Īstenībā Fotogrāfija man dod līdzīgas izjūtas kā Mīlestība. Tā ir reāla Paradīze, turklāt šeit, uz Zemes, nevis kaut kādā murgainā pēcnāves dzīvē. Un, liekas, kaut kur turpat klīst arī dzīves jēga, kuru mēs dažreiz tik izmisīgi meklējam, katrā ziņā tas ir labākais, kas ar mani jebkad ir noticis. Par fotografēšanu sāku interesēties pusaudža gados, kad ieraudzīju kādu bildi ar putnu uz stieples, šķiet, no kādas starptautiskas fotoizstādes.

Tad sapratu, ka arī pats gribu uztaisīt kaut ko līdzīgu. Turpinājums bija, kad Huberts Stankevičs ieraudzīja manus pirmos mēģinājumus un aicināja uz Liepājas fotoklubu. Vēlāk pats izveidoju studiju Nīcā, bet nu, kopš saimniekoju lauku mājās Rucavā, fotografēšanai varu veltīt tikai kādas 3 līdz 4 stundas nedēļā. Protams, gribētos daudz vairāk, bet laika ir tik daudz, cik ir.

Manās bildēs lielākoties ir daba un, protams, cilvēki, taču viņu fotografēšana prasa krietni vairāk laika. Iecienīta vieta fotografēšanai man ļoti ilgu laiku bija Tīres purvs ar savu unikālo mieru. Te tapušas vairākas bildes. Tādu vietu, kur gribas atgriezties atkal un atkal, uz pasaules nemaz tik daudz nav. Bet ļoti bieži gadās, ka ieraugi kādā pazīstamā vietā atkal kaut ko pavisam jaunu.

Arnolds Aigars,

Arnolda Aigara foto

“Es esmu īsts laucinieks un pilsētā dzīvot nevaru. Pēc dienas pilsētas burzmā un trokšņos sajūtu gandrīz fizisku nepieciešamību vārtīties zāle. Tāpēc zāle ir arī daudzās manās bildēs. Esmu pat iecerējis veidot bilžu sēriju par zāli, un šī varētu būt viena no fotogrāfijām, ko iekļaut šajā sērijā,” Arnolds Aigars.