Ikvienas pilsētas un ciema bibliotēkas ir
vietējās Gaismas pilis, tāpat kā Nacionālā bibliotēka, tikai mazāka mēroga.
Kuldīga, Cēsis, Valmiera, Ventspils ir devušas savām bibliotēkām jaunas vai
atjaunotas mājas, Ventspilī taps jau trešā jaunā Latvijas neatkarības laika
bibliotēka. Bet kāda nākotne sagaida mūsu pilsētas galveno – Liepājas Centrālo
zinātnisko bibliotēku?

Iecere un skice ir

Pirms dažiem gadiem pēc pašvaldības pasūtījuma
bibliotēkas rekonstrukcijas metu uzzīmēja arhitekts Agris Padēlis-Līns. Viņa
skicē senajai bibliotēkas ēkai Zivju ielā 7 un tās piebūvei, kas uzcelta 20. gadsimtā,
piekļaujas jauns trīsstāvu korpuss. Tas sevī ietvēris Kungu ielas 12. ēku
– pašreizējo Vingrošanas sporta skolas zāli, ko izmanto mākslas vingrotāji. Ar
jauno apjomu bibliotēkas telpu platība tikpat kā dubultotos. Arhitekta zīmējumā
jaunā nama daļa gail saulrieta krāsās līdzīgi kā koncertzāle “Lielais
dzintars”. Skice radīta 2012.–2013. gadā, vēl tad, kad Liepājas kultūras,
izglītības un sporta jomas vadītāja bija Pilsētas domes priekšsēdētāja
vietniece Silva Golde. Liepājas valdošie politiķi ir apliecinājuši izpratni par
bibliotēkas rekonstrukcijas un modernizācijas nepieciešamību tiktāl, ka šī
vajadzība ir iekļauta pilsētas attīstības plānā laikposmam līdz 2020. gadam.   

Pirmkārt, pašreiz bibliotēkas telpas ir par
šauru. Daļu fonda nav iespējams izlikt brīvpieejā, tādēļ ka vienkārši trūkst
telpu. Liepājas galvenajai bibliotēkai trūkst vairāku lietu, kādas ir ikvienai
skaistai un modernai bibliotēkai pasaulē. Nav izstāžu zāles, nav pasākumu
zāles, nav garderobes. Nav lifta, kas nepieciešams ne tikai cilvēkiem ar
kustību traucējumiem, bet noderētu arī veciem cilvēkiem – stāsta bibliotēkas
direktore Ilga Erba. Vecbibliotēkas fonds, kas izvietots otrajā stāvā, arī ir
šaurībā. Senākais krājums – grāmatas un citi iespieddarbi, kas izdoti pirms Otrā
pasaules kara un glabājas ēkas pagraba telpās, – ir salikts tik blīvi, ka
grāmatu vāki ir teju salipuši kopā. Plaukti pie plauktiem, starp tiem tik
šauras ejas, ka pieaudzis cilvēks tik tikko izspraucas. Darbiniekam, kurš te
lodā diendienā, jābūt ļoti slaidam. Mēs ejam šo krājumu aplūkot, laiku pa
laikam pieliecot galvas, jo griesti ir zemi, pie tiem ir resnas ventilācijas
caurules. Vēdināšanas sistēma, par laimi, novērš grāmatu pelēšanu. Liela daļa
no šīs krātuves varētu būt izvietota brīvpieejā, ja vien bibliotēkai būtu
piemērotas telpas.

“Ne tikai ir pārāk liela šaurība, bet arī
fonds ir neērti izvietots,” stāsta I. Erba. Starpbibliotēku
abonementa vadītāja un seno grāmatu krājuma pārzinātāja Tamāra Podiņa piebilst:
“Turklāt cilvēki to neredz un nemaz nezina, ka tāds ir un ka to arī var
izmantot.”

Pieejamībai ir liela nozīme. Bibliotekāri par
to ir pārliecinājušies. Jo vairāk literatūras pieejams, jo lielāks pēc tās ir
pieprasījums un jo lielāks ir bibliotēkas apmeklējums. Pērn tajā paveikts
milzīgs darbs – otrais stāvs viss tika atvēlēts brīvpieejai un literatūras
abonementam – tagad ēkas vienā pusē ir aizrobežu un latviešu daiļliteratūra,
otrā pusē – nozaru literatūra un daiļliteratūra svešvalodās. Pie izejām
uzstādīti elektroniskie drošības vārti. Direktore uzskata, ka tieši brīvpieeja
ir iemesls, kādēļ apmeklētība bibliotēkā ir lielāka, pretēji tam, ka
iedzīvotāju skaits Latvijā un Liepājā sarūk. Tas rāda, ka bibliotēka
pilsētniekiem ir aizvien nozīmīgāka.

