Gatavošanās gaidāmajiem Dziesmu un deju svētkiem, tā nav tikai repertuāra apgūšana, kas nenoliedzami ir būtiskākais darbs. Vēl šādai svētku reizei ikvienam dalībniekam jāsagādā arī atbilstoša goda kārta – tautas tērps. Tieši krāšņos tautas tērpos saposušies, ļaudis veido to unikālo Dziesmu svētku kopainu, kas sajūsmina ārzemju viesus un dara lepnus mūs pašus.

Padomju laika aplamības

Vēstures doktore Aija Jansone, projekta “Latviešu tautas tērpu valkāšanas tradīciju saglabāšana” vadītāja jau vairāk nekā desmit gadu seko līdzi tam, kā Dziesmu un deju svētku dalībnieki izskatās tautas tērpos. Viņa sniedz padomus pareizai tērpu komplektēšanai un cīnās pret aplamībām. Tādas radušās gan 19. un 20.gadsimta mijā, kad tika vākti pirmie materiāli jaunizveidoto muzeju kolekcijām un, izmantojot atsevišķas detaļas, rekonstruēti tautas tērpi, gan vēlāk, jau padomju laikā, kad tautas tērps tika stilizēts un dažbrīd pat pārveidots līdz nepazīšanai. “Tomēr, tērpjoties tautas tērpā, vispirms vajadzētu zināt tā pastāvēšanas vēsturi, komplektēšanas pamatprincipus,” norāda zinātniece.

Viņa atgādina, ka zemnieku apģērbam Latvijā 19.gadsimtā, ko mēs mēdzam uzskatīt par tradicionālo latviešu tautas tērpu, bija darba, ceremoniju un svētdienas kārtas. Katra gluži atšķirīga un katra savai situācijai. Bet amatiermākslas kolektīviem, sakomplektējot tērpus, nereti tika paņemta viena detaļa no vienas kārtas un salikta kopā ar citu. Tāpat jāatceras, ka garie mēteļi vīriem un villaines sievām ir virsdrēbes. Tāpēc nedrīkst jaukt ziemas un vasaras apģērbu un jāatceras arī, ka virsdrēbēs cilvēki nemēdz dejot. “Pošoties dejošanai vīri var vilkt mugurā baltu linu kreklu, tradicionālos īsos vai pusgaros svārkus, tāpat vestes, un arī sievas nesedza villaini, kur nu vēl piesprauda to ar saktām pie abiem pleciem, kā to pasāka dejotājas padomju gados,” komentē A.Jansone. Un stāsta, ka daudz tiek strādāts, lai šādas aplamības vairs nepieļautu.

Par tērpu atbild valkātājs

“Kopā ar kolēģi Ilzi Ziģīti Dziesmu svētku dalībnieku vizuālo izskatu vērtējam jau trešo reizi, un principā ļoti daudzas lietas ir atrisinātas. Daudziem kolektīviem ir sašūti jauni linu krekli, meitām ir saadītas zeķes, uzdarinātas jaunas galvassegas, nomainītas vestes un ņieburi, izgatavoti jauni apavi. Tiešām nu jau palikuši tikai sīkumi, kas lielā mērā atkarīgi no paša cilvēka intereses sakārtot savu tēlu un kolektīva vadītāju attieksmes. Ja ir prasīgs vadītājs, cilvēki domā līdzi, ko dara, un cenšas uz to labāko. Un, kad vajag, atrod līdzekļus. Turklāt ne vienmēr ir vajadzīgi milzu līdzekļi, lai tērpu sakārtotu, ļoti bieži no tā, kas ir, var izveidot tādu variantu, kāds ir vajadzīgs,” stāsta A.Jansone.

Komentējot Liepājas pilsētas un rajona deju kolektīvu skatē redzēto, vēstures doktore norāda, ka daudz aizrādījumu viņai nav bijis, pat varējusi izteikt virkni uzslavu, jo visi kolektīvi patiešām bija padomājuši arī par savu izskatu.

Viņa tikai aizrāda par vienkrāsainajiem lakatiem mūsu dejotājām. Jo tādus senāk nepazina. Katrai sievai bija citādāks lakatiņš, kādu tirgotājs no Eiropas bija atvedis un kādu viņa varēja atļauties nopirkt. Tāpat kaprona zeķes arī tolaik nebija, bet mūsdienu jaunās meitenes nereti pie tautas tērpa grib vilkt tādas caurspīdīgas zeķes. Un arī apakšsvārku tolaik nebija, kur nu vēl špicainu biksīšu, kas velkamas pie izteikta pilsētas tipa tērpa, bet ne pie tradicionālā tautas tērpa. “No kāda veca kokvilnas palaga pie krekla līdz puslieliem jāpiešuj tā sauktā piešuve vai pierietne ar šķēlumiem sānos. Tā ir pietiekami plata, jo krekls ir plats, visu var izdejot, un arī tad, kad griežas dejā, nekas uz augšu neceļas,” risinājumu piedāvā A.Jansone.

