“Mūzika ir kā vīruss,” saka mūziķis, dziesmu autors Guntis Veilands – no Liepājas nākušais rīdzinieks. Pēdējos gados sadraudzējies ar ģitāru, viņš ļoti pietuvojies dziesminieka identitātei un pirmoreiz radījis dziesmu kopu latviešu valodā. Un kopā ar domubiedri Leldi Ritenieci tapis albums “Sidraba ābele” – dziesmas un dzejas stāsti sirds valodā par latviskām vērtībām, to maiņu laika ritējumā, pagātni pretstatā mūsdienām.

Pārmaiņas rada “Arzemnieki”

Guntis Veilands ir pieredzējis mūziķis, pianists un saksofonists. 2014. gadā viņš kopā ar grupu “Aarzemnieki” uz brīdi iekļuva tādā kā slavas zenītā, jo Gunta sacerētā dziesma “Cep, cep kūku” kļuva par “Eirovīzijas” konkursa nacionālās atlases uzvarētāju. Tieši “Aarzemnieku” laikā viņa rokās nonāca ģitāra, un tā daudz ko mainīja. “Es sāku ģitāru spēlēt, un tā man viņa palika, sāku strinkšķināties, kaut ko darīt. Uz klavierēm bija pilnīgi savādāk spēlēt,” stāsta Guntis un bilst, ka ģitāras spēlēšana ir nomierinoša. Līdz tam ierasto angļu valodu dziesmu tekstos nomainīja dzimtā latviešu valoda. “Pirms tam nekas nebija latviski. Es vienmēr biju domājis, ka latviski uzrakstīt vārdus ir baigi grūti. Un ir arī grūti. Tur var baigi aizšaut garām,” viņš pamato. “Vienā brīdī strinkšķināju giču un domāju: jāpamēģina latviski. Un tagad man nevienam nav jāprasa, taisu, kā gribu, ar savām kļūdām. Tā ir mana valoda.”

“Ļoti bieži bija tā, ka es vienkārši sēžu, kaut kur paskatos,” mūziķis iesāk stāstīt, kā radās dziesmu vārdi. “Piemēram, tu skaties uz pulksteni, un pasaki: “Pulksten 12 nositis, krēsls pabīdījies”. Un vienā brīdī doma aiziet. Bet domu es saprotu tikai pēc tam. Ir tādi kā atslēgvārdi, tu saraksti rindiņās to, kas tajā brīdī nāk ārā, bet tu nemaz vēl nezini, par ko būs ideja. Sāc kaut ko darīt, raksti, un pēc tam aizpildi tukšās vietas kā puzlē. Tas man patīk vārdos.”

Guntis rakstīja dziesmu pēc dziesmas par Latviju šodien un pirmās brīvvalsts laikā, par to, kas ir mainījies un kā esam mainījušies mēs paši – savā attieksmē, vērtībās pret zemi, cilvēkiem, lietām. Dziesmas krājās, krājās un sakrājās. Skanēja koncertos un dziesminieku tikšanās reizēs. Un dziesminiekus atbalstošā “Austras biedrība” nolēma, ka tās jāizdod albumā. “Pagājušogad ap šo laiku uzrakstījām pieteikumu kultūras pārvaldei, un tas bija pirmais solis, ka jādara,” stāsta “Austrasbiedrības” pārstāve Inese Sērdiene. “Tāda laba motivācija, kad ir zināms atbalsts. Un pārējo visu jau Guntis.”

Gunta dziesmas Leldes balsī

Albumā “Sidraba ābele” skan ne tikai dziesmas, bet arī lasījumi jeb dzejas stāsti pirms katras no tām. Tos ierunājis Guntis pats. Viņš gan stāsta, ka ilgi svārstījies, vai lasījumus jeb priekštekstus albumā iekļaut. Guntim tie ir būtiski, bet viņš sev ļoti raksturīgajā ironijā un pašironijā bilst, ka tie visu “izčakarē”, jo cilvēki, automašīnā liekot disku atskaņotājā, nevēlas klausīties kaut kādus tekstus. “Cilvēki pieraduši pie formāta, ka ieliec iekšā un (Guntis par piemēru iesāk spēlēt ģitāru – I.K.) Bet te viens: nu, labvakar! Kā vakara pasaciņa,” viņš teatrāli izstāsta. Līdz pēdējam brīdim domājis, un šķitis jau, ka tekstus pirms dziesmām nevajag, tomēr, kolēģu mudināts, iekļāvis, un pašam taču paticis. “Es vienkārši baidījos, ka cilvēki neklausīsies. Bet tik un tā viņi neklausīsies,” Guntis atkal pabaro ar ironijas devu.

“Man atkal šķiet, ja tu izdod disku, vari atļauties ielikt kādas papildu lietas,” uzskata Inese. “No vienas puses, jā, šodien diskus neklausās tik daudz. Ja grib kaut ko klausīties, ielādē datorā un saliek ļoti daudz ko. Bet, ja izdod disku, tad tā šobrīd ir vērtība, tā nav tikai pleiliste.”

Dziesmu tekstu, melodiju un dzejas stāstu autors tātad ir Guntis, bet lielāko tiesu dzuesmu dzied siltā, gaišā un uzrunājošā balss Lelde Riteniece. “Guntis ir tas, kuram ir visas radošās idejas, un es tās izdziedu,” viņa paskaidro. Abus vieno muzikālā izpratne. Lelde piešķir Gunta dziesmām savu noskaņu, sajūtu un papildu vērtību – uzsver Inese.

Gunta un Leldes radošais tandēms veidojies pirms gadiem desmit, kad no Jelgavas bija iespēja kādā projektā doties uz Turciju, kur viņi sāka kopā muzicēt un secināja, ka jāturpina. “Turcijā tā karjera tā neaizgāja,” Guntis saka it kā nopietni, bet acīs atkal dzirkstī pašironija. Taču muzikālā sadarbība un draudzība turpinājās un turpinās Latvijā. Lielākā sastāvā viņi muzicē grupā “Masti”, bet tās kodols tomēr ir Lelde un Guntis. Lelde neslēpj apbrīnu par to, ka ir iespējams sarakstīt tādus tekstus, kādus radījis kolēģis. Viņa min, ka Gunta teksti atšķirībā no citiem, kas sajūtas pasaka vienkārši un tieši, ir daudzslāņaini, daudznozīmīgi un ar savu auru. Viņu uzrunā šīs dziesmas par laiku, kas caurvijas un mainās, par vērtībām. “Man kā latvietei tas viss ir tuvs,” viņa uzsver.

Jurta dzīvoklī

Albums tika ierakstīts pērnā gada laikā. “Bija ļoti naivi iedomāties, ka tas būs vienkārši,” par ieraksta tapšanu tagad secina Guntis. Pagājušā gada janvārī runājuši, cik ilgā laikā varēs to izdarīt. Un Guntis, par sevi smaidot, pārveidotā balsī, it kā bravūrīgi un pārliecinoši citē, ko atbildējis: “Līdz Jāņiem jau būs, kā likts!” “Jāņos tik sapratu, nu ir…” viņš turpina. “Man jau nekā nebija. Dziesmas bija, materiāla trīsreiz vairāk nekā tagad. Nav arī to zināšanu, kā pareizi ierakstīt, aparatūras. Nekā nebija, es visu vācu. Lelde iedeva kompi, neteikšu no kurienes, to sastellēja. Es tagad tā padomāju, ja man otrreiz tas būtu jādara, es nezinu, pateiktu – no.”

Gunta dzīvoklis Rīgā pagājušogad pārtapa par improvizētu ierakstu studiju – istabas vidū tāda kā telts, aplikta ar tepiķi, lai skaņas no ielas neiekļūtu ierakstā. Šo improvizēto studiju Guntis sauc par jurtu, telefonā rāda bildi un atkal jau ironiski stāsta: “Jurta, Kaukāza suņi apkārt, sniegs, un tā es dzīvoju kādu gadu.” Inese no “Austras biedrības” uzsver, ka Guntis ne tikai ir dziesmu tekstu un melodiju autors, bet pats arī iespēlējis visus instrumentus. Ierakstā bez pamatinstrumenta ģitāras skan arī akordeons, saksofons, taustiņi. “Tāds riktīgs cilvēks orķestris,” viņa norāda uz daudzajiem mūziķa talantiem.

Starp citu, tā saucamā jurta dzīvoklī vēl saglabāta, jo Guntis vēlas dažas dziesmas pielāgot radioversijai.

Sirds valodā

Gan Leldei, gan Guntim mūzika ir vaļasprieks, nevis profesionāla nodarbošanās, tāpēc jājautā: kas viņiem galu galā ir mūzika? “Svarīga sastāvdaļa,” Lelde uzreiz atbild. “Bieži vien visi dzīves notikumi ir ar kādu mūziku fonā vai saistās ar dažādām spilgtām asociācijām. Mūzika ir ļoti svarīga. Man patīk darīt to, ko ar Gunti te darām.” Viņa uzsver mūzikas īstumu. “To es cenšos atrast mūzikā, vienalga kāda stila tā būtu vai kā to noformētu. Varbūt kāds uzrakstījis [dziesmu], lai tikai būtu, bet kāds ielicis savu sajūtu.” Un Leldei daudz svarīgāks ir otrais variants.

Savukārt Guntis mūziku salīdzina ar vīrusu. “Saslimst ar to. Bija viena filma par čellisti. Viņa negribēja spēlēt, bet čells viņai gāja līdzi. Līdzīgi jūtos mūzikā,” viņš atzīst. Arī Guntim būtiski, lai cilvēks ir patiess savā mūzikā, vienalga, kādā stila tā būtu. Vienam tas, ko viņš dara mūzikā, paveicoties vairāk, jo viņa gaume sakrīt ar vairuma interesēm, tad darboties mūzikā arī finansiāli atmaksājoties. Citi mūzikas žanri patīk šaurākam lokam, un tad varbūt var nopelnīt vienīgi tramvaja biļetei. “Mūziķim jau gribas arī dzīvot,” neslēpj Guntis. “Manai paziņai bija sapnis būt grāmatvedei, vai zinu vienu, kura sapnis ir būt fotogrāfam. Tās ir tik reālas lietas, tas nav nesasniedzami, bet ja tu gribi būt atzīts mūzikā – tas ir tik netverami.” Taču saņemt atzinību gribas ikvienam, kas darbojas mūzikā. Mūziķis min savu pieredzi, spēlējot banketos un korporatīvos pasākumos. “Es sapratu, ka man psiholoģiski ir daudz vienkāršāk spēlēt to, ko vajag publikai, jo tad tu dabū uzreiz atpakaļsaiti,” viņš stāsta un atkal rūgti ironiski turpina: “Nav tā saspringuma, ka visi gaida, kad tu aiziesi prom, lai varētu uzlikt maģīti. To jūt cauri.”

Lai arī Guntis vēl tikai sarod ar dziesminieka tēlu un atklāti runā par izjūtām uz skatuves, viņš nav no tiem, kas savu mūziku rada pieprasījuma pavadā. Dziesmās viņš runā sirds valodā, un albums “Sidraba ābele” ir tam spilgts apliecinājums.

Albuma dziesmas un teksti savijas vienotā stāstā, un G. Veilands atzīst, ka uz albuma bāzes gribētu izveidot mazu izrādīti ar divu cilvēku piedalīšanos. Inese smaida, ka atkal jāraksta projekts.