Piektdiena, 4. decembris Baiba, Barba, Barbara
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Veco parku stāsti un mazo dārziņu burvība

Veco parku stāsti un mazo dārziņu burvība
24.01.2007 12:25

0

Vēsturisko parku un dārzu tēma šogad Latvijā aktualizēta, gaidot tradicionālās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kas septembrī notiks jau 13.reizi. Arī “Kultūras Pulss”, gaidot pavasari, kas šogad solās būt vēls, nolēma pievērsties šai ziedošajai tēmai. Vēl vairāk tāpēc, ka Liepājas rajonā ir ap 30 vēsturiski nozīmīgu parku un arī Liepājas pilsētā netrūkst “zaļu salu urbānajā vidē”. Kādi tie bijuši un ar ko varēsim lepoties pēc gadiem?

Vairāki desmiti senu dārzu un parku

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas inspektore Liepājas rajonā Ingrīda Vize norāda, ka rajonā ir vairāki desmiti parku, kam piešķirts aizsargājamu objektu statuss un vairums no tiem, protams, atrodas pie vecajām muižām, pilīm un kungu mājām. Un, lai gan parki tiek vērtēti kā atsevišķi objekti, šie stādījumi vienmēr ir bijuši nesaraujami saistīti ar muižu apbūvi. Par vērtīgākajiem parkiem nosaucami trīs, kas atzīti arī par valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem. Tie ir Dunalkas muižas parks 4,3 hektāru platībā, Kazdangas muižas parks 196 hektāru platībā ar aizsargājamu parasto kļavu un liepu aleju, kā arī Tāšu muižas parks 9,8 hektāru platībā ar prasto liepu aleju četrās rindās. Lai gan atsevišķi nav izdalīts kā arhitektūras piemineklis, aizsargājams ir arī Cīravas muižas parks 11,3 hektāru platībā ar 138 hektāru lielo meža parku un jauktu lapu koku aleju. “Liepājas rajonā nav noteiktu stila dārzu, ir tikai parki ar atsevišķām stila iezīmēm, jo laiku gaitā izjaukts to plānojums un zaudētas vērtības,” saka I.Vize. Viņa norāda uz 127 dažādu augu sugām, ar ko var lepoties Kazdangas parks, un fantastisko dīķu sistēmu, taču piebilst, ka kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad rajonā aizsargājamo pieminekļu statuss bija tikai Kazdangas un Apriķu muižas parkam, sarakstā gan nākuši klāt, gan pazuduši vairāki rajona parki. “Tajos parādījušās jaunas celtnes, pazudušas mazās arhitektūras formas – soliņi, tiltiņi, pieminekļi,” pavēsta I.Vize. Toties mums ir 10 parki, kas atzīti par dendroloģiskajiem stādījumiem un arī divas vērtīgas alejas Cīravas parkā un 1851.gadā veidotā Kalētu parka liepu aleja.

I.Vize norāda, ka pirms gandrīz piecpadsmit gadiem Salaspils Botāniskā dārza dendrofloras laboratorijas speciālisti pēdējo reizi veica apjomīgu rajona vēsturisko parku apsekojumu. Toreiz pēc viņu sastādītajiem aprakstiem, shēmām un rekomendācijām tika izraudzīta virkne perspektīvo arhitektūras pieminekļu. “Profesionālai parku pārbaudei būtu jānotiek vismaz reizi desmit gados, īpaši tādēļ, ka pēdējais apsekojums parāda lēno un nenovēršamo parku plānojumu un stādījumu iznīcību,” uzskata I.Vize. Viņa veikusi rūpīgu pētījumu par parku vēsturi, apzinot dažādus interesantus materiālus.

Jamaiķu un Ulmales muižas pilskungs Ulrihs fon Šipenbahs 1809.gadā aprakstījis jau tolaik vairs neeksistējošo Stroķu muižas parku, ko atcerējās tā ziedu laikos 1780.gadā: “Pret kalna nogāzi tur pacēlās simetriskas terases, kas bija apaudzētas ar dzīvžogiem. To vidū augšup slējās dažādi koki spirālkāpņu piramīdas, pāva astes, lodes, pīlāra un citās formās. Tālāk parkā atradās strūklaka – Fortūnas tēls, kas rotēja, šķiezdams ūdeni. Šis ūdens uzkrājās neredzamā rezervuārā aiz kādas alas. Tur ieejot, vajadzēja nospiest slepenu atsperi, un ūdens šļācās gar gliemežvākiem noklātajām alas sienām. Kāda cita aka svieda strūklaku gandrīz desmit pēdu augstumā. Dažas lapenes bija uzceltas virs dīķiem, stāvot uz grīdas, kuru veidoja dzelzs redeles, varēja lūkoties, kā apakšā peld un rotaļājas zivis. Mākslīgs ūdenskritums pameta gaisā un tad atkal uztvēra zeltītu bumbu.”