Bet kāda deju kolektīva vadītāja taisnojas, ka visiem vīriem svārki bijuši atpogāti tāpēc, ka vienam no dejotājiem tie vienkārši ir par šauru. Un otra caur smiekliem sauc, ka tikai tāpēc tikusi pie jauniem tērpiem savam kolektīvam. Tā teikt, ir arī visai prozaiski iemesli šādām kļūdām.

Skati vīru no cepures

“Līdz šim ir bijis pierasts, ka kultūras nams iedod dejotājam vai koristam gatavu tērpu, ko viņš pēc uzstāšanās noliek līdz nākamajai reizei. Bet tas ir ļoti skaisti, ja ir redzams, ka cilvēkam ir personīga attieksme pret to, ko viņš dara un arī velk mugurā. Un mums nebūt negribas cilvēkus pārtaisīt par klauniem tautas tērpos, jo katram ir savs sejas tips, kas vienam piestāv, citam ne. Viņiem ir jājūtas labi, jājūt tērps un vismaz mazliet ar kaut ko jāatšķiras no blakus cilvēka,” saka A.Jansone. Un viņa iesaka puišiem katram siet savu kaklautu, sievām izvēlēties katrai savu lakatu vai aubi, lai vismaz ar nelielu detaļu pasvītrotu savu individualitāti. Tāpat jācenšas saglabāt sava novada specifiku, kaut ko tikai šim novadam raksturīgu. Tā, piemēram, Gaviezes deju kolektīvam bija ar novada zīmēm rotāti uzroči, katram dalībniekam individuāli gatavoti un tāpēc īpaši.

“Protams, ir svarīgi, kā cilvēks izturas pret to, ko viņš ir uzvilcis mugurā, kāda ir valkātāja individuālā attieksme pret tautas tērpu. Ja esi uzvilcis tautas tērpu, jārūpējas, lai galvassega būtu uzlikta korekti, vīriem svārki aizpogāti, apavi notīrīti un tā tālāk,” uzsver A.Jansone. Sievām matiem zem galvassegām jābūt pilnībā apslēptiem, bet meitām jāraugās, lai vainags būtu uzlikts līdz ar matu sākuma vietu pieres daļā. “Jaunās meitenes no Rīgas ievazājušas modi siet vairāku krāsu lentes matos. Nepārspīlējiet, tas ir lieki, tāpat kā jāuzmanās ar tā dēvētajām franču pinuma bizēm, kas īsti neiet kopā ar tautas tērpu,” turpina komentēt A.Jansone. Toties viņa aizstāv puišus, kas neizbuktē bikses, jo pie pastalām un zābakiem tas nemaz nav nepieciešams.

Tērpiem naudu nežēlo

A.Jansone rosināja kolektīvus piedalīties arī Tautas tērpu skatē, kas nu jau tradicionāli notiks Dziesmu svētku laikā. “Nekautrējieties, ja gribat rādīt sava novada tērpus, jo tas ir patiesi labs veids, kā citiem sevi parādīt un pašiem ko jaunu un neparastu piedzīvot,” viņa sacīja skates dalībniekiem. Un daži šādu iespēju arī apsver.

Nu, piemēram, tie, kas tieši uz svētkiem tikuši pie gluži jauniem tērpiem. Durbes novada Tadaiķu dejotājiem pat bijis mazliet bail, kā būs dejot tikai dienu pirms skates saņemtos tērpos, tomēr vēstures doktores atzinība, viņus iedrošinājusi. Bet Pāvilostas dejotāji vēl pie saviem jaunajiem tērpiem nemaz nav tikuši.

Liepājas rajona Kultūras nodaļas vadītāja Ilga Skābarde atzīst, ka vairāki kolektīvi gan par pašvaldību līdzekļiem, gan piesaistot naudu no citiem avotiem, patiešām sarūpējuši jaunus tērpus un apavus, tā ka rajona cilvēki varēs Dziesmu svētku gājienā soļot lepni. “Bārtas sievām būs jauni apavi, Kazdangas pūtēju orķestra vīri šuj jaunas žaketes un arī citi iespēju robežās gatavo jaunus tērpus svētkiem,” piebilst I.Skābarde.

Jaunas detaļas parādījušās arī liepājnieku tautas tērpos un Liepājas Kultūras pārvaldes metodiķe Baiba Kļava stāsta, ka dome pērn no rezerves līdzekļiem piešķīrusi gandrīz 14 tūkstošus latu tautas tērpu atjaunošanai vairākiem kolektīviem. Koristiem gan koncerttērpi lielākoties saglabājušies no iepriekšējiem svētkiem, bet vairākiem deju kolektīviem būs jauni tērpi. “SIA “Muduri”, kur tērpus lielākoties pasūta visi svētku dalībnieki, tagad izveidojies sastrēgums, bet uz svētkiem jaunie tērpi būs gatavi,” piebilst B.Kļava.

Anda Pūce,

Vēstures doktore Aija Jansone ir gandarīta par to, kā svēktiem tērpus sagatavojuši Liepājas pilsētas un rajona dejotāji.

Marta un Mikus Priekules tautas tērpā.

Reinis un Inga Tadaiķu tautas tērpā.

Agija un Jānis Nīcas tautas tērpā.

Dace un Uldis Lažas tautas tērpā.