Pianiste, kas spēlējas ar dzejas ritmiem
Daina Meistere
Izdevniecībā
“Neputns” izdots Madaras Gruntmanes pirmais dzejoļu krājums
“Narkozes”. “Tā ir svaiga, ekspresīva un ļoti atklāta dzeja,
kurai iedvesma gūta nevis no citu uzrakstītajiem tekstiem, atsaucēm un
alūzijām, bet gan no pašas autores piedzīvotā un pārdzīvotā,” krājumu
raksturojis tā redaktors Guntars Godiņš.
Madara Gruntmane
ir Liepājas meitene, kura savu dzīvi tagad saista ar galvaspilsētas kultūras
vidi. Iepazīstinot mūsu lasītājus ar jauno autori, uzdevu viņai dažus
jautājumus.
– Jums bērnības gadi pagājuši Liepājā. Vai
Liepājas motīvi ir iedvesmas avots jūsu dzejā?
– Liepājā dzīvoju
līdz 21 gada vecumam. Tā ka varu teikt, ka lielākā daļa no manas dzīves ir
pagājusi tur. Ja godīgi, tad vēl joprojām nevaru pierast pie tā, ka Rīgā nav
tāda vēja un sāļā jūras gaisa, kas man liek justies labi un kā mājās.
Neizbēgami Liepājas laikā piedzīvotais un pārdzīvotais ir mani veidojis par to,
kāda esmu šobrīd. Manis rakstītajā Liepājas izjūta ir bijusi klātesoša gan
apzināti, gan arī neapzināti.
– Kad un kāpēc sākāt dzeju rakstīt? Cik
saprotu, jums ir tuva un pazīstama kultūras dzīve. Vai skolas gados un agrā
jaunībā nebija citas aizraušanās, kas saistītas ar radošām izpausmēm?
– Rakstu kopš
bērnudārza laikiem. Tad nedomāju par to, kāpēc rakstu, vienkārši rakstīju, un
viss. Tā bija savdabīga rotaļa – pierakstīt pantiņus un pašai zīmēt
ilustrācijas uzrakstītajam.
Kultūras vide bija
gan pazīstama, tajā laikā to nedefinēju kā kultūras vidi. Tā bija mana ikdiena
– “Liepājas dzintars”, Dzejas dienas, “Boļševika” klubā
notiekošie sarīkojumi un festivāli. Es uzaugu skatuves kulisēs un mēģinājumu
telpās. Ļoti labi atceros grupas “Neptūns” laikus, kad tās solists
bija Ivo Fomins.
Runājot par
aizraušanos, sešu gadu vecumā sāku spēlēt klavieres Emiļa Melngaiļa Mūzikas
vidusskolā. 5. klasē mani sāka mācīt skolotāja Ligita Tiltiņa. Tas visu
mainīja, un es pievērsos klavierspēlei daudz nopietnāk, ar iespējamu sapni
iestāties Mūzikas akadēmijā Rīgā. Dzīvē notika citādāk, bet Mūzikas koledžu
pabeidzu, un man ir diploms ar ierakstu pianiste.
– Jūsu pirmā dzejoļu krājuma redaktors Guntars Godiņš saka, ka dzejā atspoguļots pašas piedzīvotais.
– Guntars Godiņš
ir tiešs un godīgs cilvēks, tāpēc acīmredzot viņu uzrunājis tas, ka nemēģinu
izlikties.
– Kādi impulsi jums vajadzīgi, lai rastos
dzeja?
– Impulsu, lai
rakstītu, ir visapkārt. Jautājums, kurā brīdī atveras tas rakstīšanas kanāls un
vai pietiek spēka un saprašanas pierakstīt. Pie spēcīgiem pārdzīvojumiem, arī
pozitīviem, iestājas tāds narkozes stāvoklis, kas liek paņemt rokā
pildspalvu, un atliek vien uzticēties mirklim, kurš tevi vada.
– Kas ir iedvesmas avoti?
– Protams,
pieminēšu Kurzemes jūrmalu, sauli un peldes. Tas viss ceļ, iedvesmo un dod
spēku, bez tā nevaru sevi iedomāties. Mani iedvesmo būt ceļā, arī tad, kad
braucu ar autobusu uz Liepāju. Ļoti patīk vilcieni – tas miers un vienmērīgais
ritms.
Man ļoti svarīga
ir Parīze. Tā ir pilsēta, kurp dodos pie pirmās iespējas, vienalga, kurā
gadalaikā. Bieži turp dodos viena, lai nokārtotu ar sevi rēķinus. Jā, varu
teikt, ka man ir attiecības ar Parīzi, un ilgi bez šīs pilsētas nevaru – jūtu
kaut kādu neizskaidrojamu piesaisti, un tas noteikti iedvesmo. Pašreizējo
notikumu kontekstā par to ir grūti runāt, es ļoti ceru, ka ļaunumam ir
robežas…
– Kādreiz uzskatīja, ka dzejniekam, lai taptu
kvalitatīvi darbi, ir jābūt nelaimīgam vai izsalkušam. Kādam, jūsuprāt, jābūt
cilvēkam, lai viņš dzejotu?
– Dzejniekam ir jābūt
godīgam pašam pret sevi, un tas ir sāpīgs uzdevums.