Ne tikai lepnais Jūrmalas parks

Liepājas pilsētas inspektors Gunārs Silakaktiņš izpētījis situāciju un uzsācis sarunas ar dārzu un parku saimniekiem par to, kuri dārzi un parki būtu iekļaujami Eiropas Kultūras mantojuma dienu tradicionālajā izdevumā, kas taps arī šogad. Visus pilsētas parkus nemaz nevar uzskaitīt. Senākais no tiem bijis tā sauktais Šmedema dārzs Dārzu ielā, kur notika dažādi pilsētnieku sarīkojumi. 1849.gadā sāka veidot tagadējo Raiņa parku, populāras savulaik bija arī piepilsētas birzis – Friča birzs, Troņmantnieka birzs, kas tagad pazīstama kā Zaļā birzs un Reiņu mežs.

Bet lielākais un vērtīgākais parks Liepājā, protams, ir Jūrmalas parks, kura vecākā daļa ir pie strūklakas, kas 1999.gadā tika atjaunota un joprojām darbojas. Jūrmalas parku 1895.gadā Pilsētas valde nolēma veidot pēc pilsētas galvas Kārļa Gotlība Ūliha ierosmes, taču pirmās četras Holandes liepas uz vaļņa, kas sargāja pilsētu no ceļojošajām smiltīm, tika iestādītas ap 1870.gadu. Parka projektu izstrādāja Rīgas pilsētas galvenais dārznieks Georgs Kūfalts, un sākās sagatavošanās, lai 1906.gada pavasarī notiktu plaši stādīšanas darbi. Vēlāk apzaļumoja Gulbju dīķa krastus un atklāja strūklaku, bet 1909.gadā parkā parādījās plāksnītes ar koku nosaukumiem. Te aug gan vietējie, gan svešzemju koki un krūmi, kopumā ap 170 sugu – liepas, kļavas, vītoli, bērzi, dažādi skujkoki, dižskābarži, Mandžūrijas valriekstu koks, lapegles, īves, melnā priede, sudrabliepa un citi koki, no kuriem daudzi ir reti aizsargājamie augi. Parks aizņem ap 70 hektāru lielu teritoriju 3 kilometru garumā, un ir viens no lielākajiem stādītajiem parkiem Latvijā.

“Diemžēl mums vairs nav Liepājai tik raksturīgo Birģeļu dārzu pie dzīvojamām mājām,” ar nožēlu saka G.Silakaktiņš. Kā lieliskus piemērus pieminot mācītājmājas dārzu Baznīcas ielā 8, kas vairs nav augšāmceļams. Tāpat Bāriņu ielā 14 iznīcis dārzs, kurš bija iekšpagalmā. Varbūt vēl varētu atjaunot fragmentāri saglabājušos dārzu E.Veidenbauma ielā 12, kur atrodas Latviešu draudzes mācītājmāja jeb tagadējā Annas draudzes kanceleja. “Viens no lieliskākajiem, turklāt publiski pieejamiem dārziem, ar kuru vēl joprojām varam lepoties, ir Mūzikas vidusskolas dārzs. Tas veidots pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad šeit atradās Tautas universitāte, Vācu kultūras biedrība un arī Vācu muzikālā biedrība. 1939.gadā, kad uz šejieni pārcēlās mūzikas skola, dārzu turpina rūpīgi kopt, tas joprojām ir dzīvs un ar lielisku atmosfēru,” pastāsta G.Silakaktiņš. Bet nostāstu par dārziem inspektoram netrūkst. “Pirms kara dārzs bija Vācu teātrim, Romas viesnīcai un īpašs, protams, bija Pēterpils viesnīcas dārzs. Nostāsts par kastani, kas auga cauri kafejnīcas jumtam, ir daudz dzirdēts. Tāpat šeit auga lauru koki, ko pilsēta savām vajadzībām izīrēja no viesnīcas,” atklāj G.Silaktiņš. Daudz ko iznīcināja Otrais pasaules karš, kas pilsētu pārvērta līdz nepazīšanai, un tagad ir tā, ka dažviet pat grūti atpazīt, ka te kādreiz atradies parks.

