Tautu deju dejotājiem un viņu vadītājiem šajā pavasarī un vasaras sākumā nekāda lielā laiskošanās, rosīšanās pa dārzu un iedeguma ķeršana pludmalē nesanāks, jo cītīgi jāgatavojas XXV Vispārējiem latviešu dziesmu un XV Deju svētkiem. Trīs Liepājas tautu deju kolektīvu vadītājas – Sandra Blumbaha, Ingrīda Lūka un Kristīne Jaunbrūna – stāsta par to, kas viņu prātus nodarbina šobrīd un kas šā gada svētkos būs citādāks nekā iepriekš.

– Lielais notikums jau būs klāt pēc dažiem mēnešiem. Sakiet, kas tautu deju kolektīvu vadītājus tieši tagad uztrauc visvairāk?
Ingrīda Lūka: – Skate!
Krīstīne Jaunbrūna: – Jo skatē mēs parādām, cik labi dejojam un vai iederamies kopējā dejotāju fonā. Repertuārs ir jāapgūst precīzi, lai uz laukuma viss būtu kārtībā. Ja nepareizi un nesmuki dejosim, tad droši vien negribēs mūs redzēt Deju svētkos. Skatē, kas mums notiks šās nedēļas nogalē, uzzināsim, vai vispār tiekam uz svētkiem. Cerība, protams, pastāv.
I. Lūka: – Savstarpējā konkurence noteikti ir starp kolektīviem. Atslābt jebkurā gadījumā nedrīkst.
K. Jaunbrūna: – Ja dejo, tad gribas vēl labāk to darīt. Gribas, lai ar katru gadu ir arvien labāki rezultāti. Tas dod stimulu.
Sandra Blumbaha: – Ir grupas, kur ir mazāk kolektīvu, un ir grupas, kur uz vienu vietu laukumā pretendē trīs kolektīvi un pat vairāk, taču mājās palikt negribas nevienam.

– Kāda vecuma un grupas dejotāji ir visvairāk mūspusē?
S. Blumbaha: – Rajonā no jauniešu grupām lielākoties ir C grupas dejotāji. Viņi uz mēģinājumiem sabrauc tikai reizi nedēļā, tāpēc to līmeni ir grūti pacelt augstāku, lai iekļūtu citās grupās. Pilsētā dominē B1 jauniešu grupas, kurām ir sarežģītāks repertuārs un vairāk deju.
K. Jaunbrūna: – Pašdarbība tomēr nav profesionāla darbība, cilvēkiem ir gan darbs, gan skola. Tagad arī jaunieši strādā.
– Pieņemsim, ka jūsu kolektīvi tiek uz Dziesmu un deju svētkiem. Kas ir nākamā aktuālā lieta, par ko jādomā?
S. Blumbaha: – Par tērpiem. Pašlaik šuj visa Latvija, tāpēc tur, kur mums parasti šuva, mūs neviens vairs neņēma pretī. Tādēļ izmantojam vietējos spēkus. Kamēr atradām piemērotus audumus, pagāja ilgs laiks. Tā bija ļoti liela problēma. Skatē ir arī tautastērpu eksperti, kas vērtē, vai tie ir pareizi, vai atbilst tam, kā kādreiz bijis. Skatās, lai nemijas gadsimti, lai nemijas novadi vienā tērpa ansamblī. Ceram, ka jaunos tērpus pirmoreiz varēsim parādīt Dziesmu un deju svētku gājienā.
I. Lūka: – Man ir paveicies, man auž Tautas mākslas un kultūras centra lietišķās studijas un šuj vietējie. Pašlaik rit pēdējie mērīšanas darbi. Varbūt skatē varēsim jau iziet jaunos tērpos.

– Kur rodat līdzekļus un cik vispār viens tāds apģērba komplekts izmaksā?
I. Lūka: – Mēs tērpus šujam par pašvaldības līdzekļiem. Liepājas Tautas mākslas un kultūras centram piešķīra naudu, un tā visiem mākslas centra kolektīviem tiek sadalīta.
K. Jaunbrūna: – Tautastērps izmaksā simtos. Laikam, zem simta jau vairs nav nekā. Varbūt puišiem kaut kas. Ja puišiem ir zābaki, tad ir dārgāk, ja kurpes – lētāk.
I. Lūka: – Apavus mums sūta no Rēzeknes, iemēģināsim jau skatē.

– Lai ieekonomētu, nevarat izmantot tos tērpus, kas jau ir kolektīvam?
K. Jaunbrūna: – Tos arī izmantojam, bet tie jau novalkājušies, jo saglabājušies no padomju laikiem. Tērpi ir salāpīti. Ja pa gabalu skatās, to neredz, jo veiksmīgi salabots, bet, ja tuvāk paskatās, žēl paliek. Tāpēc ir nepieciešamība ik pa laikam tos atjaunot. Ir apģērbs, ko var norakstīt pavisam. Tērpi nodejojas.
I. Lūka: – Un cilvēki kolektīvā mainās – ir lielāki, mazāki, apaļāki, tievāki.
K. Jaunbrūna: – Raksturdejas arī visi nevar dejot vienā tautastērpā. Mēs, piemēram, dejojam arī latgaļu dejas. Līdz šim uzstājāmies kurzemnieku tautastērpā, bet lielākos koncertos jau gribētu uzvilkt citu, dejai piemērota novada tautastērpu. Bet tas – nākotnē.

– Ar ko šie Deju svētki atšķirsies no iepriekšējiem, kādas ir šā gada novitātes?
K. Jaunbrūna: – Ir vairāk koncertu pirms pašiem Dziesmu un deju svētkiem, ir saspringtāks mēģinājumu grafiks.
I. Lūka: – Divās, trijās dienās viss būs jādabū gatavs.
K. Jaunbrūna: – Trešās dienas vakarā jau būs ģenerālmēģinājums ar skatītājiem. Ja pirms došanās uz Rīgu nebūsi kārtīgi sagatavojies, būs ļoti grūti visu aptvert, izveidot tos zīmējumus. Katram kolektīvam būs jāzina savs cipariņš, no kura doties uz nākamiem cipariem un kas tieši būs jādara.

– Vai kādreiz ir tik grūtas dejas, ka kādam sašļūk dūša, un viņš atsakās dejot Deju svētkos?
I. Lūka: – Man tāda pieredze nav bijusi, visi cīnās un pūlas. Varbūt sākumā deja nepatīk, bet tā lēnām jau iedejojas un tad jau tā, kura sākumā nav patikusi, uz svētkiem ļoti patīk un paliek kolektīva repertuārā.
K. Jaunbrūna: – Gadās tā, ka, gatavojoties Deju svētkiem un dejojot deju divus gadus, tā sāk apnikt. Tad ir grūti atrast kaut ko jaunu, lai atkal to gribētos dejot.

– Katros Deju svētkos skatītājiem ir iespēja redzēt jaunas dejas. Kādas ir tendences saistībā ar jaunajām dejām, vai tās laika gaitā mainās?
K. Jaunbrūna: – Soļi kļūst sarežģītāki. Dejas autori ne tikai ņem pamatu, zināmos soļus, bet izdomā oriģinālkompozīcijas. Arī ritms paliek mazliet sarežģītāks, brīžam grūtāk izdejot, sākumā sadzirdēt.
K. Jaunbrūna: – Kādreiz Deju svētkos uzstājās novadi katrs ar savām dejām, tad bija kopdejas. Šogad ir citādāk. Dejas vairāk nebūs pa novadiem sadalītas. Jaunums ir pīnes – visas grupas sadejos tādā kā pīnē.
S. Blumbaha: – Tiks rādīts stāsts par latvieti, izdejojot latviskās vērtības kā deviņas laipas, kas iekļautas četrās deju pīnēs. Četras deju pīnes raksturo laika ritumu, četrus gadalaikus. Katrā pīnē ir deviņas laipas, kas atspoguļo tautas raksturu, gara vērtības un tēvzemes mīlestību. Tiks izdejoti pavasara, vasaras, rudens un ziemas darbi, gadskārtu ticējumi par Lielo dienu, Jāņu dienu, Mārtiņiem, Ziemassvētkiem, ieražas par saules sagaidīšanu, rumulēšanās tradīcijām, ķekatās iešanu, Jumja ķeršanu un citas norises.

– Kura no šā gada Deju svētku dejām jums ir īpaši mīļa?
K. Jaunbrūna: – Visas pa šo laiku ir iemīļotas. Mēs jau pa naktīm sapņos dejojam! Vienu konkrētu nevar izdalīt. Varbūt dejotāji to labāk varētu pateikt. Pieļauju, ka viņiem tās jestrās, lustīgākās patīk dejot, arī skatītājiem skatīties. Bet dažreiz tās cēlās dejas ir tuvas.
I. Lūka: – Var būt tā, ka šajā nedēļā man tā deja vairāk iet pie sirds, un tad paiet kaut kāds laiks, un šķiet, ka cita deja ir mīļāka.
– Deju svētku laikā skatītāji atrodas tribīnēs, dejotāji – laukumā. Bet kur tajā laikā ir kolektīvu vadītāji?
K. Jaunbrūna: – Aiz žoga! (Sirsnīgi smejas.) Ar vienu aci pa kādu šķirbiņu mēģinām saredzēt, kas notiek uz laukuma. Kad atbrauc televīzija un filmē, viņu kamerās var paskatīties, kā dejo. Kad dejotāji nonāk no laukuma, ja var satikt savējos tajā barā, tad uzmundrinām viņus.
Ģenerālmēģinājumā varam apsēsties tribīnēs un apskatīties, kas ir sastrādāts, paveikts, bet pārējos koncertos esam aiz žoga, iekšā teritorijā, protams, ne ārā. Ja mēs tiktu katrā koncertā pasēdēt kaut vai apakšējā rindā, kaut vai uz kādiem papildu sēdeklīšiem, ķeblīšiem, redzēt un būt iekšā tajā atmosfērā, tas, protams, būtu ļoti labi.

