Šogad Liepājas teātris saviem skatītājiem durvis vērs 14. septembrī, kad pirmizrāde notiks krievu režisora Konstantīna Bogomolova iestudējumam “Stavangera”. Tajā vienu no galvenajām lomām atveido Rolands Beķeris – plastiskākais mūsu teātra aktieris, kurš ne vienā vien izrādē redzams ar ģitāru rokās.

Vēl nav tik daudz štampu

28 dienas – Rolands ir precīzi saskaitījis, cik garš bijis viņa šīs vasaras atvaļinājums. “Iepriekšējā sezonā biju izpumpējies, tāpēc nevienu negribēju redzēt,” teic aktieris, pamatodams, kāpēc devies pie tēva uz Ziemeļvidzemi un divas nedēļas baudījis atpūtu pie ezera un mežā. Vēl paspējis apciemot citus radus, kurus, kopš sācis strādāt Liepājas teātrī, redz labi ja reizi gadā.

“Šī sezona būs vēl trakāka,” prognozē Rolands. “Tā ir iesākusies diezgan labi, man patīk.” Lai gan precīzs lomu sadalījums vēl netiek atklāts, viņš zina, ka teātra 106. sezonā būs jāspēlē Regnāra Vaivara, Dž. Dž. Džilindžera, Valda Lūriņa un Ģirta Ēča iestudētajās izrādēs, plus vēl jādzied Ziemassvētku koncertā.

Šobrīd Rolands aktīvi piedalās mēģinājumos pie režisora Konstantīna Bogomolova, kurš Liepājas teātrī strādā pirmo reizi. Izrādē tiks skarta aktuāla un ikvienam saprotama tēma par labākas dzīves meklējumiem citā valstī – šoreiz Norvēģijā. Jo cilvēkiem jau bieži vien liekas, ka ir labāk tur, kur mūs nav. Galvenā varone Kristīne ne tikai centīsies svešajā zemē atrast laimi, bet arī sevi pašu. “Stavangerā”, dublējoties ar Sandi Pēci, Rolands spēlēs galveno vīrieša lomu – 35 gadus vecu norvēģi Odu.

Rolands apgalvo, ka nogurums pēc mēģinājumiem esot liels, bet viņš uz tiem iet ar lielu prieku. Esot interesanti un vērtīgi sadarboties ar labi zināmo krievu režisoru, kurš turklāt strādā citā spēles manierē nekā viņa latviešu kolēģi, kuru izrādēs Rolandam bijusi iespēja piedalīties.

Pateikt šā iestudējuma žanru neesot nemaz tik viegli – tajā saplūst drāmas elementi, komiskums un melnais humors. Ja neskaita Andu Albuži, pārējie aktieri, kas piedalās “Stavangerā”, ir jaunie. “Manuprāt, viņš mūs, jaunos, paņēma tāpēc, ka esam vieglāk veidojami, mums varbūt nav izveidojušies tik daudz aktierisku štampu,” precizē Rolands.

Režisora un aktieru komandas attiecības viņš raksturo kā ļoti cilvēcīgas un brīvas. K. Bogomolovs ir stāstījis, ka viņam Krievijā ar tautas mīlētajiem un uz rokām nēsātajiem aktieriem strādāt ir ļoti grūti. Katrs ir ar savu raksturu, ambīcijām, un ne vienmēr viņi ir gatavi pakļauties režisora norādījumiem. “Ja aktierim liekas, ka viņš pareizi spēlē, ka zina, kā tas jādara, tad viņš ir miris. Ja nekad nezini – spēlē labi vai slikti, dari pareizi vai nē, tad tas ir īstais ceļš,” režisora uzskatus pauž un tiem piekrīt Rolands.

Pēc bohēmas nealkst

Šī Rolandam būs trešā sezona Liepājas teātrī. Aicināts izvērtēt, kādas bijušas pirmās divas, viņš sāk ar nelielu atkāpi, atstāstot sava pasniedzēja, aktiera Vītauta Anuža teikto: “Viņš mums teica, ka savas karjeras sākumā spēlējis labas lomas. Tad bijuši kādi septiņi, astoņi gadi, kad nav bijis nekā. Tu katru gadu sezonas sākumā aizej pie ziņojuma dēļa un skaties, kurās izrādēs esi. Kad secini, neesi nevienā galvenajā lomā, tad domā, ko darīt – sākt dzert…? Viņš mums ieteica: gaidiet, gaidiet, un jums būs svarīgas lomas! Es vienmēr esmu gaidījis un arī gaidīšu.”

