Vikingu
festivāls. Vasaras saulgrieži. Pirmais mūzikas un mākslas
festivāls “Zaļais stars”. Saksofonista Kolina Stetsona
koncerts. Deju kolektīvu festivāls “Soļi smiltīs”.
Elektroniskās mūzikas festivāls “Satta”. Ikara svētki
Priekulē ar Renāra Kaupera piedalīšanos. Tie ir lielākie
Liepājas apkārtnē notikušie pasākumi, kas šovasar iekrāsojuši
tuvāko novadu dzīvi krāšņāku.

Mazāk
gaida, vairāk saņem

Par lielāko un
patīkamāko pārsteigumu šovasar varētu dēvēt Pāvilostas 1.
mūzikas un mākslas festivālu “Zaļais stars”. Par tā
organizēšanu plašākai sabiedrībai kļuva zināms vien tad, kad
jau skaļi bija izskanējusi kaimiņvalsts izklaides biznesa
pārstāvju vēlme Papē sarīkot elektroniskās mūzikas festivālu
“Satta”. Toreiz Pāvilostas Novada domes priekšsēdētājs
Uldis Kristapsons, kontekstā ar šo informāciju lūgts komentēt
pašvaldību iespējamos iegumus no lielu pasākumu rīkošanas,
ieminējās, ka arī viņa novadā vasarā tiek plānots koncerts,
tikai ar cita veida mūziku. Tā rīkošanu uzņēmies Uldis
Marhilēvičs, kura saknes meklējamas nelielajā un vasarnieku
iecienītajā piekrastes pilsētā. Pasākums noteikti nebūšot tik
vērienīgs kā “Satta”, kurā apmeklētāju skaitu
prognozēts ap 10 tūkstošiem. Taču finālā iznāca otrādi. Un
par to noteikti jāpateicas pasākuma producentam Sandim Mohovikovam,
kurš, cik noprotams, visaktīvāk rūpējās par publicitāti un
reklāmu. Jo pats mājastēvs Uldis Marhilēvičs sarunās ar
medijiem bija visai atturīgs un brīžiem pat izbrīnīts, ka par
pasākumu tik daudz runā un raksta.

Iespējams, tā
bija Pāvilostas pievilcība, iespējams, savu paveica labie
laikapstākļi, bet varbūt tā bija salīdzinoši zemā biļešu
cena un plašais mūziķu klāsts, sākot no Ainara Virgas un Ivo
Fomina, beidzot ar Anci Krauzi un Aiju Andrejevu, kas divu dienu
pasākumos spēja sapulcināt 10 tūkstošus apmeklētāju. Tā gan
ir pasākuma rīkotāju statistika, kas veidojas, saskaitot kopā
apmeklētājus, kas pirmajā festivāla dienā noklausījās koncertu
Sakaslejas baznīcas dārzā, apmeklēja smilšu skulptūru
festivālu, amatnieku tirdziņu un vakara koncertu.

Komentāros par
festivālu interneta videi neraksturīgi bija lasāmas tikai labas
atsauksmes, arī par spīti vairākām problēmām, kam rīkotāji
īsti nebija gatavi. Vakara koncertā lielo apmeklētāju skaitu
apkalpoja tikai viena kase, un bija izveidota viena ieeja, tualetes
atradās ārpus festivāla teritorijas, milzīgas rindas stiepās pie
uzkodu stendiem, ģeneratora bojājuma dēļ aptuveni uz stundu
pazuda elektrība. Organizatori un pašvaldība ir apņēmības pilni
festivālu rīkot arī nākamgad un fiksētās problēmas novērst.

No vienas puses
skatoties, tas noteikti ir labi, savukārt no otras puses raugoties,
jāpiekrīt lielkoncerta vadītājai Baibai Sipeniecei-Gavarei. Tā,
kā bija šogad, vairs nebūs nekad. Nākamreiz noteikti būs vesela
organizatoru komanda un Marhilam daudzas lietas nevajadzēs darīt
pašam. Būs mūziķi, kas atbrauc un nospēlē savas trīs dziesmas,
saņem par to honorāru un dodas prom. Tas, iespējams, vairs nebūs
pasākums, kad kopā spēlē tikai pašu priekam, kā tas pagaidām
izdodas mūziķa Mārtiņa Freimaņa piemiņas koncertos. Publika to
jūt un piedod lietas, ko citkārt noteikti nepiedotu. Pieķemmētība
jau nav Pāvilostas raksturā. Pāvilosta ir īpaša ar to, ka
dabiska. Ka vējš spēlējas matos.

Liela
brēka, maza vilna

Kā otru lielāko
daudzi gaidīja festivālu “Satta”, kas augusta vidū
risinājās Papē. Taču par to tik labus vārdus nevar gan teikt.
Lai arī cerības bija lielas, lielas bija arī biļešu cenas –
aptuveni 40 eiro. Pasākums ar sākotnēji plānotajiem 10 tūkstošiem
apmeklētāju spēja sapulcināt četras reizes mazāk izklaides
cienītāju. Mūzika specifiska, rīkotāji Latvijā nezināmi, tāpat
kā mūziķi, reklāma vismaz Liepājas pusē minimāla, lai
neteiktu, ka nekāda. Iespējams, organizatori savas valsts ļaudīm
par to ziņoja intensīvāk, tomēr diez vai daudzi no mums būtu
gatavi doties kaut vai uz to pašu “Zaļo staru”, ja tas
notiktu Palangā. Teorētiski tas nav tālu, mūzika patīk, vieta
arī laba, bet… nu kaut kā negribas.

Un tad vēl ilgā
pašvaldības vilcināšanās, tikai pēdējā brīdī piešķirot
atļauju festivāla organizēšanai Papes Dabas parka teritorijā.
Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka atļauju izsniegs, tad kāpēc
bija vajadzīgs šis teātris? Lai Novada dome parādītu, ka
uztraucas par to, vai netiks bojātas bioloģiski nozīmīgās
teritorijas? Vairāk šķiet, ka tas bija gļēvums. Bailes atkal
izdarīt kaut ko tādu, kas cilvēkiem kārtējo reizi liktu teikt:
“Tā jau ir Rucava!” Vai vēl vairāk sabojāt savu
pašreizējo publisko tēlu ir iespējams, grūti pateikt.

Jebkurā gadījumā
vilcināšanās organizatoriem lika sēdēt kā uz adatām,
nelabvēļiem aizrādīt par to, ka biļetes pārdod uz pasākumu,
kuram pat vēl nav dota atļauja, un galu galā festivāls izgāzās.
Savu artavu, protams, deva arī lietainais un drēgnais laiks, kā
arī Papes ceļa stāvoklis.
Vai šis pasākums atšķirībā no
“Zaļā stara” Pāvilostā patiešām palīdzēja uzlabot
Rucavas novada ekonomisko stāvokli, grūti teikt. Festivāla
apmeklētāji dzīvoja teltīs, ēda uz vietas nopērkamo pārtiku un
daudz ārpus teritorijas nestaigāja. Tātad, visticamāk, viņus
vēlreiz uz Rucavu neatvedīs arī vēlme atgriezties vietā, kur
ļoti paticis.

Pēc festivāla
rīkotāji cīnījās ar finansiālām grūtībām, nespējot
samaksāt māksliniekiem, zaudēja mārketinga speciālisti un
apšaubīja iespēju pasākumu rīkot arī nākamgad, lai gan sākumā
solīja Papē būt vismaz piecus gadus.

