Liepājas
muzejā durvis vērusi pasaulslavenā modes vēsturnieka Aleksandra
Vasiļjeva jūgendstila modes vēstures kolekcija. Izstādē
aplūkojami tērpi, kas darināti sava laika slavenos Eiropas
modes
namos “The
Worth”, “Doucet”, “Cheruit”, “The
Rouff”, “The Fortuny” un citos. Modes vēsturnieks
stāsta, ka kolekciju nevar sakrāt ne gada, ne divu un pat ne desmit
gadu laikā, tā vākta ap 40 gadu garumā. A. Vasiļjevs otro
reizi dzīvē bija ieradies Liepājā, uz kurieni bērnībā
atbraucis no tuvās Palangas. Viņš sajūsminājās par muzeja ēku
un interjeru un vadīja ekskursiju pa izstādi, kas izvērtās elpu
aizraujošā ekskursā pa modes un visa laikmeta vēsturi.

Pēc
Pirmā pasaules kara par skaisto laikmetu nosauktā jūgendstila,
pazīstama arī kā art
nouveau,
modern,
style
floriale,
sezessionsstil,
aizsākumi meklējami 1889. gadā – stāsta modes vēsturnieks
Aleksandrs Vasiļjevs. Par vienu no tā rašanās iemesliem uzskatāma
Eifeļa torņa atklāšana šajā gadā. Jūgendstila vēsture ilga
līdz 1914. gadam, kad to aizslaucīja Pirmais pasaules karš.
Laikmeta svarīgākā pazīme ir tā, ka šajā ceturtdaļgadsimtā
sieviete nestrādāja. Jūgendstila mode nav radīta sievietei, kas
kaut ko dara, tā radīta sievietei, kura labi izskatās un kuras
uzdevums ir nevis izglītoties, bet audzināt bērnus, nodarboties ar
mājas soli.

Jūgendstila
laika tērpi veido sievieti par nimfu vai ziedu. Kleita apakšdaļā
kā lilija, viduklis stipri uzsvērts, bet blūzes daļa noslēdzas
ar augstu apkaklīti, krūšu apjoms izcelts ar žabo vai citādi,
gurni un pēcpuses daļa kuplināta ar apakšsvārku, lai siluets
atgādinātu S burtu. Tolaik šāda figūra šķita seksuāla.
Dekoltēti bija tikai vakartērpi, lai ballēs laikā, kad elektrības
vēl nebija, nebūtu karsti.

Tērpiem
raksturīgi pasteļtoņi – ūdens, dārza un gaisa toņi, maigi
zaļa, maigi zila un pelēcīga nokrāsa. Tikai pēc 1909. gada ar
dizainera Pola Puarē vieglo roku modē ienāk ekstravaganti toņi –
košs aveņu, koši dzeltens, smaragdzaļš, zils, fuksiju u. c.
Laiks iezīmīgs ar roku darbu un izšuvumiem, mežģīnēm,
pērlītēm.

Tolaik
aristokrātēm bija nāves bāla seja, iedegušas bija tikai
strādnieces. Lai bālumu panāktu, sievietes lietoja pūderi, kas
parasti bija nedabiskā, aukstā nokrāsā – pelnu pelēkā un
zilganā, kas uz ādas radīja tolaik eleganto ceriņu toni.
Sievietes nekrāsoja acis un lūpas, nelietoja vaigu sārtumu, tas
šķita nepiedienīgi. Tolaik vēl nebija blondīņu, izņemot
dabiskās. Tāpat šai laikā sievietēm bija jābūt aromātiskām.
Jālieto ziedu paletes smaržas, kas nekad nebija asas. Bet pēc
1910. gada, kad sākās aizraušanās ar Austrumiem, iepatikās arī
sandalkoka, ambras aromāti, ķīniešu un arī indiešu kultūrā
raksturīgas smaržas.

Jūgendstila
laikā sievietes bija daudz miniatūrāka auguma – vidēji 155
centimetri – un nēsāja 35–36 izmēra apavus. Vidukļa
apkārtmērs, ko regulēja korsete, bija ap 50 centimetriem slaidām
sievietēm, ap 60 – pilnīgām, bet 65 – tuklām. Aristokrātu
ģimenēs vidukli formēja jau no bērnības, un meitenes nēsāja
korsetes jau no viena, divu gadu vecuma. Sākumā viņām vilka
aizpogājamas auduma korsetes, bet 16 gadu vecumā tajās ielika vaļa
kaulus, kas noturēja vidukli.

Tikai pēc 1905.
gada, kad modē nāca dizainers Pols Puarē, sievietes siluets sāka
iztaisnoties. Pols Puarē noņēma sievietēm korseti un vietā
piedāvāja grāciju, paceļot vidukļa līniju zem krūtīm kā
ampīra laikā.

Viena
no jūgendstila raksturīgākajām pazīmēm ir milzu cepures. Šādas
cepures mūsdienās nav iespējams nēsāt tā vienkāršā iemesla
dēļ, ka sievietēm vairs nav frizūru, bet gan matu griezumi. Tieši
frizūra, veidota ar matadatām un sprādzēm, ļāva piestiprināt
cepuri, lai to neizpūstu vējš. Turklāt cepures bija bagātīgi
dekorētas ar ziediem, lentēm un pat putniem un reptiļiem. Tā bija
saikne ar dabu. Daudz putnu un dzīvnieku tika nogalināts apģērba
dēļ.

Krāšņās
adatas, ar kurām cepures piestiprināja frizūrai, bija vidēji 22
centimetrus garas. Tās nelocījās un bija sievietes špaga,
noderēja par ieroci aizsardzībai pret agresīvu vīrieti.
Kriminālhronikās esot ziņojumi par vīriešiem, kas nogalināti ar
šādu adatu.

Sieviete šai
laikā pārģērbās līdz septiņām reizēm dienā. No rīta vilka
peņuāru, kurā dzēra kafiju un lasīja rīta korespondenci, vēlāk
mājastērpu, tad pastaigu tērpu, kurā devās iepirkties. Pēcāk
posās vizīttērpā, lai pieņemtu viesus. Sekoja pusdienu tērps un
vēlāk arī vakartērps, ja sieviete ar savu vīru devās uz operu,
teātri vai balli.

Tā nu vienā
garderobē bija ne mazāk par 40 kleitu. Situētām sievietēm –
pat 80 un vairāk.

Gandrīz
katrs izstādē redzamais jūgendstila tērps ir roku darbs no pogām
līdz oderei – tolaik raksturīgi izšuvumi, mežģīnes, pērlītes.
To visu papildina milzīgais klāsts aksesuāru – somiņas,
vēdekļi, cepures, smaržu pudelītes, rotaslietas, matu sprādzes
utt. Tērpu toņos un elementu niansēs var izsekot līdzi, kā
ceturtdaļgadsimta laikā jūgendstila mode pamazām mainās.