Šo divu gadu laikā Rolands ir atveidojis daudzveidīgus tēlus, bijis gan priekšplānā, gan aizmugurē. “Man ļoti patika pēdējā loma pie Valda Lūriņa – “Trīs draugos” spēlēju čali no kabarē,” atgādina aktieris. Runājot par šo tēlu, viņam atmiņā ataust bērnība, kad kādā Nacionālā teātra izrādē ar apbrīnu vērojis aktiera Ulda Anžes plastiku un to, kā viņš paspēj pārtapt kādos deviņos tēlos. “Trīs draugos” Rolands dara ko līdzīgu. Bet kā tad ar Nezinīša lomu? “Tur var atbrīvoties un iztrakoties. Man patīk bērnu izrādes, bet tagad ir vēlme spēlēt ko nopietnāku,” atklāj Rolands, kurš piedalās arī “Goda teātra” bērnu izrādē “…ar laimīgām beigām” un “Žurkā” skolas vecuma skatītājiem.

Nenoliedzami, aktierus vēro un vērtē teātra kritiķi un pārējie teātra apmeklētāji. Rolands recenzijas un atsauksmes lasa, taču pievērš uzmanību, kas ir vērtētājs un cik objektīvs ir viedoklis. Tomēr lielākais Rolanda kritiķis ir viņš pats, jo labi apzinās, cik daudz darba ieguldījis lomā un vai viss izdevies, kā iecerēts, vai kaut kas nav traucējis plānoto īstenot.

Jautāts, vai ir kādas personīgas rakstura īpašības, kas viņu kā aktieri traucē, iestājas ilgāka pauze. “Ir daudz tādu īpašību,” neslēpj Rolands. “Viena no tām – man brīžam iezogas sajūta, ka es zinu, kā vajag izdarīt. Un tad viss nojūk, sajūk.” Aktieris atzīst, ka daudzās lietās mēdz pasaudzēt sevi, neizlikt sevi pilnībā, kaut no malas tā nešķiet. Tomēr pret savu darbu izturas ar lielu atbildību, lomām gatavojas rūpīgi.

Runājot par zvaigžņu slimību, Rolands atmet ar roku, norādot, ka tā viņam nedraud: “Es esmu tāds pats kā vecāki, kuri uzskata, ka nav svarīgi, ko tu dari, galvenais – esi cilvēcīgs.” Viņš arī nonācis pie secinājuma: jo ilgāk strādā teātrī, jo intravertāks kļūst. Tā kā Rolands izpumpējas uz skatuves, viņam gribas, lai apkārt ir miers, aktierim nav vēlmes ļauties bohēmai. Tomēr tas nenozīmē, ka Rolands ir vienpatis. Cilvēcīgas attiecības, īsta draudzība viņam ir ļoti svarīgas. Tāpēc nav brīnums, ka aktieri Sandis Pēcis un Kaspars Kārkliņš, uzrunāti, kuri cilvēki ietilpst viņu labāko draugu sarakstā, vēlējās stāstīt tieši par Rolandu. “Tas man laikam nācis no mātes, viņa ir ļoti komunikabla un sirsnīga,” secina Rolands.

Agrāk bijis īsts nūģis

Tie, kas apmeklē Liepājas teātri, droši vien pamanījuši, cik plastisks ir Rolands, ne velti kolēģi viņu dēvē par Spaidermenu. Aktiera vecāki savulaik bijuši profesionāli sportisti. Tēvs ar labiem panākumiem piedalījies 100 metru skriešanas sacensībās, mamma bijusi barjerskrējēja, kas sasniegusi Latvijas rekordus. Bet Rolands pirms iestāšanās Klaipēdas Universitātē bijis visai neveikls, tādēļ pasniedzējs, dejotājs Fokins viņu dēvējis par futbolistu. “Es neko nevarēju izdarīts, pat pieliecoties ar rokām aizsniegt zemi. Biju īsts nūģis,” smej Rolands. Bet četri studiju gadi un trīs skatuves kustību pasniedzēji darījuši savu – viņš ir kļuvis ļoti veikls. Lai nepazaudētu savu lokanību, jaunais vīrietis turpina aktīvi sportot – spēlē basketbolu un arī mājās patrenējas, pavingro. To novērtē režisori, Rolanda atveidotajiem tēliem liekot teju pa sienām skriet, kā “Vestsaidas stāstā”, un taisīt akrobātiskus trikus, kā “Trīs draugos”.