Ar
atsauci uz vikingiem

Taču šī vasara
bija notikumiem bagāta ne tikai tādēļ, ka daudzviet apkārtnē
risinājās liela mēroga festivāli. Priecēja arī tas, ka pilsētu,
pagastu un cita izmēra apdzīvotu vietu svētku rīkotāji beidzot
ir sapratuši, ka pasākumu vajag organizēt ne tikai sev, bet arī
cilvēkiem no malas. Organizētāji specializējas, nevis aizraujas
ar vienveidību – sporta spēlēm, deju kolektīvu un ansambļu
koncertiem, amatnieku tirdziņu, piepūšamajām atrakcijām un
vakara balli. Arī tas viss ir vajadzīgs, jo padara svētkus
saistošus dažāda vecuma un interešu pārstāvjiem. Tomēr spēja
atrast savu seju piesaista pat tos, kas tikai dzirdējuši par tādu
vietu kartē.

Ar savu
neatkārtojamo mazpilsētas auru un plašo programmu iepriekš
daudzus saistīja Aizputes Pilsētas svētki, bet nu jau vairākus
gadus ar īpašu pieeju var lepoties Grobiņa. Tā savu nišu
atradusi vēsturisko notikumu atainojumā un nekavējas visiem, kas
vien ir gatavi klausīties, stāstīt par Jūrpili un kuršiem. Lai
arī dažs vietējais mēdz paburkšķēt par to, ka katru gadu viens
un tas pats – Vikingu festivāls –, šis gads pierādīja, ka
tie, kas iepriekš par Grobiņu bija dzirdējuši labas atsauksmes,
brauca paši to apskatīt. Un nejutās vīlušies. Solīja nākamgad
braukt atkal. Jo, kā teica kāds vēstures rekonstrukcijas kluba
pārstāvis, šādā pasākumā cilvēkos mostas patriotisms. Mēs
esam lepni, ka cēlušies no kuršiem.

Turklāt liktais
uzsvars uz vietas vēsturisko nozīmību šogad Grobiņai tā pa
īstam sāka arī atmaksāties. Iedvesmojoties no Pilsētas svētkiem,
savu jubileju mazpilsētā nolēma atzīmēt arī “West Coast
Liners MC”. Arī tā nosaukumā tika ietverta atsauce uz
vēstures tēmu – “Seeburg Bikerland”. Pēc šī pasākuma
daudzi izteica vēlmi motociklistu festivālu ar tam piedienīgu
mūziku ieviest par tradīciju.

Iespēja
redzēt klātienē

Šī vasara
iezīmēja vēl kādu interesantu niansi. Lielie mākslinieki, kādus
pirms dažiem gadiem varēja redzēt tikai Rīgā, ir gatavi
uzstāties arī novadu pasākumos. Vislielākais pārsteigums, šķiet,
bija “Prāta vētras” solists Renārs Kaupers Priekulē.
Viņš uzstājās komponista Ērika Ešenvalda rīkotajā Latvijas
Baptistu draudžu savienības Muzikālās kalpošanas apvienības
festivālā, kas notika Ikara svētku laikā. Neskatoties uz
vienreizējo iespēju aptuveni stundu garā koncertā dzirdēt tādu
pasaules līmeņa mūziķi un turklāt bez maksas, skatītāju
Priekules daudzfuncionālajā hallē bija maz. Varbūt siltajā
vasaras vakarā daudziem būtu gribējies ko tādu klausīties aiz
būves sienām, taču rīkotāji uztraucās ne tik daudz par smacīgo
gaisu telpās, cik par skaņas kvalitāti. Īsā laikā operatīvi
visu pārkārtot neesot bijis iespējams.

Tāpat novados bija
iespējams apmeklēt Karīnas Tatarinovas koncertu, dzirdēt grupas
“Dzelzs vilks”, “Opus pro” un citus Latvijā labi
zināmus mūziķus. Tas rada retorisku jautājumu, vai šādi
vietējās zvaigznes nezaudē ekskluzivitāti. Vai Latvijas mēroga
pasākumi uz tām tagad var likt galveno uzsvaru? Jo kāpēc gan lai
maksātu pāris desmitu latu par ieeju festivālā, kas par savu
galveno mākslinieku izvēlējies, piemēram, Renāru Kauperu, ja
viņš bez maksas dzirdēts uzstājamies tepat, Priekulē?