Pēc dažām nedēļām – 10. un 11. februārī – mūspusē pirmo reizi notiks Starptautiskais masku tradīciju festivāls. Divās dienās masku grupas no visiem Latvijas novadiem ciemosies Nīcā, Bārtā, Rucavā, Otaņķos un Liepājā. Notiks daudz un dažādu izdarību – viesošanās pagastu iedzīvotāju mājās, masku grupu saiets Bārtas Kultūras namā, seminārs, Lielais masku gājiens un Meteņa dzīšana, kurā iesaistīties varēs ikviens liepājnieks.

Maskās iedzīvina senču garu

Maskas, maskošanās tradīcijas, ar maskām saistītie rituāli un ieražas ir vienas no visnoslēpumainākajām un interesantākajām parādībām pasaules tautu reliģijās un kultūrās. Šo tradīciju pamatnozīme ir saistāma ar to, ka maskās iedzīvinās mirušo senču gars. Līdz ar to maskas ir “logs uz citu pasauli”, kas ļauj nākt saskarē ar saviem senčiem, bet ar viņu palīdzību arī ar “augstākiem spēkiem”. Maskošanās mērķis ir viens – palīdzēt cilvēkam. Daudzu pasaules tautu tradīcijās tās tiek izmantotas visos svarīgākajos dzīves brīžos – ar maskām aizsargā savu māju no slimībām, ļauniem gariem, nelaimēm, ar maskām dziedē, nodrošina auglību un ražu nākamajam gadam, veiksmi medībās. Arī latviešu tradicionālajā kultūrā maskām un maskošanās tradīcijām ir liela un nozīmīga vieta. Visvairāk saglabājušās ir masku gājienu tradīcijas rudens un ziemas laikposmā – no Mārtiņiem līdz Meteņiem. Tās bija sevišķas svētku dienas, kurām gatavojās gan nācēji, gan sagaidītāji. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tradīcija ar maskām ierasties arī kāzās.Cik savdabīgi un atšķirīgi dažādos novados ir saglabājušies mūsu tautas tērpi, tikpat dažādi ir arī maskošanās paņēmieni, veidi un, galu galā, arī pašu maskoto ļaužu nosaukumi. Uz šo brīdi Latvijā ir fiksēti vairāk nekā 70 masku grupu nosaukumi. Un jāuzsver, ka te ir runa par masku grupām, nevis pašām maskām. Visu masku nosaukumus būtu pat grūti saskaitīt. Parasti zina vairāk pazīstamās – ķekatas, budēļi, čigāni. Taču visa masku tradīciju bagātība ar to tikai sākas, jo vēl ir – miežvilki, buki, talderi, skutelnieki, pelnu āži, vecīši, spokstiņi, Andrejbērni, kūjinieki, būzuļi, dādi, galenkas, pakukas, kaladnīki, kaitys, danča bērni un daudzi, daudzi citi. Lielākā daļa no masku grupu nosaukumiem, protams, ir sinonīmi, vienas un tās pašas masku tradīcijas apzīmējums dažādos dialektos un izloksnēs. Taču kopumā var runāt par to, ka Latvijā ir vismaz desmit principiāli atšķirīgas masku tradīcijas.  

Maskošanās tradīciju daudzveidība

Kas tad ir tas, kas veido maskošanās tradīciju? Tas ir dažādo izdarību kopums, ko maskas veic savos gājienos. Un nekas šeit nav maznozīmīgs. Svarīgākās izdarības vispirms, protams, ir pats masku izskats un nosaukumi, tad dziesmas, mūzika, rituālās runas, smiekli, troksnis, kustības, izdarības, izrādes, īpašie atribūti. Daudzos gadījumos dažādām, it kā vienkāršām darbībām tiek likts priekšā apzīmējums “rituālais”. Tas tāpēc, ka, piemēram, troksnis var būt parasts, taču rituālais troksnis atšķiras ar to, ka tas tiek īpaši organizēts un izpildīts un tam ir sava dziļāka jēga. Tāpat ir ar smiekliem, runām, kustībām un citām izdarībām. Rituālais darbībām piešķir sakralitāti un paaugstina nozīmību. Visām šīm rituālajām darbībām ir sava maģiska nozīme, kas pamatā saistīta ar ļaunuma atvairīšanu, šķīstīšanos, kā arī auglības un dzīvības spēku vairošanu.