Arī Liepājā, tāpat kā muižu parkos un dārzos, nereti stādīti svešzemju koki un augi, jo tas bija prestiži un īpašnieki lepojās un pat zināmā mērā savstarpēji sacentās par to, kas izaudzēs ko neparastāku, piemēram, Dzelzs koks L.Hikes ielā 6. “Augus pie mūsu klimata pieradināja pamazām, tika izmantotas augsnes apsildīšanas ierīces,” norāda G.Silakaktiņš. Bet Tāšu muižas atjaunotājs, celtniecības arheologs Juris Zviedrāns piebilst, ka muižu parkos veidotas oranžērijas, kur ziemās turēt tos augus, kam vajadzīgs siltums. “Arī Līgutu parkā, piemēram, savulaik podos auga agaves, ko ziemā nesa telpās,” viņš noskaidrojis.

Izpriecu mežiņi un romantiski dārzi

J.Zviedrāns atklāj, ka parku un dārzu jautājumā sācis iedziļināties, sākot saimniekot Tāšu muižā, un nu secinājis, ka tas ir gluži tāpat kā 18.gadsimtā, kad tapa pirmie ainavu parki un dārzi. “Toreiz parkus stādīja mākslinieki, dzejnieki un visādi bagāti džentlmeņi, kas vāca nepieciešamo informāciju ceļojot un izglītojoties, ņemot talkā pieejamo literatūru. Turklāt daļa no dārzniekiem pat necentās noskaidrot koku sugu, bet strādāja ar to, kā ar zaļo masu,” stāsta J.Zviedrāns. Un tā kā Latvijā šobrīd trūkst speciālistu, kas varētu profesionāli konsultēt parku jautājumos, 200 Latvijas parku saimniekiem jāiztiek pašu spēkiem. J.Zviedrāns, runājot par parku rekonstruēšanu, norāda uz tuvāku un tālāku rietumu kaimiņvalstu pieredzi, taču ik pa laikam atkārto, ka risinājumu ir vairāk nekā daži. Viņš cer, ka 1994.gadā Polijā un Vācijā uzsāktā parku atjaunošanas kustība drīz sasniegs arī mūs, bet pagaidām Latvijas parki vēl guļ.

“Rundāles pils parks ir vienīgais stila dārzs Latvijā, turklāt ar būtiskām atkāpēm, tāpēc arī par stila dārzu atjaunošanu mēs runāt īsti nevaram,” saka J.Zviedrāns. Un skaidro, ka parks sastāv no trim nozīmīgiem komponentiem – zaļās masas, mazajām arhitektūras formām un kopējās parka arhitektūras, kas veidota no zaļās masas. Kurzemē vecākie ir regulārie baroka dārzi, kas tapuši 17.gadsimtā un Kurzemes hercogistes uzplaukuma laikā, protams, daudzi parku veidotāji ietekmējušies no Rundāles parka. 18.gadsimta beigās ir populāri ainavu dārzi, no kuriem pirmie bijuši tā dēvētie izpriecu mežiņi. Tādi veidoti, esošajās audzēs ierīkojot taciņas, soliņus un citus atpūtas elementus. Diemžēl no mūspusē zināmā Izriedes izpriecu mežiņa palikušas tikai niecīgas atliekas. Vēlāk veidotajiem ainavu dārziem piemitusi romantika, un 19.gadsimtā stādītajos dārzos netrūkst ziedošu, smaržojošu koku un krūmu. “Parka arhitektūrā krūmus izmantoja arī, lai radītu kontrastus starp aptumšotiem laukumiem un gaišām, saulainām laucītēm ar soliņiem, krāšņām puķu dobēm,” izskaidro J.Zviedrāns. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā jau veidojās muižu priekšdārzi, kur neparastām, konkrēto vietu raksturojošām dobēm bija īpaša vieta. Viņš rosina meklēt vecos zīmējumus, lai tās atjaunotu.

