Vasaras saulgriežu svinēšana nav tikai stāsts par citādiem svētkiem. Svētkiem bez pārmērībām. Tas ir stāsts par latvietības meklējumiem.

Sajūt sevī daļu no dabas
“Cilvēks lietas atrod īstajā laikā,” tic dzejniece Daina Vanaga. Viņa atšķirībā no daudziem citiem, kas svētkus svin 23. un 24. jūnijā, to darīs pāris dienu agrāk. Un zina, ka gūs gaidītās izjūtas, jo saprot, kāpēc to dara.

“Skatoties, kādi pēdējā laikā ir palikuši Jāņi – tas viss jau brīžiem robežojas ar ārprātu,” saka Daina. “Daudziem Jāņi ir – aizbraucam, noballējamies un pusi neatceramies. Bija papardes zieds, nebija? Piedod man, kas tā par atpūtu, ja pēc tam nevari atiet un atpūsties vēl trīs dienas?! Tad viss kļūst tik paredzami.”

Bērnībā Daina Jāņus svinējusi pie omes laukos. Un arī toreiz tas bijis citādāk. Piekopti dažādi tradicionāli rituāli. Skraidīts gar dobēm, kur sprausti pīlādži, bet nav bijis izpratnes, kāpēc tā. “Daudz ko no tā, kas ir darīts bērnībā, cilvēki dara joprojām, nezinot, ka tie ir rituāli. Jebkurš zina, ka uz svētkiem ir jāiztīra māja, jārotā, jāsprauž pīlādži, jāliek meijas. Visu dara tāpat, bet citi to vakara daļu nomaina mazliet savādākā formā. Jauniešu vecumā, kad Jāņi kļūst savādāki, arī tas ir piedzīvojums,” Daina nav kategoriska, jo arī pati tā kādu laiku svinējusi. “Ir forši, ir jautri, Jāņi ir nosvinēti tā, ka maz neliekas, bet…”

Pirms gadiem trim Daina kopā ar domubiedriem Vērgales pagastā izveidoja folkloras kopu “Ziemupīte”. Interese par tautas kultūras mantojumu tika raisīta jau skolas laikā, kad folklora sākumskolas klasēs bija obligāts mācību priekšmets.

Vispirms pēc senajām tradīcijām svinēta Lielā diena, pēcāk – Jāņi. “Vasaras saulgrieži pēc Pavasara saulgriežiem likās tāds ļoti loģisks turpinājums. Tad, kad esi tai procesā bijis, sajutis, ir pilnīgi cits spēks, enerģija. Ir steiga, bet tajā pašā laikā  apstādini laiku, tu esi daļa no procesa, daļa no dabas,” aizrautīgi stāsta Daina. “Tev nevajag ne tvītot, kādu alu tu dzer, ne to, kuru alu tu dzer, vai instagramā likt bildītes, cik lielisks ir mūsu ugunskurs. Un tas nav vairs tā, kā tad, kad skan klasiskās Jāņu ziņģes, visi ēd, dzer, līksmo, bet kāpēc – tas nav skaidrs. Es zinu, kāpēc es daru.” Lieldienas pēc pēdējiem trijiem Pavasara saulgriežiem Daina vairs nav svinējusi. Ar Jāņiem esot grūtāk, jo tie ir laikā, kad cilvēki apkārt līgo. Svin kopā ar draugiem, bet vairāk viņu dēļ.

Taču arī Daina pati joprojām mācās un vērtē, ka, salīdzinot ar Rucavas sievām, svētku svinētāji Ziemupē ir tikai amatieru amatieri. Tomēr Daina uzskata, ka nekas nevar būt nepareizi, ja rīkojas pēc savām sajūtām. Un novērojumi rāda, ka modē nāk tautasdziesmas, latviskās zīmes. Cilvēki jūt, ka tur ir apslēpts kods un enerģija. “Tā ir mūsu bagātība un mūsu spēks. Turoties pie tradīcijām, mēs jūtam lielāku piederību savai zemei, jo tas ir tas, ko laiks neietekmē.”