– Kur var izlasīt jūsu dzeju?
– Mani var lasīt
izdevniecības “Neputns” izdotajā dzejas krājumā “Narkozes”,
ko var iegādāties arī Liepājā. Vēl ir bijusi publikācija žurnāla “Latvju Teksti”
jūlija numurā.
– Vai iznācis pašai publiski uzstāties?
–Līdz šim man ir bijuši divi autorvakari kultūras centrā
“Totaldobže” Rīgā un jaunatvērtajā kultūras telpā “Hāgenskalna
komūna” Pārdaugavā. Lasīt kādam priekšā pašas sarakstīto man ir spēcīgs
emocionāls pārdzīvojums, pagodinājums un reizē arī atbildība. Vislielākais
prieks un gandarījums ir tad, ja kādam tas ir palīdzējis izprast sevi pašu un
kliedējis vientulības izjūtu, kas ir katrā no mums.
– Vai literārajā jomā ir kāds rozā sapnis?
– Lai tā upe plūst!
Es nemēdzu cerēt un plānot. Skaidrs, ka turpināšu rakstīt, bet, kas ar to
notiks tālāk, to rādīs laiks.
– Ko jūs vēlētos pateikt mūsu, Liepājas
puses, lasītājiem par sevi, savu dzeju?
– Liepājniekiem
novēlu novērtēt jūras tuvumu. Atceros, kad dzīvoju Liepājā, tas likās pats par
sevi saprotams. Tagad, kad esmu tālu prom no savas jūras, saprotu, kas tā bija
par vērtību un spēka avotu. Runājot par dzeju, es aicinu katram lasītājam
pasmelties pa saujiņai drosmes no maniem tekstiem, var būt, ka kādā brīdī
noder.
Madara Gruntmane
+++
Klikš un nav
Klikš un nav vairs
Saprāts aizver
acis
Prātīgi aizver
acis
Un vairs nav
Kā pirms narkozes
Kad zāles rāmi
vēnā līst
Un izslēdz
slimnīcas spuldzes
Un dakteru
skatienus rūpjos
Un salido ūpji no
malu malām
Un sarīko groziņu
balli
Pēdējā laikā
vislielākā ūpju koncentrācija ir izgāztuvēs
Ūpju pāris turas
kopā visu mūžu
Tā vairošanās ir
atkarīga no barības daudzuma
Ū-ū
Madara
Madara mosties
Cik pirkstu Tu
redzi
+++
Viņi laizīja viens
otram brūces
Pārvēršoties
vilkačos
Viņa gaudoja
Pusnaktī un naktīs
Uzmaucot sev virsū
rītus
Kā celofāna
maisiņus
Smakdama no
aizspiestās rīkles
Cigarešu dūmos
Kuros slēpās viņš
Grabēdams un
klabēdams
No noliegtā un
aizliegtā
Apsmērējot viņu ar
sevi no visām pusēm
Pirmdienas rītā
viņa aizrāpoja
Pavisam
+++
Iepazīstieties
Kenogorgijs
Nebrīnieties viņš
nerunā un uzvedieties nepiespiesti
Viņš pēc dabas
kautrīgs
Bet redzīgs
Viņš Jūs redz
Redz visu
Atkārtoju viņš ir
redzīgs
Kur ar viņu
iepazinos
Kenogorgijs ir no
tālienes
Nav konkrētas
vietas
Viņš visus redz
Kenogorgijam ir
redzīgas acis
Viņš ir glīts
tikai pārāk maz ēd
Veģetārietis
Kabatā viņam
vienmēr sasaldētas mellenes
Tā skaņa ir no
melleņu graušanas
Tāpēc nedomājiet
ka viņam ir auksti
Viegli zilganās
lūpas mellenes iekrāso
Iekrāso lūpas un
redzi
Redzi
+++
Viņa tik uzmācīgi
mīl
Gribēdama pierādīt
Viņa nav kļūda
pasaules kartē
Salipinot savus
stāstus saplaisājušu namu sienu šķirbās
Viņa tik izmisīgi
rāda
Ka ir laba
Uzvelk jumja zīmes
uz sarētotajiem ģīmjiem
Zvērot mūžīgo
izdošanos un nemirstību
Viņa ļauj uzkāpt
un nokāpt
Ieslaucīt un
nesaslaucīt
Viņa uzzīmē sev
apelsīnu uz krūtīm un pasniedzot šautriņas saka
Iedomājies tā ir
saule
Tur tu nedrīksti
trāpīt
Nebūs ko ēst
+++
Uzvilku zeķes ar
mežģīņu lipekļiem un adītas baletčības
Griezos savā
tizlumā
Nedaudz pat
skaisti
Manas pirts
biedrenes zīlēja zīmēs
Gaidot mēness aptumsumu
Tie kuri satiksies
būs kopā uz mūžu
Tie kuri šķirsies
izšķirsies pavisam
Mēness ar fatālu
misiju šajās dienās
Un es adītās
baletčībās
Slidoju pa tikko
izmazgātu lamināta grīdu
Viss tīrs
visticamāk uz mūžu
+++
Sadedzis maigums
Pelnus starp skropstām
saķepina
Ko tad tu domā
Kāpēc sievietes
seja raudot
Melnas upes uz
vaigiem zīmē