Pārcentīgo talcinieku postījumi

Lai gan mūspuse agrāk varēja lepoties ar neskaitāmiem izciliem parkiem, diemžēl tagad par tiem galvenokārt varam runāt pagātnes izteiksmē. Tie paši krūmi parkos daudzviet izcirsti regulārajās talkās, kad parkiem pievērsta maza uzmanība un krūmu izciršana likusies tā īstākā sakopšana. “Nereti ir tā, ka krūms jāatstāj, bet koks jāizcērt, pat ja tas ir skaists ozols, taču cita pieeja ir maksimāli iespējami saglabāt autentiskos stādījumus, tādēļ kokus tur tik ilgi, kamēr tie satrup,” par redzēto stāsta J.Zviedrāns. Tāpat ir ar zāles pļaušanu. Vienā vietā uzskata, ka tā jāpļauj divreiz nedēļā, kamēr citviet Eiropā parkos audzē labību, gana aitas un veido tādas kā meža pļaviņas ar garu, garu zāli. “Ļoti svarīgs ir līdzsvars starp darīt un nedarīt, jo, gan neko nedarot, gan darot par daudz, var kaut ko vērtīgu izpostīt,” uzskata J.Zviedrāns. Viņš uzskata, ka Cīravas parkā būtu daudz izzāģējamu koku, bet citviet varbūt pietiktu ar zāles appļaušanu. Tāpat nopietna problēma ir ūdens parkos, jo dīķi lielākoties ir aizsērējuši.

Daži parki gan “likvidēti” bez izciršanas. Tā Liepājā starp pieminekli bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem un akciju sabiedrību “Kursa”, blakus kluba ēkai, sešdesmitajos gados tukšā, kailā laukumā iesāka veidot Jaunlaulāto parku. Tagad tur aug kuplas liepas, taču teritorija ir norobežota ar stiepļu žogu, jo pašvaldība to pārveidojusi par suņu pastaigu laukumu. Pamati šim parkam tika likti 1959.gadā, kad no šīs teritorijas bija tikko izvesta armija, vieta bija brīva. Visiem gada laikā sareģistrētajiem pāriem tika izsūtītas vēstules, ar aicinājumu stādīt parku. Viens no idejas autoriem, skolotājs Emīls Arājs stāsta, ka savulaik, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, līdzīgi paplašināts arī Raiņa parks. Jaunlaulāto parkā savas liepiņas iestādījuši gan Ēriks Hānbergs ar kundzi, gan Biruta un Ivars Virgas, taču tradīcija drīz vien apsīkusi, toties tagad tur izaugušas milzīgas, skaistas un kuplas liepas. Katrai no tām, tāpat kā to stādītājiem, ir bijis savs liktenis. Piemēram, vienam kokam abi stumbri saauguši kopā, bet zaļi kuplo divas galotnes, citviet no diviem stādījumiem izdzīvojis tikai viens ­ vientuļnieks, turpretī dažviet čupiņā aug veseli trīs, tātad ģimene ar atvasīti. Tomēr lielākā daļa aug un zaļo pa pāriem. “Var jau teikt, ka tagad tas ir tikai suņu pastaigu laukums, tomēr aiz katra koka ir kāds likteņstāsts,” piebilst G.Silakaktiņš.

Ar ko leposimies savu bērnu acīs?

Runājot par parkiem kā vēstures lieciniekiem, pieskaramies arī nākotnes tēmai. G.Silakaktiņš norāda, ka Liepājā veidojas lieliski privātdārzi, ar kuriem jau tagad varam lepoties. Tāds ir Gūtmaņu ģimenes parks Ventas un Tukuma ielas stūrī, Zaļās birzs mikrorajonā atrodami vairāki skaisti dārzi, kā oāze urbānajā vidē ir arī dārzs iekšpagalmā Pumpura ielā 7. “Tur ir savs kičs ar stārķi, taču visumā man šis dārzs šķiet interesants,” saka inspektors, kurš vedot turp arī savus studentus. Nozīmīgi, ka šādu skaistu dārzu veidošanos atbalsta pašvaldība, piešķirot saimniekiem apbalvojumus, jo, protams, netrūkst pilsētā arī neveiksmīgu dārzu, ar kuriem diez vai varēsim lepoties pēc gadiem.

