Tautas lietišķās mākslas studija “Kursa” dzīvo jau savu 55. mūža gadu. Iesākusies kā rokdarbnieču pulciņš, studija padomju gados pulcināja pusotru simtu dalībnieku. Bet tagad, kad pēc sūrajiem deviņdesmitajiem gadiem etnogrāfija kļūst arvien nozīmīga, domubiedru lielākais prieks ir par to, ka viņi nav vieni.

Bez saprašanās darbs nevirzās
Tautas lietišķās mākslas studija “Kursa” savulaik 1958. gadā tekstilmākslinieces Ernas Ošeles vadībā dibināta kā rokdarbnieču pulciņš, un pašos pirmsākumos galvenā nodarbošanās bija izvilkuma darbi un izšūšana. Pēc pāris nedēļām jau varēja ķerties klāt pie aušanas, jo parādījās stelles. Tagad “Kursas” telpās steļļu ir daudz, un aušana ir viens no galvenajiem amatiem studijā.

Meistari ir priecīgi, ka kopš pārcelšanās no Latviešu biedrības nama uz Dārza ielu viņiem ir savs stūris, kur pulcēties pie galda pusdienu reizēs vai pie tējas krūzes, lai pārrunātu dienas jaunumus un segu krāsas. Liela daļa studijas dalībnieku tajā darbojas jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, un daudziem ir Tautas daiļamata meistara tituls vai iegūts Amatniecības kameras meistara diploms. Savukārt citi iesaistījušies tikai pēdējos gados. Taču nozīmīgākais, pēc studijas vadītājas Ilmas Rubenes domām, ir tas, ka visi ir domubiedri. “Nevar jau tikai atnākt un darboties, vajag arī kaut kādas kopējas intereses un saprašanos starp cilvēkiem. Ja tās nav, tad arī radošais darbs neiet uz priekšu,” viņa vērtē.

Studijas vadītāja strādā plecu pie pleca ar māksliniecisko konsultanti Mildu Dīriņu, kas studijā darbojas kopš 1976. gada un ir audēja un rokdarbniece. “Kursā” nonākusi, jo vēlējusies kaut ko vairāk, nekā tikai aust plānus Tekstila un galantērijas rūpniecības kombinātā. “Te tu vari domāt, fantazēt, tehniski apgūt daudz ko vairāk un eksperimentēt,” viņa salīdzina. M. Dīriņa ir studijas radošais un kritiskais dzinējspēks, un dalībnieki ar viņu konsultējas gan par krāsām, gan rakstiem. “Mēs ļoti labi ar Mildu sadarbojamies. Viņa atbild par visu māksliniecisko, es par organizatorisko pusi. Tāpēc mums darbošanās notiek veiksmīgi,” vērtē I. Rubene.

Daudzi no studijas dalībniekiem strādā mājās vai savās darbnīcās. Piemēram, dzintara apstrādātāji. Bijusī grāmatvede Irma Dēze ar dzintaru darbojas kopš septiņdesmito gadu sākuma. “Es varētu sēdēt darbnīcā un neko citu nedarīt,” aizraušanās jaudu raksturo Dēzes kundze. Viņas vīrs Ilmārs Dēzis ir rotkalis, un laulātie strādā tandēmā, veidojot dzintara rotaslietas. Radošu domstarpību viņiem nav.

Divus gadus rindā
Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā studija “Kursa” pulcinājusi 150 meistaru. Rokdarbniece Līvija Arāja, kas studijā iesaistījusies astoņdesmito gadu pašā sākumā, atceras, ka uz uzņemšanu bijis jāgaida vairākus gadus. “Togad man kaut kas pateica, ka šoruden uzņem. Ar kādu prieku es gāju! Nopirku vienu rozi un pirmajā septembrī ierados,” nozīmīgo brīdi ar smaidu atceras L. Arāja. Drīz pēc tam “Kursai” pievienojusies arī I. Rubene. Daudzi no tolaik uzņemtajiem ātri vien pametuši studiju. “Lai tiktu stellēs, bija ilgi jāgaida,” vienu no iemesliem min studijas vadītāja, kura rindā uz stellēm gaidījusi divus gadus un tikmēr pievērsusies rokdarbiem.
Pēc I. Rubenes domām, padomju gados dalībnieku bija tik daudz, jo tautas māksla bija viena no nozarēm, kurā atļāva darboties. M. Dīriņa stāsta, ka krāsu un rakstu ziņā bija ierobežojumi, piemēram, neatzina zaļās un zilās krāsas salikumu, jo tas asociējās ar aizokeānu vai Ulmaņa laikiem. Taču, neskatoties uz to, daudz braukājuši pa pasauli izstādīt savus darbus. Pa šiem gadiem darbi rādīti Polijā, Vācijā, Skandināvijas valstīs, Šrilankā, Japānā, Bolīvijā u. c.

Grūts bija pārmaiņu laiks deviņdesmitajos gados. M. Dīriņa izstāsta kādu notikumu. Tolaik uz studiju atnākusi kāda sieviete. Viņa uzzinājusi, ka ir pircēji, kas labu naudu maksā par Lielvārdes jostu, tāpēc nodomājusi ar aušanu pelnīt naudu. “Jūs esat audusi?” viņai vaicājusi mākslinieciskā konsultante. Neesot. “Varbūt vispirms pamēģināsim kaut ko vienkāršāku. Lielvārdes josta ir ļoti sarežģīta.” Sieviete sākusi aust parastu jostiņu ar vienkāršu rakstu. Audusi divas dienas un pazudusi. Tā arī vairs nav atgriezusies.

1998. gadā, kad studijai “Kursa” apritēja 40 gadu, “Kurzemes Vārds” rakstīja, ka “vēl neesam izslimojuši spožo papīriņu, zeltīto un sudraboto grabuļu slimību” un ka “latvieši nenovērtē, pat neciena ne savu mākslu, ne savu vēsturi”. Pēc piecpadsmit gadiem situācija ir mainījusies? M. Dīriņa uzskata, ka spožais posms ir daļēji beidzies, un viņu priecē, ka pēdējā laikā Latvijā sāk atzīt etnogrāfiju.

Jauni dalībnieki
Cik liela ir jaunu cilvēku interese? “Mums ir divas stellītes, kur var atnākt uzaust lupatu sedziņas, pamēģināt saprast, kas vispār ir aušana,” stāsta studijas vadītāja. Taču par ilgstošu palikšanu reti kāds izšķiras. To nosaka arī dzīves ritms. Skolas laikā jaunieši nāk, bet, kad to pabeidz, uzsāk darba gaitas, dibina ģimenes. Amatam neatliek laika.

Tomēr ik pa brīdim kāds iesaistās, kaut arī gados vairs nav pats jaunākais. Piemēram, audēja un rokdarbniece Aiva Dzenīte “Kursā” aktīvi darbojas pēdējos četrus gadus. Pirmoreiz iesaistījusies pirms vairāk nekā desmit gadiem, bet tad sācies tā saucamais bērnu laiks. Tagad atgriezusies. “Piešūt pogu man jau ir problēma,” saka Antra Kalēja. Viņa izvēlējusies vīrišķīgu amatu – pīšanu – un to dara jau 23 gadus, bet studijā darbojas septiņus. Agrāk daudz pinusi paplātītes, taču tagad patīk meklēt jaunas formas, kam var piepīt klāt. Tas ir metāls un koks. Pīšana, īpaši klūdziņu sagatavošana, nav viegla, taču priekšdarbus uzticēt citiem nozīmētu zaudēt daļu materiāla enerģētikas. “Man vajag pašai iziet visam cauri,” Antra nosaka.

Pašlaik “Kursā” gandrīz visās lielajās stellēs savērts tikai pāris nīškārtu un paminu, top aproces ar aizsardzības zīmēm. Pagājušajā gadā meistares uzrunājusi izdevniecība “Santa”, kas aproces vēlas dāvināt saviem lielākajiem abonentiem. Darbs jāpadara līdz 7. februārim. Bet prātus palēnām aizņem jau nākamie darbi. Tā ir izstāde “Bērniņam augot”. “Ja kādam liepājniekam ir kaut kas interesants, ko mēs varam izmantot, kaut arī palicis tikai kāds lupatas galiņš, mēs visu ņemam pretī un varam restaurēt,” I. Rubene aicina nest uz studiju visu no bērna pūriņa saglabāto. Latvijā tāda veida izstādes nav bijis, ir gaidāmi lieli priekšdarbi, kas varētu aizņemt divus gadus. Savu palīdzību ar informatīvo materiālu piedāvājis Kurzemes Humanitārais institūts, tāpat aizvadītas sarunas ar vēsturnieci Uļu Gintneri. Interese par iecerēto izstādi jau tagad ir ne tikai daudzviet Latvijā, bet arī ārpus tās robežām.

Tautas lietišķās mākslas studijas “Kursa” pieredze rāda, ka etnogrāfiskā vērtību pēdējos gados esam apzinājušies. Par to liecina ne tikai izmaiņas žurnālu bilžu lappusēs, kur piedāvā tērpus, rotas un dizaina priekšmetus ar tautiskiem motīviem. Arī tie daudzie latvieši, kas tagad dzīvo ārzemēs, tam pievērš uzmanību un šeit meklē tautastērpu darinātājus. “Aizbraucot sajūt, ka piederība nav vis tai vietai, kur viņi dzīvo, bet Latvijai,” secina I. Rubene.

Uzziņai
– Tautas lietišķās mākslas studija “Kursa” dibināta 1958. gadā kā rokdarbnieču pulciņš, kuru vadīja Erna Ošele.
– No 1965. līdz 1993. gadam “Kursas” priekšgalā bija Erna Pumpure.
– No 1993. gada līdz šim brīdim studijas vadītāja ir tautas daiļamata meistare Ilma Rubene.
– Būtiska loma studijas darbībā ir mākslinieciskajai konsultantei tautas daiļamata meistarei Mildai Dīriņai.
– “Kursā” ir ap piecdesmit dalībnieku.
– Vecākajai studijas dalībniecei Almai Pirkulei ir 87 gadi, un viņa studijā darbojas kopš tās dibināšanas.