“Kaut pastalās, bet brīvi!” skan viens no atmodas laika citātiem. Ne velti, jo pastalas mūsu senči kājās āvuši gadsimtiem ilgi. Ko vēl viņi vilka kājās vilka līdz 20. gadsimtam? Pētot arheoloģiskos, etnogrāfiskos, ikonogrāfiskos un folkloras materiālus, apavu veidus un valkāšanas tradīcijas, to 10 gadu laikā izzināt centusies pētniece Ieva Pīgozne, kura savākto materiālu plāno apkopot izdevumā. 

Apavi maz pētīti

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta zinātniskā asistente Ieva Pīgozne pēta apģērbu un apavu vēsturi un valkāšanas tradīcijas. Personiskas intereses vadīta, viņa aptuveni desmit gadu laikā savākusi visdažādāko informāciju par apavu vēsturi Latvijā, vētot arheoloģisko, etnogrāfisko, ikonogrāfisko un folkloras materiālu. Pētniece teic, ka sākotnēji viņai šķitis – par apavu vēsturi materiālu nav daudz. “Bet esmu pozitīvi pārsteigta – jo vairāk meklē un tam pievērš uzmanību, jo vairāk es atrodu, ka diezgan daudz kas ir. Man jau ir savākts diezgan daudz materiāla, un es domāju, ka varbūt nopublicēšu kādu pārskatu, jo zinu, ka cits neviens tam nav pievērsies,” saka I. Pīgozne. Uz jautājumu, kāpēc par apavu vēsturi nav intereses pētnieku vidū, viņa atbild: “Pirmkārt, jāsaka, ka mums nav nemaz tik daudz apģērba pētnieku. Piemēram, lielajās valstīs katrai jomai ir vairāki cilvēki, kas to pēta, mums ir vairākas jomas un viens cilvēks, kas pēta. Līdz ar to mums reti būs tā, ka kaut kas pārklāsies, un bieži būs tā, ka būs lietas, kas paliks ārpus borta. Un apavi diemžēl ir tā lieta. Arheoloģiski tie ir mazliet pētīti, Viktorija Bebre ir pētījusi, bet etnogrāfiskiem apaviem kā atsevišķam pētniecības objektam nekad neviens pētnieks nav pievērsies.”

Vēsturniece stāsta, ka līdz pat 16. gadsimta otrajai pusei par apģērbu un apaviem vienīgās liecības sniedz arheoloģiskie izrakumi, tikai pēc tam sāk parādīties daži reti zīmējumi un daži reti apraksti. Tomēr arī arheoloģiskais materiāls nav bagātīgs, jo āda, no kā top, piemēram, pastalas, labāk saglabājas mitrā, purvainā augsnē, taču senču tradīcija ir cilvēkus glabāt “baltā smilšu kalniņā”.

Folkloras materiāls liecina, ka laikā, kad nav bijis sniega, latviešiem mājās ikdienas darbos bijis pierasts staigāt basām kājām. Apavus vilka tikai pie goda apģērba un dodoties ceļā. Apavi bijuši arī kā aizsargs garīgā ziņā. Taču dažādos aprakstos atrodamas liecības, ka latvieši savu naudu vispirms ieguldījuši galvas rotā. “Galva ir pirmā – lakati, lentes, līdz pat kājām, kuras atstātas gandrīz vai novārtā,” stāsta I. Pīgozne. Citā avotā minēts: latvieši ir tik nabadzīgi, ka ikdienas un goda tērpu var atšķirt tikai pēc galvassegas. “Tas savā ziņā sasaucas, ka naudu iegulda galvas rotā,” viņa uzsver.

Dažādās liecībās rodams, ka līdz 20. gadsimtam mūsu senči valkāja pastalas, vīzes, arī koka tupeles, vēlāk ādas detaļapavus.

Spalvainās pastalas un striķu vīzes

Pastalas ir vissenākie fiksētie apavi – datējami ar laiku aizpagājušajā tūkstošgadē. “Tas nenozīmē, ka vīzes nevarētu būt vēl senākas, bet vīzes mums nav saglabājušās arheoloģiskajā materiālā,” uzsver pētniece un bilst, ka pastalas ir viena gabala apavi, kas saglabājas līdz pat 20. gadsimta sākumam, tās nēsātas pie etnogrāfiskā tautastērpa. Vissenākās ir saglabājušās no laika pirms divtūkstoš gadiem. Pastalu valkāšanas prakse šajā garajā laikposmā neesot izzudusi ne brīdi. “Vēl mana vecmāmiņa, kurai 92 gadi, saka, ka viņa bērnībā ar pastalām staigāja kā ar normāliem apaviem. Tas ir fantastiski, cik tūkstošiem gadu tas ir pastāvējis,” sajūsminās pētniece. Padures muzejā glabājas pastala, kurai bijusi siksniņa pāri un pēdas daļā vēl viena ādas kārta. No interesantām pastalu variācijām jāmin arī spalvainās pastalas, kuras valkāja ar spalvu uz āru. I. Pīgozne lēš, ka tās vairāk bijušas paredzētas slīdamības bremzēšanai nekā siltumam.

No folkloras zināmas kārklu un liepu lūku vīzes. Taču arheoloģiskajā materiālā vīzes nav saglabājušās. Tās esot bijušas ērti slapjdraņķa apavi, jo viss ūdens tecējis ārā un nežļurkstējis kā pastalās. Protams, par sausām kājām nav bijis runas. Interesants šo apavu paveids bijušas auklu jeb striķu vīzes – petērnes. Pētniece stāsta, ka petērnes ir siltākie ziemas apavi. “Uzvelk zeķes, notin vairākas kārtas ar autiem, uzvelk striķu vīzes un dodas uz mežu malku zāģēt,” viņa stāsta un bilst, ka noteikti jābūt salam. “Sals netiek līdz kājas siltumam, sniegs, kas piedzenās vīzēs, nepaspēj izkust.” Kad cilvēks pārnāca no meža, sniegs vīzēs izkusa, un tās palika slapjas. Apavus pielika pie krāsns žūt, un otrā rītā jau atkal varēja aut kājās un doties uz mežu. Tādi apavi esot izmantoti vēl pat 20. gadsimta sākumā.

Arheoloģiskajā materiālā atrodamie ādas detaļapavi – kurpītes, zābaciņi – piederas pie arheoloģiskā tautastērpa. Tādi Latvijas teritorijā esot valkāti jau 10. gadsimtā, bet “11. gadsimtā pilnīgi noteikti jau ir daudz detaļapavu”. To īpatnība tā, ka zoli negriež ārā, bet augšai piegriež formu. Vēlāk gan zoli sāk griezt atsevišķi no biezāka materiāla. Senākajiem detaļapaviem papēža pusē ir spicums, kas, sākot ar 12. gadsimtu, izzūd, un zole jau ieņem precīzāku pēdas formu. Detaļapaviem mēdz būt arī rotājumi, izšuvumi. Vēlāk detaļapaviem sāk stiepties purngals, un 15. gadsimtā purngali ir kā durklīši. Tāpat sāk parādīties zoles ar vairākām ādas kārtām un stiprinājumiem malās. Senākie papēži meklējami 16., 17. gadsimtā, tie veidoti nevis no koka, bet no vairāku ādas slāņu saklapējuma. Pētniece min, ka, līdzīgi kā mūsdienās mainās mode, pēc 15. gadsimta apavu mode strauji mainījās no spicā purngala uz otru galējību – purngals platāks nekā pēdas daļa, līdz ar to zābaciņš kļūst tāds kā pankūkveida.

Ar laiku parādās puszābaki un zābaki, tie gan nav gadsimtiem sena tradīcijā. I. Pīgozne lēš, ka pirmie zābaciņi bijuši ar podziņām, pēc tam nākuši šņorzābaki ar kniedītēm. Vēlāk attīstās arī kurpju mode, tiesa, tas vairāk skar pilsētas, mazāk lauku iedzīvotājus. Taču arī tur pamazām ienāk pilsētas mode.

Mode mainījās, bet lēnāk

Vērtīgs, taču neviennozīmīgi vērtēts avots, kurā ielūkoties, pētot latviešu apavu nēsāšanas tradīciju, ir apgaismības laikmeta mākslinieka un vēsturnieka Johana Kristofa Broces zīmējumi, kas tapuši 18. gs. pēdējos 25 gados – 19. gadsimta pirmajos piecos. Tajos redzams, ka latvieši valkā pamatā pastalas, arī svētkos, četros zīmējumos cilvēkiem kājās redzamas vīzes, vairākiem (galvenokārt tiem, kas dzīvo un strādā Rīgā) kājās ir kurpes. Pēc I. Pīgoznes domām, tā laika zīmējumi aizstāj foto, tajos fiksēts cilvēks konkrētajā apģērbā, vietā un laikā. “Zīmējumi ir daudz vērtīgāki nekā vispārīgi izteikumi. Protams, var būt kļūdas arī šeit,” pieļauj pētniece. “Par Broci citi teikuši, ka viņš kā apgaismības darbinieks, kurš kā Merķelis cīnījās, ka latviešus vajag aizstāvēt, tos zīmēja nabadzīgākus, nekā viņi bija, bet to nekad nevar zināt, jo vispār Broces pieeja ir ļoti bezkaislīga.” I. Pīgozne salīdzina: kamēr daudzi citi ceļotāji latviešus un Latvijas teritoriju apraksta vai nu kā pilnīgu eksotiku un ar tādu kā nicinājumu, vai arī ar līdzjūtību – sak, kas par postu! –, tikmēr Broce ir diezgan bezkaislīgs vērotājs no malas, gluži kā mūsdienu antropologs. “Es augstu vērtēju to, ko viņš ir izdarījis, bet, protams, tam visam ir interpretācija,” pieļauj vēsturniece. “Arī tas, ko es stāstu, ir sava veida interpretācija, kā es to saskatu un sakārtoju.”

Pēc I. Pīgoznes stāstītā šķiet, ka senāk vairāk domāts par funkcionalitāti, mazāk par modi un estētiku. Taču viņa norāda, ka apavu modi var novērot arī gadsimtiem ilgi agrāk. “Vienīgi būs tā starpība, ka mēs mūsdienās ar modi saprotam kaut ko tādu, kas mainās ātri. Piemēram, pirms tūkstoš gadiem arī mode mainījās, bet mainījās varbūt pa simt vai pat divsimt gadiem. Bet tas, ka mode mainījās, ir fakts, tam var izsekot. Kādu piecsimt gadu laikā nomainās ļoti daudzas lietas. Un man šķiet, ka tomēr to var saukt par modi, jo lietām nav tikai šī praktiskā nozīme, praktiskā jēga, tām ir arī sava mītiskā izpratne, kuru, jo dziļāk skatās folkloras materiālu un tradīciju aprakstus, jo vairāk var saprast, ka tur ir vesela milzu dimensija katrai lietai klāt. Es domāju, ka mode ir visu laiku, tikai starpība ir nomaiņas ātrumā. Ja nebūtu modes, katrs tērptos, kā viņam gribas, bet tā nav. Drīzāk ir ļoti lielas līdzības. Protams, nav tā, ka būtu atrasti divi pilnīgi vienādi apģērbu komplekti vēsturiski, bet tik un tā tradīcijas, kas ir tajā brīdī, ir visaptverošas, un kaut kas tieši tradīcijā izmainās.”

Mūsdienās apavi ir svarīgs aksesuārs

– Senāk cilvēki vispirms domāja par galvas rotu, bet par apaviem – kā par pēdējiem. Kā tas ir šodien?

Apavu dizainere Elīna Dobele: – Modes pasaulē ir tāds apzīmējums kā trendi, tās ir raksturīgākās iezīmes, kas modē šobrīd aktuālas. Un pēdējās pāris sezonas apavi ir ļoti svarīgs aksesuārs, jo apavi ir ar tādu kā raksturu. Tas var parādīties gan krāsā, gan materiālā, gan ar trakiem papēžiem. Ļoti aktuāli šobrīd ir izšuvumi uz apaviem, piespraudes. Apavi un arī somas ir tie aksesuāri, ar kuriem viss sākas, pārējais tiek pieskaņots. Es domāju, ka šī tendence sākās sakarā ar to, ka visi nevar atļauties visu dārgu. Ja es kaut ko varu atļauties, nopērku sev apavus, somiņu, pārējo varu nopirkt veikalos “Zara”, “H&M”, un tas var būt arī kaut kas lētāks.

Manuprāt, tādi cilvēki, kas tiešām seko modei, ir maza, maza sabiedrības daļa. Lielākoties mode mūsdienās ienāk caur lielajiem veikalu tīkliem. Sievietēm tā interesē vairāk. Bet man cilvēku personiskais stils liekas svarīgāks par modi.

Domāšanas maiņa notiek lēnām, bet modē to var redzēt. Kuģis jau kustas. Domāju, ka vienā brīdī mēs, tāpat kā mūsu vecvecmāmiņas Latvijas laikā, šūsim sev mēteli uz daudziem gadiem un to glabāsim.