J.Zviedrāns uzsver, ka būtiskākais ir atšķirība starp skatījumu uz parkiem tolaik, kad tie veidojušies, un tagad. “Mūsdienu cilvēks parku uztver kā kokus un celiņus, tos pašus krūmus, kas agrāk bija ļoti nozīmīga parka sastāvdaļa, nereti uztverot kā traucēkli,” saka Tāšu muižas dārza atjaunotājs. Viņš stāsta, ka savam parkam meklē augļu kokus un arī Latvijas sugu kokus un krūmus, jo izrādījies, ka tie labāk ieaug zem kokiem. “Sliktākais ir, ja pašiem saimniekiem nav skaidrs, vai tas ir dārzs, slikts mežs vai kaut kas cits. Ja nav projekta un koncepcijas, savas domas un izpratnes, tad nav arī jēgas ieguldīt līdzekļus parka atjaunošanā,” J.Zviedrāns runā visai kritiski, kā piemēru minot Līgutu parku, kur, viņaprāt, kaut kas sakarīgs varētu iznākt tikai pēc divdesmit gadiem. “Svarīgi, ka parkam ir sava ilgtermiņa apsaimniekošanas programma, kas jāievēro pie visādām varas un īpašnieku maiņām,” uzskata J.Zviedrāns.

Parku sakopšana nenoliedzami sākusies, arī kazdandznieki domā par vērienīgām investīcijām sava izcilā parka atjaunošanai, tomēr speciālisti bažījas, vai tas ir pašvaldības spēkos, un rosina meklēt atbalstu. “Vajag atjaunot to, ko vēlāk varēs sakopt,” par dārzu rekonstrukciju saka arī J.Zviedrāns. Viņš norāda, ka tik dzīvīgā vietā kā dārzs, nebūs kā ēku atjaunošanā, kad var nopūsties, tiklīdz uzlikts jumts. Parki un dārzi mainās nemitīgi, tie jāpieskata un jākopj ik dienas, tāpēc, ja nav pietiekami daudz līdzekļu, dažkārt esot labāk atstāt visu, kā ir, ķeroties klāt rekonstrukcijai pa stūrītim vien. “Liepājas rajonā senie parki un dārzi atrodas relatīvi tuvu cits citam, tāpēc ir visai reāli veidot tūrisma objektu ķēdi, piedāvājot apskatīt ne tikai lielāko ainavu dārzu Latvijā, kas atrodas Kazdangā, regulāro parku Dunalkā, bet arī daudzus romantiskus priekšdārziņus un citas jaukas vietas,” rosina J.Zviedrāns. Viņš rosina domāt par velotūrismu un dažādiem interesantiem elementiem parkos, kas varētu piesaistīt cilvēku uzmanību. “Dārzs ir dzīvs un tāpēc daudz interesantāks par māju. To var apmeklēt vairākas reizes gadā un ik reizi ieraudzīt ko citu,” saka dārzu atjaunošanas entuziasts.

Jautāts par parkiem, ko varētu un vajadzētu atjaunot Liepājā, G.Silakaktiņš savukārt norāda uz Karostas parku, kas jau tiek regulāri atjaunots, tāpat Lāčplēša dārzu jeb bijušo Imperatora Aleksandra trešā dārzu. 1903.gadā tur jau bijuši apstādījumi, kas nofiksēti atbilstoši jūgendstilam. Līdzīgi apstādījumi savulaik atradušies arī Čakstes laukumā. Tāpat atjaunojami ir skvēri, piemēram, Pulkveža Brieža ielā. Ar lielu perspektīvu savulaik sešdesmitajos gados sāka veidot Riņķa un Ventspils ielas parku. Savukārt tūlīt aiz Pērkones kanāla kreisajā pusē savulaik atradies divu hektāru lielais Strīķmuižas parks, kur vēl atrodamas dīķa paliekas un nojaušami citi parka elementi. “Diskusijas par to, kā tieši kādai atjaunotai vietai, arī parkam, jāizskatās, būs vienmēr. Tāpat kā, piemēram, ir diskusijas par Rožu laukuma perspektīvu, kur vecajos fotoattēlos var labi redzēt blīvu apbūvi ap laukumu, jo pilsētas centrs vienmēr ir augstu novērtēta vieta. Taču būtiski ir ņemt vērā to, kas bijis, un skatīties uz priekšu, risināt šādus jautājumus ar konkrētā laika pieskaņu,” uzskata G.Silakaktiņš.

Anda Pūce,

Kazdangas muižas parks ir viens no lielākajiem ainavu parkiem Latvijā.

Jūrmalas parks ir iecienīta liepājnieku atpūtas vieta visos gadalaikos.

Parku sakopšana ir darbietilpīgs uzdevums to saimniekiem.

Šobrīd aktuāli

Seko mums

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz