiem varoņiem (vai neradīsies konflikti, vai viņi vienmēr paklausīs un darīs, kā vēlas rakstnieks?)

Stāsts tapis laikā no 1968. līdz 1970.gadam, un vairāk nekā citos šeit par sevi tieši atgādina laikmets. Ir padomju laiks, padomju literatūra un padomju rakstnieks. Tie ir rāmji, kas ierobežo un var radīt dažādu reakciju – vai nu pieņemt šo realitāti, sadzīvot ar to nekonfliktējot, nesadzīvot ar to, bet arī nenonākt konfliktā vai tomēr izrādīt savu attieksmi un tad rēķināties ar vienu no radoša cilvēka biediem – rakstīt tikai atvilktnei. Tālis Vaidars bija izvēlējies iet atklātu un drosmīgu ceļu, kā apliecina viņa ”Figūras” – uzmetumi, skices, piezīmes, stāstam topot:

”Ja padomju vara kristu, tad būtu iespēja par dažādiem tematiem izrakstīties pēc sirds patikas. Par mūsu celtniecību, tirdzniecību, sistēmu. Par birokrātismu utt. Tā būtu ņirgāšanās. Bet kāda tad vairs jēga? Kam tas palīdzētu? Atklāti jāraksta šodien! Lai mēs vēl savā paaudzē redzētu, ka dzīve veidojas labāka, godīgāka, gudrāka.”

Stāsta sižets ir ārēji vienkāršs – galvenie mezglu punkti ir inženiera Zemitāna atgriešanās no konferences Berlīnē, kur starptautisku publiku viņš iepazīstinājis ar savu un kolēģa Zīverta izgudrojumu – helektrolu, helektrola pazušana un tā veiksmīga atrašana. Bet stāsta pasaule tomēr ir daudz dziļāka un plašāka. Viens no problēmu aspektiem saistīts ar cilvēku kā šo izgudrojumu potenciālo ieguvēju. Materiāli no autora personiskajiem arhīviem apliecina, ka viņam bijusi patiesa interese par dažādiem tehnikas sasniegumiem, kā elektromobiļiem, jaunumiem enerģētikā, arī zinātniekiem kā radošām personībām – dažādo jaunumu iniciatoriem.

Stāsta centrā izvirzās nevis zinātnieku un draugu Arņa Zemitāna un Albīna Zīverta, kuri jau sevi pierādījuši kā veiksmīgus savas jomas speciālistus, cīņa ar birokrātiju un nomenklatūru (kaut gan rakstīts arī par to), bet sava izgudrojuma ieviešanas ētiskie aspekti, kas sākotnēji tiek reducēti uz braucēju prasmi ievērot satiksmes noteikumus, kā satiksmes dalībniekiem pieklājas. Tiek aktualizēts jautājums par to, kas notiek ar cilvēka garīgo attīstību laikā, kad pasauli pārpludina dažādi izgudrojumi. Filozofiskajās divu zinātnieku sarunās tiek nonākts līdz cilvēka būtības apcerei. Kā refrēns tekstā skan vairākkārt atkārtotie vārdi: ”Spartaku piesita krustā. Kas? Cilvēki. Džordano Bruno sadedzināja. Kas? Cilvēki. Mocartu noindēja, Kenediju nošāva. Kas? Arī cilvēki.” Zemitāns precizē savu domu, sakot: ” .. ne jau cilvēces attīstība stāvējusi uz vietas, bet nemainīgs palicis cilvēka smadzeņu un dvēseles, viņa domu un jūtu vienādojums.”

Smeldzīga nots ieskanas, vēstot par stāsta varoņu personisko dzīvi. Stāstā rādīti dažādi cilvēku attiecību modeļi, pievēršoties galvenokārt attiecībām ģimenē, un šī tēma izvērsta visai plaši, rādot, kā dzīvo Arnis Zemitāns un Melisa, Ruta Kreile, Albīns Zīverts, kādas veidojas vecāku un bērnu attiecības šķirtajās ģimenēs, kā veidojas atšķirīgu paaudžu attiecības vispār. Attiecību trijstūri un arī sarežģītākas figūras atklājas lasītājam, jo cilvēka dvēseles pārdzīvojumus grūti ielikt kādos rāmjos. Skumji skan atziņa, kas atklājas rakstnieka un inženiera sarunā šajā stāstā: ”Mēs konstruējam helektrolus. Mēs pārstādām smadzenes. Bet dzeloņus no dvēselēm izvilkt nespējam…”

Metru virs zemes – tas ir daudz vai maz? Atcerēsimies Daidala dēlu Ikaru no sengrieķu mitoloģijas, kas izgatavojis spārnus, salipinot ar vasku putna spalvas, bet uzlidojis pārāk augstu, un saules stari vasku izkausējuši. Daudz vai maz ir 1 m virs zemes? It kā maz, bet, ja no idejas viedokļa vērtējam ,t.i., ja spārnos paceļas tas, kam no dabas spārni nav lemti, tad ļoti daudz.

Nosaukuma ideja atklājas arī stāsta ”Metru virs zemes” tekstā – jaunās paaudzes sarunā, kurā Gita un Diāna šifrē šīs metaforas jēgu:

– Gita…
– Nu?
– Par ko tu domā?
– Visām mašīnām vajadzētu būt tikai tādām.
– Gaiši zilām?
– Tādām, kas paceltos virs zemes. Vismaz metru virs zemes. Kā mūsējā. Zeme ir netīra. Nelīdzena. Tāpat kā cilvēki.
– Visi nav netīri, Gita.
– Arī cilvēkiem vajadzētu pacelties pāri… Pāri visam netīrajam, liekulīgajam. Kāpēc citi to var?