Tomēr ķermeņa plastika un aktierspēle nav vienīgie Rolanda talanti – viņš prot arī labi dziedāt un spēlēt ģitāru. Aktiera tēvs ir muzikants, tāpēc tālu nav jāmeklē, no kuras puses vējš pūš. Taču ģitāras spēli tēvs dēlam nav ierādījis, jo, kā smej Rolands, abiem piemīt slinkums uz mācīšanu. To viņš pamatskolā apguvis pašmācībā.

Arī šo Rolanda prasmi režisori liek lietā, tādēļ vairākās izrādēs aktieris redzams ar ģitāru. Pats viņš par to nemaz tik lielā sajūsmā nav. Ja atkal kāds režisors izsaka šādu ierosmi, jaunais mākslinieks iebilst, norādot, ka jau trijās izrādes viņa atveidotie varoņi spēlē ģitāru.

Jāuzsver, ka Rolands ne tikai atskaņo citu komponistu skaņdarbus, bet arī pats tos rada. Piemēram, “Goda teātra” izrādē “Žurka” skan viņa radītas dziesmas. Savukārt bērniem par prieku viņš iemācījās spēlēt vijoli, un to var redzēt iestudējumā “…ar laimīgām beigām”.

***

Darbs Liepājas teātrī ir. Galvenā loma jauniestudējumā arī. Tāpat netrūkst talantu un iespēju tos izpaust. Ko vēl Rolands vēlētos? “Pats svarīgākais ir nodibināt ģimeni. Ar savu dzīvesbiedri Lindu Beču kopā dzīvoju astoņus gadus. Apbrīnojami, kā viņa to izturējusi…” aizdomājas Rolands.

Rolands Beķeris

– Dzimis 1986. gada 18. septembrī Valmierā.
– Aktiermākslu studējis Klaipēdas Universitātē.
– Liepājas teātra aktieris kopš 2010. gada.
– Labprāt darbojas arī “Goda teātrī”, kur redzams tādās izrādēs kā “Žurka” un “…ar
laimīgām beigām”.
– Hobijs: medības, makšķerēšana.
– Vislabāk garšo zivis.
– Aktieri kā paraugi: Als Pačino, Kaspars Znotiņš un Vītauts Anužis.

Aktrise Everita Pjata: “Rolands ir mazs cinītis, kas gāž lielus vezumus. Uzticams, uz viņu var paļauties gan kā uz skatuves partneri un kolēģi, gan kā cilvēku. Ļoti drosmīgs, mākslas vārdā gatavs izpildīt pat visai bīstamus akrobātiskus trikus, kas līdzinās kaskadieru mākslai. Ar 100 procentu lielu atdevi attiecas pret jebkuru lomu, nesaudzīgi tērē sevi uz skatuves, cik vien pietiek enerģijas.”

Aktieris Viktors Ellers: “Vai Rolands Beķeris ir īpatnis? Laikam savā ziņā – jā. Jo, atceroties visus piedzīvojumus Klaipēdā vai pie viņa Cēsu pusē, varu teikt, ka šis jaunietis ir īpatnis vispozitīvākajā ziņā. Ikreiz, kad mēs bariņā dodamies pačillot pie kanāla, Rolandam ir dažādi interesanti stāsti un atgadījumi, kurus izstāstīt. Un, ja Rolandam Beķerim rokās iedod ģitāru, viņš pārtop par pašmāju Ēriku Kleptonu.”

Aktieris Sandis Pēcis: “Rolands ir ūnikums! Viņu raksturojošās īpašības ir pašcieņa, dzelzs fokuss, apbrīnojama māka pilnīgi atdoties jebkam, ko viņš dara. Nav tādu lietu, ko Rolis nevarētu dabūt gatavu. Turklāt viņam kā kaķim vienmēr gadās nokrist uz kājām. Kā skatuves partneris viņš ir uzticams, bet reizē neparedzams.”  

Inita Gūtmane,

Ģirta Gertsona foto

Rolandam ir daudz talantu, kurus var novērtēt Liepājas teātra apmeklētāji.