Tagad lasītava atrodas tikai trešajā stāvā. Tajā
ir arī fonotēka, tāda “kā piparbodīte”. Filmas un mūzikas ierakstus
bibliotēkas apmeklētāji var ņemt līdzi uz mājām, taču šaurība ierobežo arī
fonotēkas krājumu pieejamību. Ilgu Erbu iedvesmojusi Helsinkos redzētā
bibliotēka, kur tikai Mūzikas nodaļu vien dienā apmeklē 2000 lietotāju un viņu
iespējas izmantot to ir milzīgas – pat tā, ka ikviens var atnākt, piemēram, ar
mūzikas ierakstu kasetē vai platē un pārrakstīt to citā datu nesējā.

Senu gadsimtu pamatakmeņi

Bibliotēkas namam Zivju ielā 7 ir interesanta un
līdz galam neizdibināta vēsture. Pagrabstāvā mūrētās sienas ir vairāk nekā
metra biezumā. Reiz vajadzējis vilkt kādu cauruli, urbis mūrī ieliktajiem
laukakmeņiem cauri nav ticis. Cik seni ir ēkas pirmsākumi, nav zināms, bet
1767. gadā te bijis Burmeistera nams no koka, un ap to laiku pilsēta māju
nopirkusi un uz to pārcēlusi rātsnamu. Pēc tam, kad beidza pastāvēt Kurzemes
hercogiste (1795. gads), rātsnams pārcelts uz Pētera Bīrona māju Lielajā ielā,
bet Zivju ielā 7 ierīkoti dzīvokļi. 1808. gadā šeit iekārtota meiteņu
skola. 1839. gadā ēka tiktāl nolietojusies, ka tā nojaukta, un uz vecajiem
koka mājas pamatiem uzbūvēta mūra ēka. 1847. gada 7. janvārī šeit
iesvētīta Augstākā meiteņu skola, kas paplašināta 1895. gadā, kad pēc
arhitekta Paula Maksa Berči projekta sāka būvēt trešo stāvu. Savukārt 1922. gadā
“Kurzemes Vārds” raksta, ka pilsēta beidzot tikusi pie sava muzeja,
tas atrodas “Zivju ielā 7, tanī pašā namā, kur pilsētas ķēķis” –
vēstures faktus izdibinājušas bibliotēkas darbinieces.

Grāmatu krātuve šeit, pielāgotās telpās, atrodas
kopš 1923. gada, drīz jau būs simt gadu. “Ir pēdējais brīdis, kad
nepieciešama rekonstrukcija un paplašināšana, tas ir vitāli nepieciešams,”
saka Ilga Erba.

Savukārt ēka Kungu ielā 12, kurā pašlaik atrodas
sporta zāle un bērni vingro, uzbūvēta meiteņu skolas vajadzībām, domājams,
apmēram 19. gadsimta beigās – stāsta Liepājas namu vēstures zinātājs Juris
Zviedrāns, kurš pievērš uzmanību tam, ka tās sienas mūrētas no Nīcas cepļa ķieģeļiem,
par ko liecina marka “Nieder Bartau” uz ķieģeļiem, kas saskatāma
tajās vietās, kur mājai nokritis apmetums.

Prioritāte ir, bet…

Līdzīgi kā I. Erbu iespaidojusi Helsinku
bibliotēka, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieku izglītības, kultūras un
sporta jomā Vilni Vitkovski apžilbinājusi valsts galvenā bibliotēka Singapūrā,
kuru viņš apmeklējis kādā Manheimas Universitātes studiju kursā, pārsteigts, ka
viena no Singapūras modernākajām ēkām ir bibliotēka. Tur redzējis, ka
singapūrieši pievērš ļoti lielu uzmanību informācijas uzkrāšanai tieši
bibliotēkā. “Modernās sabiedrības dzīvē tam ir ļoti liela nozīme,” atzīst
V. Vitkovskis.

Gan I. Erba, gan V. Vitkovskis, gan
Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Jirgens apmeklējuši arī jaunās bibliotēku
ēkas dažās Latvijas pilsētās – Ventspilī un Valmierā. V. Vitkovskis – arī
Kuldīgā. I. Erba uzsver, ka Liepājas bibliotēka, tās krājuma lielums un
nozīme, arī apmeklētība nav salīdzināma ar jebkuras Latvijas pilsētas krājumu.
Šeit atrodas vairāk nekā 30 retumu, kādu nav pat Nacionālajā bibliotēkā.
Latvijā pastāv tikai divas bibliotēkas, kuras saņem obligāto eksemplāru –
ikvienas izdevniecības ikvienu izdoto grāmatu, un tā ir Liepājas Centrālā
zinātniskā bibliotēka un Latgales Centrālā bibliotēka Daugavpilī. Liepājas CZB
ir reģiona galvenā bibliotēka, tā pārrauga un apkalpo astoņu novadu 37
bibliotēkas un divus bibliotēku ārējās apkalpošanas punktus.

Ventspils paspējusi savas modernās bibliotēkas
veidot, izmantojot valsts investīciju programmu, kāda bijusi vēl pirms Eiropas
Savienības fondu pieejamības. Kuldīgā tas paveikts par ES līdzfinansējumu.
Centrālās zinātniskās bibliotēkas un Zaļās birzs bibliotēkas modernizācijā pašvaldība
plānojusi līdz 2020. gadam investēt aptuveni 3 miljonus eiro, taču
investīciju avots nav zināms – neslēpj V. Vitkovskis. Jaunajā ES finanšu
plānošanas posmā bibliotēku būvniecībai nauda nav paredzēta. Jāmeklē citas
iespējas – V. Vitkovskis piesauc “Kioto, pasīvo māju vai citus
finanšu instrumentus vai varbūt jāizskata sadarbība ar Liepājas Universitāti,
sekosim līdzi situācijai”. Iespējams, kādā finansēšanas programmā par
argumentu varētu kalpot tieši tas, ka Liepājas Centrālās zinātniskās
bibliotēkas ēka ir vēstures mantojums – lai arī tai nav pieminekļa statusa, tā
atrodas Valsts pilsētbūvniecības pieminekļa robežās, pilsētas vēsturiskajā
centrā. V. Vitkovskis arī uzskata, ka pareizāk būtu rekonstruēt vecās
ēkas, nekā būvēt jaunā vietā kaut ko jaunu, jo “jāattīsta tas, kas mums ir”.  

“Es ticu, ka šim projektam pienāks laiks,
kad to īstenos. Nav šaubu, ka tas ir svarīgs. Es to vērtēju kā ļoti augstu
pilsētas prioritāti. Bet vienlaikus šobrīd nav iespējams tam iezīmēt reālu
finansējumu,” neslēpj izglītības, kultūras un sporta jomas vadītājs.

Tā kā projekta finanšu avots nav zināms, V. Vitkovskis
uzskata, ka būtu riskanti un pāragri bibliotēkas rekonstrukcijas projektu
izstrādāt jau tagad – dokuments varētu novecot. Tikmēr arī netiek izskatītas
iespējas un vajadzība mākslas vingrošanas nodarbībām ierādīt citas telpas. Lai
arī drīzumā pilsētā tiks uzbūvēta Vieglatlētikas manēža un tiek izskatītas
iespējas papildināt slēgto Tenisa laukumu ieceri (projektēšana paredzēta šogad)
ar sporta būves otro kārtu tālākā nākotnē, liepājnieki ar sportu nodarbojoties
tik aktīvi, ka pieprasījums vēl visu laiku būšot lielāks par piedāvājumu un,
pat rēķinoties ar jaunajām ēkām, nav skaidrs, kur varētu izvietot mākslas
vingrotājas.

FAKTI

Liepājas Centrālā
zinātniskā bibliotēka

Dibināta 1777. gadā.

Kopš 1923. gada atrodas Zivju ielā 7,
pielāgotās telpās.

Tai ir piecas filiāles pilsētā.

Tā ir galvenā bibliotēka reģionā, pārrauga un
apkalpo astoņu novadu 37 bibliotēkas.

Katrs piektais pilsētnieks ir bibliotēkas
lietotājs.

Apmeklējumu skaits palielinās:

2013. gadā LCZB un tās filiālēs – 241 124;
2015. gadā – 266 511;

2013. gadā LCZB – 159 014; 2015. gadā –
184 799.

Avots:
LCZB.