Atradusi savu spēka avotu
Liepājas Universitātes studiju programmas “Biznesa un organizāciju vadība” direktorei Inesei Leitānei tautastērps ir dārgākais apģērbs gan emocionālā, gan izmaksu ziņā. Tādēļ viņa to valkā ne tikai Vasaras saulgriežos, ko atzīmē kopā ar Rucavas sievām, bet arī augstskolas studentu izlaidumā.

Tieši tāpat kā daudzi citi, arī I. Leitāne sevis meklējumos interesējusies par ajūrvēdu, jogu, tomēr beigās kā Sprīdītis atnākusi mājās, saprotot, ka mūsu pašu senčiem gudrība ir bijusi, tikai mēs to esam pazaudējuši. Viņa saka paldies Rucavas sievām un viņu kūrētājai Sandrai Aigarei par piedāvāto iespēju. “Pateicoties tam, ka Rucavas sievas cep maizi, es arī esmu iemācījusies maizi cept parastā daudzdzīvokļu mājā gāzes plītī,” viņa pastāsta. Paralēli kontaktējusies arī ar Alsungas sievām un vēl citu domubiedru grupu, kas iestājas par latviskām dzīvesziņām, kalendāru un laika ritumu. Bijusi arī uz tikšanos ar Sarmīti Frišmani no Ziemeļkurzemes, kas sakārtojusi spēka dziesmas un mēģinājusi atšifrēt dainu kodu. Viņa interesējas par baltu zīmēm un rotām, bijusi pie Sabiles rotu meistara Harija Jaunzema. “Mēs to nesaņēmām mantojumā no saviem vecākiem. To nevar vienā grāmatā uzzināt. Tas ir izziņas process mūža garumā. Man tas viss ļoti palīdz dzīvot,” neslēpj I. Leitāne. “Tas ir mans spēka avots.”

Pirmoreiz Vasaras saulgriežus Rucavā I. Leitāne kopā ar ģimeni svinējusi pirms gadiem pieciem. Nu jau līdzi brauc arī draugi un domubiedri. Tad arī sapratusi, ka vēlas savu tautastērpu. Pēdējo divu gadu laikā ar meistaru palīdzību I. Leitāne pie tāda arī tikusi. Lai arī mantots vecmāmiņas Krotes puses tautastērps, ko kodes jau saēdušas, izvēlējusies Nīcas tautastpērpu. I. Leitāne ir dzimusi un augusi liepājniece, un šis novads šķitis vistuvākais. “Man ir divas meitas, un es ļoti priecājos, ka varēšu viņām kādreiz to atstāt mantojumā,” viņa neslēpj.

Tomēr tautastērps Vasaras saulgriežos nav obligāts nosacījums. Uz svētkiem pie Rucavas sievām var braukt arī citādi ģērbies. “Tā ir tikai tava sajūta, tava vēlēšanās. Tas atnāk pamazām,” I. Leitāne piebilst, ka ziedu vainagu nopīt var iemācīties katra meita. Un dziedāt var jebkurš, arī tāds, ko korī neviens ņemtu. Sajust, kā vibrācija iziet cauri ķermenim.

Pēc tam, kad jūrmalā tiek guldīta saule, tiek aizdegta uguns un nesta uz lielo ugunskuru, vienu no rituāliem izstāsta liepājniece. “Un tad jau ir tā dziedāšana, tā īsākā nakts, kad pie ugunskura to enerģiju smeļamies. Mums vienmēr liekas, ka Jāņi ir lielā izēšanās un alus dzeršana, bet principā tas ir tikai tas cienasts, cik tev ir vajadzīgs enerģijai, lai izturētu to nakti. Tas nav primārais,” skaidro I. Leitāne.

23. jūnija vakarā bez pasēdēšanas pie ugunskura un desiņu cepšanas gan arī neiztiekot. Tad tāpat izbraucot uz laukiem, sapinot vainagus. “Es tiešām baudu, ka laiks ir tāds, ka to var pavadīt laukā,” I. Leitāne atzīst.

Svētku smarža iekšā sēž
Krotes pamatskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja Ilze Krugale pārliecināta, ka cilvēkam izpratni un domāšanu ieliek bērnībā. “Laukos dzīvojot, tā pilnīgi nemanot, tas manī ir iesūcies uz mūžu,” viņa secina.

Prasmē svinēt svētkus ar dziesmām un dejām noteikti esot liels vecvecāku nopelns. “Mūsdienu bērni redz kaut ko citu, viņiem nāk klāt jaunā kultūra,” spriež Ilze. “Manā bērnībā tie bija kārtīgi kolhoza Jāņi. Opis taisīja alu, ome sēja sieru visam kolhozam. Tad Lejas parkā līgojām. Bija pūtēju orķestris. Pašu dzimtā, kad sagājām kopā, bija dziedāšana, vakarēšana. Tā smarža – rauši, meijas, vaskotā grīda – tas jau iekšā sēž. Ja bērns ar to ir izaudzis, viņš to pieņem kā dzīves patiesību.” Viņa nav novērojusi, ka tagad jaunieši sanāktu kopā un dziedātu. Arī cilvēkam ar cilvēku sarunāties ilgstoši esot grūti. “Atceros, mans vectēvs bija mednieks. Bet tanī laikā vīri tā nepiedzērās. Ar pāris alus pudelēm nosēdēja visu garo nakti. Tagad viss beidzas, ragi sūnās,” Ilze smejas.

Tomēr, par svētkiem runājot, Krotes skolas audzēkņi bieži rakstot, ka vēlas saglabāt Lieldienās šūpošanos un olu ripināšanu. Gribas pašam olas krāsot un darīt, nevis nopirkt visu gatavu. Tāpat iekšā sēž Līgo dziesmas.

Garainis, kas veicina vārīšanos, Bunkas pagastā ir Līga Strēle.  Ar viņu kopā kādreiz rīkotas pagasta aplīgošanas, kronēti Jāņi, kā papardes zieds meklētas noslēptas baltas rozes. L. Strēle joprojām organizē arī Vasaras saulgriežu svinēšanu. Vietējās sievas sapulcējas un aplīgo kalnu galus, kādā pļavā iebrien un salasa ziedus. “Palasi ticējumus, padomā, varbūt tiešām vajag tai rasā paskraidīt plikam, būsi veselāks. Nezaudēt saikni ar zemi. To, ko mērķtiecīgi iznīdēja, kad nolikvidēja dzimtas izjūtu un sadzina visus četrkantīgā blokmājā, kur kaimiņš kaimiņu nepazīst. Tā ir tāda bezpersoniska dzīve,” uzskata Ilze. “Bet, ja te ir mani lauki, manu senču māja, tā ir piederība zemei. Tas jau ir tas latviskums! Tu jūti saknes un pamatīgumu.”

Tomēr tā dzīvē sanācis, ka pirms dažiem gadiem Ilze no laukiem pārcēlusies uz Liepāju. “Bet tāpat Jāņu zālēm ir jābūt, raušiem ir jābūt,” viņa saka un piebilst, ka 23. jūniju kopš tā laika gadījies atzīmēt arī pilsētā. Un neesot ne vainas, visi danco kā traki. Tautastērpa viņai nav, Jāņos uzvelkot kādu garāku brunci. Jāņu laiks viņai nesadalās divos svētkos: “Šī ir vairāk sarunāšanās ar dabu, ar dvēseli, ieskrējiens uz lielo ambrāžu. Un, kad pēdējiem spēkiem esi sagaidījis, kā saulīte aust, un ej mājās, nāk tā otrā elpa – jā, es esmu dabā! Kājas sāp, bet lopi tevi gaida.”