“Katru gadu kāds atnāk, kāds aiziet,” saka Nīcas vidējās paaudzes deju kolektīva vadītāja Maruta Puķīte. Sestdien atzīmēja pastāvēšanas 20 gadu jubileju. Šajā laikā kolektīvā dejojuši vairāk nekā 80 dalībnieku. Tas ir labs rezultāts un rāda, ka cilvēki nenāk tikai tāpēc, lai varētu piedalīties Dziesmu un deju svētkos.

Jaunie nolemj palikt
Nīcas tautas deju kolektīva kodols turas jau septiņas, astoņas sezonas, rēķina vadītāja M. Puķīte. “Ir stereotips, ka ik pa pieciem, sešiem gadiem sastāvs nomainās vairāk.” Esot arī tādi, kas nolemj darboties vēl līdz Dziesmu svētkiem un pēc tam no kolektīva aiziet. “Tad ir tāds pārdomu brīdis – cik ilgi? Nu, labi, līdz svētkiem, un viss. Cilvēki paliek vecāki, dažam veselības problēmas parādās,” vadītāja ir saprotoša. Taču šoreiz tā neesot noticis. “Man jau liekas – kamēr var, ir jāstrādā vienalga.”

Tāpat esot tādi, kas, tuvojoties svētkiem, izdomā iesaistīties amatierkolektīvā. “Pagājušajā gadā, sākoties Dziesmu svētku sezonai, mums atnāca divi jauni pāri,” piemēru min M. Puķīte. Tomēr tie kolektīvā palikuši arī pēc lielā notikuma. Nekādu iebildumu pret šādām situācijām vadītājai nav. Vienmēr esot labāk, ja darbojas vairāk par astoņiem pāriem. “Dzīve ir dzīve. Ja kas, ar mierīgu sirdi varu ielikt citu cilvēku.” Nīcas vidējās paaudzes deju kolektīva dalībniekiem ir jāzina viss repertuārs. Neesot tā – kamēr vieni mācās, pārējie sēž malā. Jaunie dalībnieki gan grūtajās dejās parasti paliekot rezervē. Tās izpilda jau pieredzējušie.

Ne bieži, taču bijuši gadījumi, kad no kāda dalībnieka nācies šķirties, jo viņš domājis – tas viss ir viens liels tusiņš. “Es esmu no tiem, kas uzskata, ka iedzēris cilvēks uz skatuves nedrīkst iet. Darbs ir jāizdara pa priekšu, un pēc tam ir balle,” uzsver M. Puķīte. 

Zemniekiem dejošana padodas
Tomēr kolektīva vadītāja nedomā, ka cilvēki amatierkolektīvos iesaistās tikai un vienīgi tādēļ, lai gūtu iespēju piedalīties Dziesmu un deju svētkos. “Tiem, kas dejo gadiem, tā ir balva. Viņiem galvenais ir process. Kompānija. Iespēja atiet no darba lietām,” kolektīva vadītāja atzīst, ka lielākā daļa dalībnieku strādā ar kultūru nesaistītās jomās. Ir lauksaimnieki, banku darbinieki, skolotāji. Arī pati vadītāja strādā pavisam citā nozarē – uzņēmumā “Liepājas ūdens”.

To, ka zemnieks būtu slikts dejotājs, teikt noteikti nevarot. “Lauksaimnieks parasti ir fiziski spēcīgs. Nīcas novadā ir arī labas sporta tradīcijas, par puišiem runājot, tā noteikti ir. Tad tā lieta iet vieglāk, jo viņi ir pieraduši ar savu ķermeni darboties. Ir koordinācija, muskulatūra attīstīta. Ir bāze, uz kā likt deju,” skaidro M. Puķīte. Arī dejotāji uzreiz neķeras pie danču soļiem, bet iesildās. Pirms mēģinājuma ir treniņstunda, kurā attīsta stāju, muskuļus, koordināciju, orientāciju, ritma izjūtu. Tas esot svarīgi, jo vidējai paaudzei bez iesildīšanās ir vieglāk gūt traumas, var būt sirdsdarbības traucējumi. Dzirdēts, ka citu kolektīvu dalībnieki, uzreiz sākot dejot, pārrāvuši Ahileja cīpslu.

Laulātos ne vienmēr liek kopā
Pašlaik deju kolektīvā darbojas 21 dejotājs. “Parasti dejas ir astoņiem pāriem. Maina pēc spējām. Nav tā, ka pielaulāts, tā teikt, kolektīva pāris,” ar smaidu saka M. Puķīte. Arī laulāti pāri ne vienmēr dejo kopā. Ir tādi, kam labāk tas izdodas ar citu partneri. “Citi ir tā pierīvējušies savā starpā, ka dzirksteles sāk pietrūkt.”

Esot vadītāji, kas principā neliek laulātos vienā pārī, bet M. Puķītei šādu noteikumu nav. “Reizēm kādam no pāra nav ritma izjūtas, un tad viņš tik ļoti ir pieradis pie otra, ka to nejūt. Ja pieliek pie cita, sākas problēmas,” vadītāja stāsta. Viņa apliecina, ka deju kolektīvā var iesaistīties arī tādi, kam nav dabas dota talanta. Tikai jāskatās, lai tas nebūtu redzams arī no skatuves.

