Liepāja un grāmatas. Liepājnieki un grāmatas. Grāmatu iespiedēji un grāmatu izdevēji. Latviešu grāmatniecības vēsture Liepājā. Katrs no šiem teikumiem ieved pasaulē, kurā goda vietā viens no pasaules kultūras stūrakmeņiem – grāmata. Šoreiz – latviešu valodā.

Pirmie: Šarnevskis, Lagards, Frīdrihs
Kā liecina pati grāmata – Georga Dreslera “Svēta Bērno – Mācība oder Der kleine Catechismus” – un tās izdošanas gads – 1786., šī ir pirmā latviešu valodā izdotā grāmata Liepājā. Izdevēja dati: “Libau bey Joh. Gottfried Scharnewsky”. Diemžēl par Johanu Gotfrīdu Šarnevski sīkāku ziņu trūkst.

Fransuā Teodors Lagards (Lagarde) dzims 1756. gadā Kēnigsbergā franču hugenotu ģimenē. Viņa vecāki ir tirgotāji. 1783. gadā Lagards Berlīnē atver tirgotavu ar apgādu. Laikā no 1785. līdz 1791. gadam Lagardu saista kopuzņēmums ar Johanu Danielu Fridrihu (Friedrich) Liepājā. Šis apgāds 1789. gadā izdod lauksaimniecības zinātnē nozīmīgo J. K. Šūbarta un F. J. Klapmeiera grāmatu latviešu valodā “Padoms visiem arājiem dots”. J. D. Frīdrihs dzimis 1753. gadā Austrumprūsijā, amatu apguvis Kēnigsbergā, ir tuvs turienes inteliģences aprindām. 1785. gadā viņš izveido savu tirgotavu un apgādu Liepājā. Frīdriha darbības auglīgākais laiks ir kopā ar Lagardu, kad izdotas aptuveni 60 grāmatu franču un vācu valodā. Tās visas caurstrāvo apgaismības idejas. Pēc atdalīšanās no Lagarda uzņēmuma, Frīdriha apgāda darbība sašaurinās. Cenzūras spaidu mākts, 1793. gadā tas pārtrauc izdot grāmatas, bet tirdzniecība izbeidzas laikā starp 1813. gadu un 1815. gadu.

Johans Daniels Frīdrihs mirst 1826. gadā, iespējams, Liepājā.

Liepājas poligrāfijas sākotne
Pamatojoties uz grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa pētījumiem, var uzskatīt, ka šogad Liepājas poligrāfija svin savas pastāvēšanas 190. gadskārtu, jo tieši 1823. gadā kāds Daniels Fridrihs Zāgers šeit nodibina spiestuvi. 1827. gadā to savā īpašumā iegūst Karls Heinrihs Fēge (Foege).  No 1834. līdz 1850. gadam viņš iespiedis nedaudz grāmatu arī latviešu valodā.

Dižais Meijers
Gotlībs Dītrihs (atsevišķās publikācijās saukts Daniels – U.G.) Meijers izveido lielāko grāmatrūpniecības uzņēmumu visā Kurzemē. Viņa tēvs Liepājā ienācis no Lībekas, strādājis par  skolotāju Vittes un Hika bāriņu namā. Iespējams, ka tas viņa nopelns, ka dēlam dzīvē attīstās tik spēcīgs grāmatnieka gars.  1851. gadā viņš savā īpašumā iegūst Fēges tipogrāfiju un Pasta (tagad A. Pumpura) ielas 8./10. nama dzīvē ieskanas līdz tam vēl nepieredzētas toņkārtas. 1852. gadā spiestuvē ir divas spiedes un litogrāfija, drukāti iespieddarbi astoņās valodās. L. Rozenkrancs savā pētījumā raksta: “Šī cilvēka priekšzīmīgā centība, milzīgā enerģija un mērķtiecīgā darbība /../ ļāva viņam rokas spiedes aizstāt ar ātrspiedēm.” Līdz ar Liepājas – Romnu dzelzceļa atklāšanu, darba apjoms spiestuvē palielinās, iekārtas sāk darbināt ar tvaiku. 1888. gadā tur strādā 28 vīrieši un 32 sievietes. Tur notiek poligrāfijas strādnieku arodapmācība. Domājams, ka tieši šajā laikā Meijera spiestuvē nonāk nākamais neatkarīgās Latvijas dibinātājs un diplomāts Miķelis Valters: “Spīdoši svina burti kastēs bija jauna tauta ap mani – trekni, sīciņi vai drusku lielāki – tie bija manā darbā gandrīz nedraugi no rīta līdz vakaram. /../ Burtlicis – labs amats, bet tikai ilgi ko mācīties, bet nekas – jāstrādā. Alga maza, tomēr jāstrādā.”