Šajā krājumā iespējams iepazīt arī stāstus, kuri palikuši neuzrakstīti – ieceru un uzmetumu līmenī, bet tāpēc ne mazāk interesanti lasītājam, kā stāsts ”Mūsu laiks pagājis”. Uzrakstītais teksts rada priekšstatu par stāsta varoņiem – jauniem cilvēkiem studentiem, kuri izmanto brīvdienas, lai apciemotu vecākus, dzimto pusi.

Dzirkstošas asprātības, kas raksturīgas stāsta jauniešu sarunām, tēlu sistēma, vismaz sākotnēji, ļauj vilkt paralēles ar Tāļa Vaidara pirmo aizsākto romānu ”Rudieši” un vēlāko variantu ”Vētrainais pavasaris”, kas lasītājam pazīstami jau no iepriekšējās grāmatas ”KATRAM SAVA. Romāni.” Pieminēto romānu un stāsta ”Mūsu laiks pagājis” jauniešiem ir daudz kas kopīgs – romānos rādītie mūzikas skolas zēni un meitenes arī nāk no Kurzemes, tāpat kā Sigits un Māris, un arī viņi neapšaubāmi ir dzimtās puses patrioti. Vismaz tādas skābputras un zilgani zaļas krāsas jūras ūdenim, pēc viņu domām, nav nekur citur. Viņus vieno sava ceļa meklējumi dzīvē, kas liek aizdomāties par vērtībām.

Stāsta ”Saplēstie meti” uzrakstītie fragmenti liecina par pievēršanos arhitektu dzīvei, bet, kā zināms, arhitekts, inženieris un koncertmeistars ir tikai profesijas, cilvēku garīgo satvaru tās nenosaka, bet interešu loku, dzīvesveidu gan. Kaut arī par cilvēku, kam īpaši piemērota izvēlētā profesija, mēdz teikt, ka viņš ir, piemēram, inženieris pēc būtības.

Viena no plašāk izvērstajām tēmām ir saistīta ar latvietim tik raksturīgās domas realizēšanu par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, vienalga, kādiem līdzekļiem būtu iegūstams kārotais gruntsgabals. Tā kā visi – kaut cik saprātīgi – cilvēki tā dara, tad arī Ingas māte ir pārliecināta, ka viņiem vajadzīga savrupmāja. Citādi, kāda jēga, ka znots ir arhitekts? Tikai šī labi domātā iecere rada sarežģījumus gan ģimenē, gan arhitekta Dundaga dzīvē. Kuram cilvēka patīk, ka viņu tik klaji izrīko? Un kā skatīties acīs tuvākajiem draugiem un kolēģiem, kuri zina arhitekta principiālos uzskatus šajā jautājumā? Ir manāmi konflikta aizmetņi starp diviem vīriešiem, diviem draugiem, diviem arhitektiem, kā teikts tekstā, – Valdi Dundagu un Arni Aparu, kuri stāsta sākumā pārliecinoši piesaka vīriešu – draugu attiecību tēmu, līdzīgi kā Zemitāns un Zīverts stāstā ”Metru virs zemes”, bet stāsta jaunā paaudze – Vizma, arhitektūras students Ringolds – ienes tajā jaunības romantiku.

Tematiska un intonāciju dažādība, dzīvē atpazīstamas situācijas, kas skatītas caur mākslas prizmu – tāda ir šī lappuse, kas atkal atdota latviešu literatūrai, iznākot vēl vienai Tāļa Vaidara grāmatai.

Pagājušā gadsimta latviešu rakstnieka Tāļa Vaidara dienasgrāmatā 1967. gada 17. jūlijā ir ieraksts: ”Sāku rakstīt savu pirmo fantastisko sacerējumu ”Metru virs zemes”. Par Rīgu, kāda tā būs nākotnē. Par nākotnes cilvēkiem un sevi šodien… (..) varēšu izteikt dažas intīmās domas par sevi un vēl dažām personām. Fantastikai ir lieliskas iespējas…”. Tāļa Vaidara, tolaik vēl tikai Rīgas Jauno literātu apvienības biedra, līdz šim nezināmais literārais teksts – par mums šodien un par autoru toreiz, jo tāds ir laika apvērsums pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem – vedina uz pārdomām un asociācijām par laiku un attiecību kopsakarībām. Izsekojot rakstnieka dienasgrāmatu ierakstiem, kad vienlaikus top gan stāsts, gan raidluga, tas no autora ”prasīja daudz. Mazāk darba, vairāk iejūtas. Varbūt arī drosmes. Bet labi, ka tā. (..)…ko gribēju, esmu pateicis”. Tāļa Vaidara radošā brīvība, viņa paša personības neparastība un literāro darbu varoņu likteņi nebija tam laikam paklausīgi – arī tāpēc rakstnieka dzīves laikā sacerējums netika ne atzīts, ne publicēts. Būtībā pagarais darbs ir par mīlestību – ”Mani uzskata par nelieti. Lai! Pēc trešā cēliena jūs sapratīsiet, ka sev līdzi neesmu paņēmis nekā. Savu mīlestību taču arī atstāšu te”.

Tāļa Vaidara rakstniecības mantojuma sakārtotāja Anta Rugāte 

Kristīne Roze,