Dažādām masku tradīcijām var ievērojami atšķirties iepriekš minēto darbību kopums. Tā skolnieces Z.Galviņas 20.gadsimta  trīsdesmitajos gados pierakstītais materiāls par Mārtiņu maskām no Seces: “Tos saukuši Secē par vakara vecīšiem. Uz viņu sejām kvēpi reti, arī skrandaino drēbju tiem nav, kā to atrodam pie Ziemassvētku čigāniem. Viņi ģērbušies gaiši un nestaigā no mājas uz māju, bet visu vakaru pavada vienās mājās, kur viņi dejojuši un dziedājuši, tikai šīs dziesmas bijušas stipri īpatnējas. …” (LFK 549, 205 – Sece).

Savukārt sekojošā masku aprakstā dominē pavisam cita enerģija – 1874.gadā “Mājas Viesī” A.Šķerbergs apraksta Ziemassvētku čigānu izdarības Augškurzemē: “… puiši, kas lielā barā ar zirgu galvām jeb aunu, āžu voi vēršu ragiem apbruņojušies un ar baltiem jeb melniem palagiem aptinušies, ar garām astēm istabā sanākuši uz visām pusēm ar ragiem bada un ar astēm sukā mātes, meitas, bērnus un visus, ko tik priekšā atrod, kamēr tie vaimanādami un kliegdami slēpjas voi nu apakš gultām jeb arī uz krāsns, jeb ar kur citur. Kad nu viņi caur lielu līkšanu ir piekusuši jeb arī caur kliegšanu ir savu balsi zaudējuši un kad saimnieks pēdīgi šos uzlūdz uz vakariņām, tad viņi, savas bruņas nolikuši, te vēl kādu laiku uzturas, līdz kamēr uz citām mājām tālāk dodas.”

Ievērojamā tradīciju daudzveidība kārtējo reizi apliecina mūsu folkloras mantojuma lielo bagātību. Tomēr visām maskām kopīgs ir tas, ka viņas ir pilnas ar garīgu enerģiju un dzīves spēku pavairo jo lielā mērā.

Lejaskurzemnieki lēca bukos

Lejaskurzemē, tāpat kā citviet, ir saglabājušās savas īpatnējās masku tradīcijas. Raksturīgākās no tām ir bukos un ķekatās lekšana. Bukos lēca Nīcā, Dunikā, Rucavā, Bunkā, Kalētos un arī, protams, citviet, sākot ar Ziemassvētkiem līdz Pelnu dienai, bet parasti to darīja Jaungada naktī. “Pārģērbjas svešādi, uzliek liekus ģīmjus, matus. Galvenā maska bija – Vīrs-sieva. To pagatavoja šādi: viens vīrietis apģērba sieviešu lindrakus. Mugurpusē virs sieviešu svārka uzsēja salmiem piebāztas vīriešu bikses (pastalām apautās kājas karājās līdz zemei), bet priekšā pie krūtīm turēja piebāztu sieviešu blūzi un galvas atveidu. Viduci pārsēja ar platu jostu. Izskats – priekšpusē sieviete, mugurpusē vīrietis, kas izpilda attiecīgu dzimumaktu. Vēl svarīgas maskas ir Buku tēvs – vedējtēvs (pavecāks cilvēks maskā: bārda, dvielis – skāteris pār plecu, paegļu pušķis pie krūtīm, var būt līdzi taurīte, ar ko dot rīkojumus), Buku māte – vedējmāte, Rudzu Kūma (maska, apģērbs nošūts ar rudzu vārpām), Krūmu Ģēda (maska, apģērbs nošūts ar zaļumiem – paegļiem, skujām), Zirgs, Lācis, Vērsis, Auni, Kazas, Dzērves, Zosis, Svēteļi (dzīvnieku masku pagatavošanā izmantotas attiecīgo dzīvnieku ādas vai spalvas), Alus Muca (vīrietis alus mucas veida maskā, kas veidota no viegliem dēlīšiem ar “āniķi” (krānu) un tapu attiecīgā vietā, no kurienes izlaida auglību sekmējošu buku dzērienu, kuru maska no mucas iekšpusē turēta trauka vai pūšļa ietecināja pa āniķi krūzītē), Buku bērni (zemi, resni, tievi, gari “uz mežkājām” – koka kājām, parasti pārģērbušies pretēja dzimuma drēbēs, pušķojušies zaļumiem un kautrīgās vietās spalvu kušķiem). Tad vēl žīdi, čigāni, kalēji, kurpnieki, drēbnieki, stiklinieki.” (LFK 1640 )

