Mēs bieži pieminam tos jaunos, talantīgos cilvēkus, kuri ir aizceļojuši no Liepājas – devušies darba meklējumos uz Rīgu vai ārzemēm. Taču ir arī tādi radoši aktīvisti, kas ierodas pie mums, kas ar savām idejām pilsētas dzīvi dara interesantāku. Pie viņiem noteikti var pieskaitīt Tukumā dzimušo 26 gadus veco Lauru Stūrīti.

– Mēs, liepājnieki, tevi vairāk pazīstam kā bāra “Red Sun Buffet” mārketinga speciālisti. Vai šī ir tava pamatprofesija? 
 – Sākotnēji biju pārliecināta, ka esmu caur un cauri sabiedrisko attiecību speciāliste, tāpēc bakalaura grādu ieguvu komunikācijas zinātnē. Bet izrādījās, ka ne. Sapratu, ka tomēr mazliet vairāk stāvu ar abām kājām uz zemes. Gribas visu redzēt skaitļos, tāpēc maģistra grādu ieguvu uzņēmējdarbības vadībā. Šis izglītības komplekts mani pilnībā apmierina un palīdzēja ievirzīt domāšanu, manuprāt, pareizajā virzienā. Esmu diezgan pārliecināta, ka atrodos īstajā vietā un laikā.

Tagad esmu mārketinga speciāliste un šajā lauciņā redzu daudz vairāk izaicinājumu. Horizonts mazliet plašāks un tālāks, lai būtu, kur augt un tiekties. Profesijas plusi noteikti ir iespēja īstenot radošās idejas, domāt un radīt nākotnei, plānot un skatīties vismaz tuvākā gada griezumā. Man ir ļoti svarīgi redzēt sava darba rezultātu. Neatkarīgi no tā, vai tas ir labs vai slikts. Svarīgi ir saprast, kas ir izdarīts, kādas tam ir sekas. Visvieglāk to ir novērtēt skaitļos, naudā, klientu vai apmeklētāju skaitā. Mārketings šo iespēju sniedz.

– Kāds bija tavs ceļš līdz Liepājai saistībā ar karjeru?
– Savas darba gaitas sāku valsts iestādē – biju Komunikācijas nodaļas vadītāja Valsts probācijas dienestā Rīgā. Tas noteikti bija ļoti vērtīgi. Palīdzēja izprast politikas veidošanas procesu, jo valsts vai pašvaldību roka ir visur. Lai ko tu darītu un kādu uzņēmējdarbību uzsāktu, vienmēr nāksies saskarties ar likumdošanu un kādu iestāžu prasībām, vajadzībām, noteikumiem. Taču jāatzīst, ka sevi vairs valsts struktūrās neredzu. Man vajag iespēju jaunas idejas īstenot ātrāk un mobilāk. Tāpēc tagad darbojos privātajā lauciņā un lielākoties pēc projektu principa. Ir ideja, ir piedāvājums, ir īstenošanas termiņš, ir skaidri sasniedzamie rezultāti. Tas rada spriedzi, jo ne vienmēr projekts seko projektam, bet pagaidām vēl esmu gatava ziedot savu finansiālās drošības un stabilitātes izjūtu pret radošu un interesantu darba ikdienu.

– Pieņemu, ka ne viens vien tevi ir dzirdējis arī radio. Kā tu nonāci tur?
– Radio strādāju jau no studiju laikiem. Sāku ar “Latvijas radio 1”, kad pieteicos konkursam, izgāju apmācības un nonācu ēterā kopā ar tolaik vēl nevienam nezināmo Marku Rivu. Četrus gadus mēs katru piektdienas vakaru pavadījām studijā diezgan jautrā atmosfērā. Tad sākās pārmaiņas, un mēs radio metām mieru. Ilgi jau gan nevarēju izturēt. Pēc pusgada aizrakstīju Robertam Lejasmeijeram: “Gribu strādāt radio!” Un jau pēc nedēļas biju ēterā “Latviešu radio”. Arī tur pēc apmēram diviem gadiem sākās pārmaiņas, un atkal nolēmu mest mieru radio. Tad saņēmu zvanu no “Kurzemes radio” un tagad skanu Kurzemē katru darba dienu.

Darbs radio ir mana atkarība. Laikam tas ir sava veida ekshibicionisms. Ne tā, ka gribas, lai visi dzird, ko saku, bet patīk doma, ka esmu apritē, ka manī klausās. Kuram tad negribas, lai viņa teiktajā ieklausās!

– Tu esi bijusi “Latviešu radio” seja, respektīvi, reklāmas foto ar tevi varēja ieraudzīt vairākos preses izdevumos.
– Par to, vai esmu reklāmas seja, es šaubos. Mūsdienās gan radio jau vairs nestrādā tikai balsis, drīzāk personības, bet sevi vēl tā nejūtu. Ja balsi atpazīst, tad pēc skata diezin vai. Tas varbūt arī ir viens no radio plusiem atšķirībā no televīzijas – droši vari nekrāsot skropstas un nevilkt labākās štātes, kad dodies uz darbu. Ja agrāk bija svarīga laba dikcija, sulīgs tembrs, tad tagad, ja tā nav, to visu klausītājs piedod, ja vien tevis teiktajam ir saturs, enerģija un emocijas.

– Kur tevi, teiksim, šajā brīdī var sastapt, un kādiem darbiem ir aizpildīts tavs laiks?
– Šobrīd dzīvoju galvenokārt Tukumā un Rīgā. Tukumā, jo ir vasara un man tur ir lauku mājas, suns un ģimene, bet Rīgā, jo ir taču arī nedaudz jāstrādā! Strādāju pie Žaklīnas Cinovskas seriāla “Prāts vai instinkts” izdošanas, organizēju izklaides un reklāmas pasākumus korporatīvajiem klientiem. Protams, bieži viesojos arī Liepājā. Bet internets un globalizācija ir darījusi savu – varu strādāt Liepājai, neesot uz vietas.

Bet, ja runājam par Liepāju, tad tā ir lieliska alternatīva visiem lielpilsētas cilvēkiem. Ir visas iespējas – izklaides vietas, kino, labi restorāni, radoši cilvēki, attīstība, dzīvība. Tukums ikdienas dzīvei un darbam man ir par mazu. Liepājā man patīk, ka pilsēta dzīvo. Jā, ir nesakopti stūri, neapgaismotas ielas, nedroši rajoni, bet tam tā ir jābūt! Tas piederas pie dzīvas pilsētas, kurā vienmēr būs ko attīstīt un darīt. Tā nav pilsēta ar rītdienu, kurā visi gaida, kas tad būs. Tā ir pilsēta, kurā viss notiek jau šodien. Un tas ir svarīgi!

– Kā nonāci līdz mūsu pilsētas bāram “Red Sun Buffet”?
– Liepājā sāku strādāt nu jau gandrīz pirms gada, kad ar brāļiem Albertiem vienojāmies, ka ir laiks salikt galvas kopā un radīt idejas. Tieši tā arī tās visas top – kopā. Mareks nāk klajā ar dažādiem jaunatklājumiem, ko atradis un izpētījis citu klubu un pilsētu pieredzē, es saštukoju, kā to visu adaptēt pie mums, bet Mikus uz to paskatās reāli un pasaka, ko no tā varam un ko nevaram atļauties. Tas ir komandas darbs, no kā dzimst atkal jaunas un jaunas idejas.

– Vai tev, tādai aizņemtai jaunai sievietei, sanāk laiks arī atpūsties?
– Tā kā atpūtas nodrošināšana lielā mērā ir mans darbs, tad izklaides vietu apmeklēšanu īsti vairs par atpūtu neuzskatu. Man patīk koncerti – jo lielāki, jo labāk. Agrāk vismaz reizi gadā paviesojos kāda pasaules mākslinieka koncertā ārpus Latvijas. Tagad gan reti sanāk, jo īsti nevaru saplānot brīvas dienas. Ļoti patīk ceļot, bet arī to daru arvien retāk. Pēdējā laikā esmu sevi pieķērusi atpūšamies pie dabas – jo vienkāršāk, jo labāk. Skrienu, braucu ar velosipēdu, rudenī lasu sēnes. Šovasar pamēģināju pabraukt ar veikbordu. Lielisks relaksēšanās veids!

– Ja es palūgtu tev sevi raksturot, ko tu atbildētu?
– Laikam esmu nepastāvīga – gribas visu un uzreiz. Tikko iecerēto sasniedzu, tā gribas atkal kaut ko citu. Tas laikam mani arī dzen uz priekšu. Es maz dzīvoju pagātnē, īpaši negremdējos atmiņās un nepārdzīvoju notikušo. Apdomāju, izanalizēju, izdaru secinājumus un mēģinu ņemt to vērā nākotnē. Vēl esmu sapratusi, ka bez cilvēkiem nevaru. Viņi, protams, enerģiju izsūknē, bet man laikam tās ir diezgan daudz. Ja nesatieku cilvēkus, neapgrozos sabiedrībā, jūku prātā. Neesmu mājas runcis. Nevaru gulēt pie televizora un iemācīties visu TV programmu no galvas. Bet mājas man vajag. Vajag vietu, kur mani gaida. Tādu kā miera ostu. Un man tāda ir. Tāpēc zinu, ka varu skriet pēc sapņiem un jaunām emocijām, jo man ir, kur atgriezties.

Inita Gūtmane,

Laura ir enerģiska jauniete, kurai nekad nepietrūkst ideju.