G. D. Meijers devis lielu ieguldījumu latviešu grāmatu iespiešanā Liepājā.

Pirmā no tām Krišjāņa Valdemāra “300 stāsti, smieklu stāstiņi etc. etc. un mīklas, ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis…”. Bet iznāca tā tikai tāpēc, ka iespiesta “uz Hagedorna kunga rēķinuma” un tā, “ka viss, kas ienāca, sarakstītājam palika mācīšanās un studēšanas laikam”. Līdztekus Fridriha Hāgedorna (1788 – 1853), tirgotāja un filantropa,  ievērojamiem nopelniem Liepājas un apkārtnes zemāko slāņu turības veicināšanā, 1825. gadā nodibinot Liepājas krājkasi,
grāmatniecības jomā viņš pieminams ar faktu, ka 1830. gadā izplatījis H. Čokes (Zschokke) grāmatas “Ciems, kur zeltu taisa”   100 eksemplāru. Izrādās, ka pēc 100 gadiem šī grāmata savu aktualitāti nav zaudējusi un J. Rozes tulkojumā to izdod Centrālās savienības “Konzums” kopdarbības nodaļa.

G. D. Meijera dziļā izpratne par grāmatu īpašo vietu cilvēku un tautas dzīvē izpaudās, viņam izdodot divu latviešu, brāļu un skolotāju, Šēnbergu grāmatas. Ernests Ferdinands Šēnbergs (1825 – 1894) strādā Gramzdā, bet Kristaps Šēnbergs (1831 – 1901) Rucavā.
G. D. Meijers apkalpo arī Klāva Ukstiņa (1832 – 1904) apgādu. 1902. gadā viņš aiziet mūžībā. Mantiniekiem pārņemot uzņēmumu, latviešu grāmatu skaits strauji sarūk.

Rātskungs un grāmatas
Gotfrīds Ludvigs Cimmermanis (1820 – 1902), Liepājas birģermeistars no 1872. (?) līdz 1889. gadam. 1856. gadā viņš Liepājā Tirgoņu ielā 5 atver grāmatu veikalu ar filiāli un spiestuvi Kuldīgā. 1863. gadā Cimmermanis Liepājā izdod Ata Kronvalda pirmo grāmatu “Mazā vācieša pirmais solis” – vācu valodas mācību grāmatu latviešu bērniem, kuri labi apguvuši mātes valodu. Tas ir laiks, kad Kronvalds tikai sāk savu dzīves misiju, kuru viņa laikabiedri novērtēs šādiem vārdiem: “Kronvalda Atis ir dižens, mirdzošs gabals iz latviešu tautas jaunākās vēstures. Kronvalda Atis ir avots, iz kura latviešu tautas bērni var smelties dzīvības malkus, kas dīvaini modina un spēcina uz krietniem, cienīgiem centieniem, uz augstāku tiklību, uz gaišāku saprašanu tautas lietā.

1885. gadā periodikā 24. februārī parādās sludinājums: “G. L. Cimmermana grāmatu bodē, Liepājā, patlaban iznāca “Vidzemes un Kurzemes privāttiesību grāmata”, sistemātiski sastādīta no J. Mātera. Maksā brošēta 5 rbļ., labi iesieta 5. rbļ. 80 kap.”, bet Māteru Juris jau dus Jelgavas Jāņa kapos. Viņš miris 1885. gada 4. februārī, nesagaidījis savu 40. dzimšanas dienu 11. martā. Mātera latviešu valodā tulkotie likumu krājumi nozīmīgi paplašina latviešu tieslietu terminoloģiju.

Klāva Ukstiņa izdevniecība
1867. gadā savu grāmatu apgādu Liepājā nodibina skolotājs Klāvs Ukstiņš (1832 – 1904). Pirmā tajā iznākusī grāmata ir Aizputes draudzes mācītāja J. Goldmaņa “Pamācība, kā bērni mācāmi rakstīt”. No 1835. gada kalpodams Aizputes draudzē, viņš kādu laiku vadījis arī privātskolu. Nākamajā gadā Ukstiņš izdod sava amata brāļa Nīcas skolmeistara un ērģelnieka A. Skares “Ģeogrāfijas tabeles priekš zemju skolām un avīžu lasītājiem”. Par to, cik grūts varēja būt šis iesākums, liecina kaut vai tās rindas, kuras Klāvs Ukstiņš rakstīs pēc piecpadsmit gadiem:

“/…/ še maz lasa derīgu rakstu, maz iznāk avīžu, grāmatu, un tam pašam, kas iznāk vai grib iznākt, jābaidās no skādes, jo papīrs un druka maksā naudu un naudai jāpelna nauda.”
Lai kādas nebūtu grūtības, Ukstiņa apgādā iznāk 135 grāmatas.

Raksts sagatavots, izmantojot L. Rozenkranca, M. Valtera, A. Apīņa, H. Išreitas, L. Limanes, V. Ancīša publikācijas un pētījumus; F. Brīvzemnieka fondu LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā.