Amatnieku tirgos pēdējos gados allaž ir arī meistari, kas iepazīstina ar savām prasmēm, piedāvājot seno rotu rekonstrukcijas. To starpā ir arī auskari, lai gan tie nav ne arheoloģisko, ne etnogrāfisko tautastērpu sastāvdaļa. Centos noskaidrot, kurā laikā Latvijā veidojusies tradīcija durt ausīs caurumus, lai rotātos.

Senatnē auskaru latviešiem nebija

“Senatnē latviešiem auskaru nebija,” noteikti atbild juveliera amata meistars Agris Kramiņš. Interneta vietnē “Labu lietu galerija” redzams, ka viņš nodarbojas ne vien ar mūsdienu rotu izgatavošanu, bet arī pētījis dažādu novadu etnogrāfiskos tautastērpus un veido to aksesuārus. Tāpat meistara darbnīcā top arheoloģiskās rotas.

Viņš atzīst, ka nav interesējies par laiku, kad tieši Latvijā ienākusi tradīcija valkāt auskarus. “Notika iekarojumi, un varēja izplatīties, kad ienāca daiļā dzimuma pārstāves no citām kultūrām. Polijas, Igaunijas tautastērpos ir, tāpat arī krieviem. Iespējams, rīdziniekiem parādījās vispirms, jo Rīgu pirmo pārdeva,” A. Kramiņš spriež un pieļauj, ka noteikti kāds šādu pētījumu Latvijā ir veicis. Tomēr publikācijas gaitā šādus cilvēkus atrast neizdevās. Vēstures eksperti atzīst – lai gan jautājums ir interesants, to pastiprināti nav pētījuši.

“Liela daļa auskaru, ko tagad pārdod kā rotu kopijas, ir piekariņu atdarinājumi, kas vienkārši izskatās labi arī kā auskari. Tie ir pielāgoti mūsdienu pieprasījumam,” bez lielas apdomāšanās saka Uģis Urtāns, kurš darbojas Ropažu vēstures izpētes un rekonstrukcijas klubā “Rodenpoys” un ir viens no Grobiņas dzīvās vēstures festivāla “Seeburg” rīkotājiem.

Arī Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja, kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne skaidro, ka tas, ko tirgojot sauc par senajām rotām, reti ir sakomplektēts kā oriģināla rekonstrukcija. Kaklā iekarināts viens piekariņš pēc definīcijas vēl nav senā rota. Tā ir tikai komplekta sastāvdaļa, kas izrauta no konteksta. “Tas pats attiecas uz aprocēm. Tās mūsdienās taisa nevis kā aproces arheoloģisko rotu komplektos, bet kā modifikāciju. Tā ir jaunrade ar atsevišķiem arheoloģiskiem elementiem,” pētniece uzsver, ka atšķirība ir ļoti liela. Ja rotu grib valkāt pie arheoloģiskā tērpa, gadatirgos nevarot iepirkties. Tās speciāli rotkalim jāpasūta.

“Spēka dziesmas, kas iet uzvaras gājienā, arī ir izdomātas pirms pieciem gadiem. Taču, ja tās atņems, arī nebūs labi. Tas pats attiecas uz tautastērpu jaunradi ar atsevišķiem vēsturiskiem elementiem,” saka I. Pīgozne. “To visu nevar aizliegt, tomēr man pašai ir svarīgāka īsta manta.”

Tikai daži atradumi

Piedaloties arheoloģiskajos izrakumos, U. Urtāns secinājis, ka par auskaru klātesamību Latvijas teritorijā var runāt, sākot no viduslaikiem. Līdz 12. gadsimtam liecības par tiem nav atrodamas. Pie Daugavas, Senās Sēlpils teritorijā, esot atsevišķi atradumi, kas datējami ar 14.–15. gadsimtu.

Nacionālā vēstures muzeja pētnieks, arheologs Vitolds Muižnieks papildina, ka ar 14. gadsimta beigām un 15. gadsimta sākumu datējami auskari atrasti Krāslavas un Dobeles teritorijā. Lai gan arī Lietuvā tie šajā laikā jau bijuši izplatīti, Latvijas teritorijā šādi atradumi esot uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. “Nekas krāšņs tas nav. Briljanti nekarājas,” pasmaida V. Muižnieks. “Tie bija veidoti no stieplēm, viens gals kā āķis, spirālītes, piekariņi klāt.” Tā kā auskari nav arī etnogrāfisko tautastērpu sastāvdaļa, kas ataino latviešu ģērbšanās stilu 18. un 19. gadsimtā, to uzvaras gājiens, pēc viņa domām, sācies tikai 20. gadsimtā. Viens sievietes apbedījums ar auskariem gan esot atklāts Liepājas Vecajos kapos Ritvara Rituma izrakumos. Tas datējams ar 18. gadsimta otro pusi vai 19. gadsimtu.

Līdzīgi spriež I. Pīgozne. Viņas rīcībā pirmās ziņas par auskariem ir no 18. gadsimta beigām – kādā tā laika zīmējumā šādas rotas redzamas diviem cilvēkiem Viļakā. Lai arī 20. gadsimta apģērba valkāšanas tradīcijas viņa nav pētījusi, intuitīvi šķietot, ka auskari plašāk varētu būt izmantoti, sākot no 20. gadiem. “Tad modē nāca galvas lentes un pat turbāni.”

Kāpēc tas noticis tik vēlu, patlaban ir grūti atbildams jautājums, jo jau senatnē Latvijas teritorijai “nāca pāri, kam vien nebija slinkuma”, bija aktīvi tirdzniecības sakari. Intensīvāka saskare ar slāviem notikusi jau 13. gadsimtā. Tas viss savukārt līdzi nesa arī jaunas kultūras vēsmas, tomēr ne auskaru nēsāšanas tradīciju. “Iemesls, kāpēc leiši nēsāja, bet mēs ne, lai gan esam radniecīgas tautas, nav meklēts,” atzīst V. Muižnieks. “Mēs, arheologi, parasti konstatējam faktu – nosakām, kura gadsimta lieta tā ir, bet nemeklējam izskaidrojumu.” Viņš pieļauj, ka iemesls varētu būt Latvijas noslēgtība Livonijas periodā, savukārt Lietuvas valsts tajā pašā laikā stiepās līdz pat Melnajai jūrai.

Savukārt I. Pīgozne norāda, ka arī slāviem auskaru lietošanas tradīcija parādās samērā vēlu. Varbūt tikai 100 līdz 200 gadu agrāk nekā latviešiem. Tāpat arī mūsdienu Vācijas teritorijā. Tur gan izplatīta bijusi galvas rota ar deviņiem riņķiem, kas vizuāli atgādina auskarus, “tikai pašas ausis neaiztiek”.

Svarīga lietderība

Taču arī bez citu kultūru ietekmes nevajag daudz prāta, lai ausīs izveidotu caurumus un ieliktu rotas. To apliecina arī Āfrikas tautu ierašas. “Latvijas teritorijā vienkārši nebija tādas tradīcijas,” saka U. Urtāns, piebilstot, ka tautas ir dažādas, arī tādas, kas ādā iededzina dažādas zīmes. “Tas neatbilst vietējās kultūras izplatības areālam.”

Iespējams, runa ir par citu mentalitāti, spriež arī A. Kramiņš. Latvietim vēl aizvien nav saprotama vajadzība likt kakla riņķus, lai šo ķermeņa daļu padarītu garāku un, pēc Āfrikas cilšu domām, arī skaistāku.

Varbūt bija kādi mīti, kas neļāva aizskart ausis? Neviens no pētniekiem uz šo jautājumu konkrēti nevar atbildēt. “Varbūt vienkārši negribēja durstīt miesu,” izsakās U. Urtāns. “Baltijas jūras reģionā līdz krusta kariem bija specifiskas lietas, kas tomēr netraumēja miesu. Piemēram, ir aproces, ko nekad nenoņēma. Kalējs uzlika, un tikai ar brutālu spēku tās varēja atlocīt.” Šīs aproces ir trīs, četrus centimetrus platas un, iespējams, cīņu laikā aizsargāja locītavas. Kad tieši šīs aproces uzlika, ir dažādi minējumi. Iespējams, tas notika, sasniedzot briedumu, tomēr, tā kā tās atrodamas arī bērnu apbedījumos, varbūt tās deva līdzi tikai pēcnāves dzīvē.

Auskars vairāk ir rota bez funkcionāla pielietojuma, bet senajām tautām Latvijas teritorijā ikvienai valkātajai lietai bija praktiska nozīme. Pēc arheoloģiskajiem tērpiem var spriest, ka vīriešiem gredzeni bija plati kā vairogi, lai aizsargātu pirkstus, sievietēm saktas saturēja apģērbu. Aizsardzības funkcija bija arī kakla riņķiem, kas gan tika izdaiļoti ar važiņām. Skaistuma nozīme rotām intensīvāk sāka parādīties tikai etnogrāfiskajos tērpos. Lai arī Latgalē, kur slāvu tautas bija pavisam tuvu, rotas tāpat ir necilas, vairāk ar funkcionālu nozīmi. Arī senatnē tas nebija bagāts reģions – piebilst U. Urtāns.

Kāpēc aktuāli?

Tomēr tas, ka šādas rotas izgatavo un gadatirgos to piedāvājums ir diezgan plašs, apliecina – mūsdienu cilvēkam saikne ar viņa saknēm ir svarīga. Kāpēc tas īpaši aktuāli ir pēdējā laikā?

“Tā bija padomju laikā un ir arī tagad. Esmu bijusi folkloras kustībā no astoņdesmitajiem gadiem. Tajā laikā bija trīs, četras kopas, kas ar to nodarbojās, deviņdesmitajos jau desmit, šās tūkstošgades sākumā – padsmit, bet tagad ir vilnis, kad tas jau aiziet masās. Tas vēršas plašumā, un, kā attīstīsies, ir atkarīgs no personībām,” nosaka I. Pīgozne. Viņa atgādina par Edmundu Brastiņu, kas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā aizsāka dievturu kustību, aktualizēja pilskalnus, izcēla latvju zīmes, kam deva nosaukumus. “Viņš bija harismātiska personība, kas parāva citus sev līdzi, iedvesmoja daudzus citus.”

Uzziņai

Pirmie auskari pastāvēja jau pirms 7000 gadu senajā Āzijā.

Sākotnēji auskari bija izteikts vīriešu atribūts.

Senie asīrieši un ēģiptieši ar šī aksesuāra palīdzību apliecināja savu augsto stāvokli sabiedrībā.

Senajā Romā auskarus valkāja tikai vergi, bet Senajā Grieķijā tie bija prostitūtu atpazīšanas zīme. Tajā pašā laikā grieķu un romiešu sievietes lietoja pērļu auskarus kā sociālā statusa atpazīšanas zīmi.

Senajās Austrumu valstīs ļoti populāri bija zelta un sudraba auskari ar dārgakmeņiem: safīriem, smaragdiem, rubīniem.

13. gadsimtā katoļu baznīca Eiropā vīriešiem aizliedza durt ausīs caurumus, atsaucoties uz dogmu, ka cilvēks nevar mainīt savu ķermeni, jo tam ir jābūt tādam, kādu to radījis Dievs. Auskarus turpināja valkāt tikai zagļi, pirāti un zemāko kārtu pārstāvji.

Zagļi un laupītāji nēsāja auskaru kā protesta apliecinājumu pret baznīcas tiesu un lai apzīmētu savu piederību padibeņu slānim.

Zemnieki izdūra ausī caurumu ģimenes vienīgajam zēnam vai bērnam, kas dzimis pēc iepriekšējā nāves.

Pirātiem auskars nozīmēja iekarotu kuģi.

Pieredzējušie jūrnieki lika auskaru ausī pēc tam, kad šķērsoja ekvatoru.

Gadsimtiem ilgi zelta auskari senajiem krieviem kalpoja par neparastu rotu. Auskari meitenes ausīs noteica viņas sociālo stāvokli un viņas ģimenes vēsturi. Vienkāršie ļaudis nēsāja auskarus no dzelzs vai vara, turīgākie tirgotāji varēja atļauties sev un savām meitām dārgus auskarus no sudraba. Bet jaunas kņazienes bija spiestas nēsāt zelta auskarus ar rubīniem un smaragdiem.

Daudznozīmīgs auskaru lietojums bija krievu kazakiem. Kreisajā ausī to nēsāja vienīgais dēls mātei, kuras vīrs ir ticis nogalināts, labajā – vienīgais ģimenes dēls. Vīrietis, kas nēsāja auskarus abās ausīs, bija pēdējais vīrietis savā dzimtā. Šādu vīrieti sargāja un viņam nebija ļauts piedalīties karā, lai viņa dzimta neizzustu.

Vikingi auskarus nelietoja vispār.

Līdzko modē nāca gari mati, kas aizsedza ausis, auskari zaudēja savu popularitāti. Tie atkal kļuva iecienīti 15.–16. gadsimtā.

No idejukaudze.blogspot.com, sudrabanams.lv, gaume.lv, jewellerypassion.net.