Vaļsirdīgi sakot, mūža nogalē man ir galīgi  vienalga, ko par manām bildēm saka soģi. Bildes ir rezultāts. Nav, protams, slikti, ja tās ir izdevušās. Taču to, cik labas bildes, objektīvi izvērtēt spēj tikai laiks. Nesalīdzināmi nozīmīgāks par attēliem, ko mēdzam karināt pie sienām izstādēs vai publicējam katalogos, ir pats radīšanas process – fotogrāfēšana.

Tā atklājas kā Dieva dota balva, kas ar gadiem tikai palielinās. Tagad jau skaidri nojaušu to greznumu, kas mani saista fotografēšanas mākslā un kas aizrauj, mudinot meklēt vēl neizmantotus izteiksmes veidus. Tas ir gaismas mirdzējums, kura krājumi ir neizsmeļami. Katra diena atnāk ar jaunu starojumu, kas pasauli ap mani un mīļotos cilvēkus vērš vēl skaistākus un tuvākus, nekā tos pazinu vakar. Kā gan lai nolieku fotoaparātu malā, to visu neiemūžinājis? Kā gan var mitēties, netverot mirkļu brīnumu?

Pēteris Jaunzems,

Pētera Jaunzema foto