– Vadītājiem arī ir uztraukums lieluzveduma laikā?
K. Jaunbrūna: – Vadītājiem tad jau ir atpūta, viņi izpūš gaisu, jūtas brīvāk. Kad ir ģenerālmēģinājums un zini, kad tavs kolektīvs uzstāsies, skaties, vai aiziet viss, vai nekas nemisēsies. Visādas situācijas jau gadās.
S. Blumbaha: – Ir liels gandarījums par paveikto, un nedaudz skumji, jo tūlīt, tūlīt tas būs galā un līdz nākamajiem svētkiem atkal jāgatavojas pieci gadi.

– Tagad sabiedrība daudz diskutē par Dziesmu un deju svētku biļetēm, kam tās par velti pienākas, kas pelnījuši, kas ne. Kā jūsu kolektīviem ir ar šīm biļetēm – ir kāda piešķirta?
K. Jaunbrūna: – Kolektīvam nevajag, jo dejotāji būs uz laukuma. Vienīgi viņu vecākiem gribētos iedot. Bet tiem nedod. Cik paši sagādā, tik ir. Ja nav biļetes, lielākoties dejotāju ģimenes locekļi skatās Dziesmu un deju svētkus televīzijā. Pelnījuši tikt uz Dziesmu un deju svētkiem jau būtu visi Latvijas iedzīvotāji. Bet nezinu, kad pienāks tāds brīdis, kad visiem pietiks biļetes. Droši vien tikai tad, kad būs uzbūvētas papildu arēnas.
S. Blumbaha: – Manuprāt, brīvbiļetes pienāktos tiem cilvēkiem, kas daudzus gadus veduši savus kolektīvus uz svētkiem. Bijušajiem kolektīvu vadītājiem, kas vairs nestrādā, aizgājuši, pensijā, bet pirms tam devuši lielu ieguldījumu šo svētku radīšanā un veidošanā.
Es šogad paspēju mammai nopirkt biļeti uz Deju svētku lielkoncertu. Septiņus latus samaksāju. Ja ņem vērā, cik vispār maksā biļetes uz koncertiem, manuprāt, tā ir normāla cena.
I. Lūka: – Precīzi nemāku pateikt, bet šķiet, ka no daudzbērnu ģimeņu biedrības “Dēkla” arī kāds brauc. Jāņem vērā, ka mums diezgan daudz Latvijā ir daudzbērnu ģimeņu, kuram dot un kuram ne? Būtībā būtu vajadzīgs viens koncerts, lai visas šīs ģimenes varētu redzēt Deju svētkus.

– Un deputātiem? Pienākas viņiem?
I. Lūka: – Tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas!
K. Jaunbrūna: – Ja viņi uzskata, ka strādājuši godam, lai ir viņiem! Lai paši izvērtē, labi strādājuši vai tomēr ne.

– Bez mēģinājumiem un koncertiem sanāks dejotājiem apskatīt arī ko citu no Dziesmu un deju svētku piedāvājuma? Esat varbūt arī ko jau ieplānojuši?
K. Jaunbrūna: – Kad redzēsim mēģinājumu grafiku, to, kas šajā projektā plānots, skatīsimies un domāsim, kad un ko vēl varēsim padarīt. Pirmās dienas izskatās ļoti saspringtas. Citus gadus brīvajā laikā esam pastaigājušies, paskatījušies, kas citur notiek, arī uz noslēguma koncertu dejotāji aiziet, tāpat uz kino.

– Ja iesākām runāt par dejotājiem, tad pajautāšu – vai ar tiem jums nav problēmas, respektīvi, aizceļotāji neuztaisa robus kolektīva sastāvā?
K. Jaunbrūna: – Man personīgi šogad šajā sakarībā nav problēmas, bet citus gadus par to bijis uztraukums. Ja uz vietas nav darbiņa un dejotājs to atrod citur un dodas prom, tad jādomā, kur viņa vietā ņemt citu cilvēku.
I. Lūka: – Šajā sezonā nav problēmas ar dejotājiem, jo ir Dziesmu svētku gads.
S. Blumbaha: – Man viens puisis pirms neilga laika aizbrauca uz ārzemēm, meklējām citu vietā. Grūti viņam tagad ielekt, ļoti ceru, ka līdz skatei paspēs visu apgūt un būs labi.

– Nekad neesmu kā dalībniece piedalījusies Dziesmu un deju svētkos. Tāpēc jautāšu: kas šajos svētkos ir tik īpašs, ka cilvēki raujas tajos atkal un atkal uzstāties?
I. Lūka: – To pat vārdos nevar pateikt! Tas noslēguma koncerts! Viss darbs, kas no sirds gadu no gada darīts, atspoguļojas uz laukuma šajā koncertā.
S. Blumbaha: – Burvīga ir visa nedēļa, kad visa Rīga spieto, cilvēki sabraukuši no malu malām, smaidīgi, ģērbti tautastērpos, parkos, skvēros dzied, dejo, spēlē teātri un rāda amata prasmes. Visos valda pacilātība un tautas vienotība.
I. Lūka: – Savs šarms ir arī gulēšanai uz matračiem skolās!