“Protams, vadītājam būtu ideāli, ja visi būtu dejotāji, bet tā tas gluži nav. Tas tomēr ir pagasta kolektīvs. Nav tik daudz cilvēku, lai varētu konkursu taisīt. Strādājam ar visiem,” M. Puķīte norāda, ka tas atšķir lauku kolektīvus no Rīgas. Tur rīko atlasi un izvēlas pašus labākos.

Skar lielā aizbraukšana
“Parasti ar meitenēm ir vieglāk. Arī mūsu kolektīvu skar lielā strādāšana ārzemēs. Ir, kas brauc uz brīdi prom, tad uz brīdi atpakaļ. Vairāk gan vīrieši brauc,” novērojusi vidējās paaudzes deju kolektīva vadītāja. “Meitenes pašdarbībā parasti ir aktīvākas un atved puišus sev līdzi.”

Pamatā Nīcas kolektīvā darbojas vietējie, bet brauc arī daži liepājnieki. Viņi gan ir tādi, kam ir saistība ar pagastu. Vecuma ziņā ir gan trīsdesmitgadnieki, gan tie, kam 50. Vidējās paaudzes deju kolektīvā uzņem, sākot no 25 gadu vecuma. “Uz tālāko gadu ierobežojuma nav,” paskaidro M. Puķīte. “Lai nav septiņpadsmitgadīgi bērni jāsalīdzina ar četrdesmitgadniekiem. Arī repertuārā nav tik liela tempa. Tēmas atšķiras. Nav vairs par pirmo mīlu, bet par ģimenes vērtībām.” 

M. Puķīte savulaik vadījusi arī jauniešu deju kolektīvu un secinājusi, ka tur vairāk vajag stingru vārdu. Strādājot ar vidējo paaudzi, ir jābūt diplomātiskākam. Jāprot pamatot to, ko vēlas panākt. Tad cilvēki cenšas izdarīt pēc iespējas labāk.

Vadīt kolektīvu Nīcā M. Puķīte uzaicināta, kad vēl pati dejojusi “Rucavietī” pie Olitas Laivenieces. Pagasta ļaudis gribējuši piedalīties 1993. gada Dziesmu un deju svētkos, bijuši dejotāji, bet trūcis vadītāja. “Ar šo darbu bagāts nekļūsi. Bet mums ir ļoti laba novada vadība. Mums ir ļoti laba kultūras nama skatuve, labākā rajonā,” uzsver M. Puķīte.

Uzziņai
Nīcas deju kolektīva mēģinājumi notiek trešdienās un piektdienās no pulksten 19 līdz 21.30.

Viedokļi
Vai pēc Dziesmu un deju svētkiem kolektīvos samazinās dalībnieku skaits? 

Silva Vārsberga – Pāvilostas Kultūras nama vadītāja:
– No mūsējiem trīs kolektīvi devās uz Dziesmu un deju svētkiem, un neviens nav beidzis pastāvēt. Pieaugušajiem tā parasti nav. Varbūt kaut kur tā notiek, bet ne pie mums. Dalībnieku kolektīvos ir pat vairāk nekā pirms tam.

Sandra Blumbaha – tautas deju ansambļa “Rucavietis” vadītāja:
– Ne tikai šajā gadā, bet arī iepriekš esmu novērojusi, ka pēc svētkiem parasti ir otrādi. Nevis dalībnieku kļūst mazāk, bet interese palielinās. Domāju, tas ir tāpēc, ka Dziesmu un deju svētku gadā uz to daudzējādi tiek likts uzsvars. Cilvēkiem rodas interese. Brauc uz Rīgu, skatās televīzijā. Dziesmu un deju svētki bija tikko beigušies, kad man e-pastā jau nāca vēstules ar jautājumu, vai ir iespējams pieteikties. Grib dejot arī tādi, kas iepriekš to nav darījuši. Savukārt tie, kas ilgāk dejo, svētkus sagaida ar savu kolektīvu, un pēc tam sākas rotācija. Vai nu aiziet kur citur, vai pāriet uz augstāku līmeni.

Inga Papirte – Grobiņas jauniešu deju kolektīva “Spararats” vadītāja:
– Protams, iestājas atslābums, jo visi ir noguruši no obligātā repertuāra. Taču manā kolektīvā parasti beidz dejot tāpēc, ka maina dzīvesvietu vai aiziet studēt. Tas ir tāpēc, ka strādāju ar jauniešiem. Kā tikt pāri atslābumam? Varam beidzot dejot to, kas patīk, nevis to, kas ir obligāts. Ja kolektīvs nav izjucis, tas veicina attīstību, var spert soli uz priekšu.

Aiga Tiltiņa – bijusī Durbes sieviešu kora vadītāja:
– Grūti spriest. Gadu vairs nevadu nevienu kori. Durbes kolektīvu vadīju gandrīz sešpadsmit gadu, pirms tam vēl citus. Pie manis ir bijis tā – kas dzied, tie dzied. Paralēli Dziesmu svētku repertuāram mums ir bijuši savi pasākumi, kuros piedalījāmies, piemēram, koncerti baznīcās.

Ir tādi kolektīvi, kas dzīvo tikai Dziesmu svētku ritmā. Kādreiz Rēzeknē bija vīru koris. Pēc Dziesmu svētkiem tas beidzās, bet pēc pāris gadiem atdzima. Staigātāji ir bijuši visos kolektīvos. Tas īpaši raksturīgi ir studentiem. Ja viņi savu sasnieguši, svētkos piedalījušies, pēc tam arī aiziet. Ja vien nav paspējuši kolektīvu iemīlēt.