Skolotājs Jēkabs Laipenieks noskaidrojis, ka populāra bija arī sabiedriskās tiesas izvešana – par skopumu, blēdību, slinkumu, pļāpību, nesaticību, meitas piegulēšanu un citiem netikumiem, bērniem – par nemācīšanos grāmatā. Sūdzētājs parasti bija Buku tēvs. Tiesas gaita bija humora un asprātības pilna, tā ka visi varēja izsmieties, taču vienlaicīgi tauta no šo netikumu atklātas tiesāšanas baidījās un dzīvoja godīgi.

Savukārt par ķekatām, kuras labi pazīstamas vai visā Kurzemē, ir šāds apraksts – “Vīrieši pārģērbjas par sievietēm un otrādi, pieliek pakulu bizes, bārdu, ūsas. Sievietes izpušķo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem tā, ka ģīmi gandrīz nemaz nevar saredzēt. Tad ņem nodarinātu eglīti, cilvēka garumā, ar kuplu zaru pušķi galotnē; eglītes zarus piekar ar dažādiem izgreznojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem, dažā eglītē vēl piekārta suktene (maza plakana butelīte) sīvā. Tāda eglīte ir līdzi katram ķekatniekam. Lecot vicina to, iesit kādam, kam grib izrādīt laipnību. Ar šo zaru, satiekoties uz ceļa diviem ķekatu bariem, vajadzības gadījumā izkaujas.” (LFK 1818, 4)

Tradīcijas pāraug masku festivālā

Masku tradīciju festivāls Latvijā norisināsies jau sesto reizi. Pirmais šāds festivāls notika Daugavpilī 2000.gadā, kad arī tika nolemts, ka viens apjomīgs, ikgadējs, masku tradīcijām veltīts festivāls Latvijā ir nepieciešams. Lai arī pasākums norisinās februārī, Meteņa laikā, tomēr festivāla nosaukumā ir ietverta ideja par visām masku tradīcijām. Tāpēc šajos svētkos piedalās arī rudens un ziemas perioda, kā arī kāzu tradīciju maskas. Pirmos četrus gadus festivāls notika Daugavpilī, bet pēc tam iesāka ceļojumu pa Latviju. Tā masku saieti jau ir notikuši Madonā un Bauskā, bet šogad norisināsies Liepājas pusē.

Festivāli tiek veidoti tādējādi, lai būtu iespējams parādīt visas tradīcijas to daudzveidībā. Kā ir izteikušies paši svētku dalībnieki, tad viena no jaukākajām norisēm parasti ir saistīta ar māju apmeklējumiem. Tā ir īsta izdarība, kas norisinās reāla vidē un laikā – pagalmos, dārzos, laukos – pa īstam, un ar visām neparedzamajām notikumu attīstībām.

Nozīmīga festivāla sastāvdaļa ir masku grupu saiets. Tajā var redzēt maskas darbībā iekštelpā – istabā. Tāpat interesants un aizraujošs ir lielais masku gājiens, kur visus var redzēt kopā. Savukārt individuālo masku skates laikā var novērtēt, cik liels darbs ir jāiegulda tās darinātājam, lai izskatītos iespaidīgi un pārsteidzoši.

Starptautisko masku tradīciju festivālu rīko valsts aģentūra “Tautas mākslas centrs” sadarbībā ar Liepājas un Liepājas rajona pašvaldībām, bet atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Tā radošajā izveidē tiek piesaistīti arī nozares speciālisti. Īpaši nozīmīgu devumu ieražu apzināšanā un atjaunošanā dod materiāli, kurus apkopojusi un analizējusi masku tradīciju pētniece Aīda Rancāne.

Nobeigumā gribētos uzsvērt, ka šī pasākuma nozīme nav saistāma tikai ar jautrību, azartisku un interesantu brīvā laika pavadīšanu. Masku tradīcijas ir ļoti svarīga mūsu pasaules uzskata sastāvdaļa. Tāpēc tas ir arī nozīmīgs un nopietns rituāls. Rituāls visas mūsu tautas dzīvības un radošo spēku saglabāšanai un atjaunotnei.

Andris Kapusts,
valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” folkloras speciālists

Autora foto