“Tu nebaidies nodemonstrēt savu būtību, uzvelkot tērpu, esi pilnīgi pārliecināts par to, kas tu esi. Un īstenībā tā ir ļoti laba sajūta, būt par kaut ko tiešām pārliecinātam,” saka Liepājas Universitātes pasniedzēja, logopēde Baiba Trinīte. Savu tērpu viņa gatavojusi pati un atzīst, ka lielākais ieguvums ir pats darināšanas process, nevis rezultāts.

Pirmā bija saktiņa
“Viss stāsts ir ļoti skaists, saistīts ar daudzām patīkamām atmiņām,” vaicāta par to, kā aizsākās viņas ceļš pie sava tautastērpa, saka B. Trinīte. Pirms apmēram desmit gadiem viņa bijusi uzaicināta lasīt lekcijas latviskuma nometnē, ko rīkoja Austris Grasis. “Uz tām nometnēm tika aicināti bērni, kas gan dzīvo Latvijā, gan citur pasaulē, jo mērķis bija parādīt bērniem viņu saknes – kas viņi ir un no kurienes ir nākuši. Mani uzaicināja piedalīties kā skolotāju, mana tēma gan tolaik bija saistīta ar latviešu valodas skaņām. Tur bija arī dažādi citi skolotāji, latvieši no dažādām pasaules malām, un es sadraudzējos ar Austru Krēsliņu no Zviedrijas,” stāsta universitātes pasniedzēja. Sarunās ar ārzemju latvieti noskaidrojies, ka viņai mājās ir vairāki pašas gatavoti tautastērpi. “Bet es pie sevis domāju, ka kaut kas nav īsti pareizi, jo latviešiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, ir tautastērpi, bet mums nav. Ja viņi var tur, ārpus Latvijas, uztaisīt sev tautastērpu, tad kas traucē to, šeit dzīvojot? Darīšanas vaina, tikai jāstrādā,” toreiz nospriedusi B. Trinīte. Tā dzimusi ideja pašai par savu tērpu. “Ar to domu es tā arī dzīvoju.”

Taču, kad arī nākamajā gadā viņa uzaicināta uz to pašu nometni, tautastērpa tapšana jau kļuvusi reālāka. “Viena no skolotājām tur bija Lilita Spura – rotkale no Amerikas Savienotajām Valstīm, kura brīvā brīdī uzaicināja mani uzkalt pašai savu saktiņu. Ar Lilitas padomu es izkalu savu pirmo sudraba saktiņu. Un tajā pašā nometnē mani puikas pie Lilitas izkala sudraba gredzenus, ko nometnes noslēgumā man uzdāvināja. Tādējādi iemesls, kāpēc man vajadzētu domāt par savu tautastērpu, jau bija divreiz lielāks, jo man jau bija sakta, pie tās vajadzēja klāt tautastērpu, un divi sudraba gredzeni, dēlu dāvināti,” stāsta B. Trinīte. Latviskuma nometnes rīkotājs A. Grasis atbalstījis ar dažādiem informatīviem materiāliem, un pamazām sācies ilgais ceļš pie sava tērpa.

Atrod sev piemērotāko
“Bet vispirms man vajadzēja izdomāt, kādu tautastērpu es gribu,” ar smaidu atceras B. Trinīte. Izvēloties tautastērpu, ir būtiski zināt gan savu piederību konkrētai vietai, tās tradīcijām, gan sekot savām sajūtām. Ir jāizvēlas tas, kas pašam patīk, ir pārliecināta universitātes pasniedzēja. “Es sevi uzskatu par liepājnieci, jo esmu te dzimusi, augusi un arī tagad dzīvoju Liepājā. Bet tāda Liepājas tērpa nav, un es skatījos, kas varētu būt vistuvākais pilsētai, un tuvākā apdzīvotā vieta, kurai ir savs tautastērps, ir Pērkone. Tā es izlēmu, ka taisīšu Pērkones tautastērpu,” viņa stāsta.

Taču, pētot gan grāmatās un internetā, gan muzeja fondos pieejamo informāciju par latviešu tautastērpiem, B. Trinīte nonākusi pie atziņas, ka katrs tērps tomēr ir ļoti individuāls. “Ir īpašības, kas raksturo tā vai cita novada tautastērpu, un tās paliek aizvien šaurākas, pietuvojoties konkrētai apdzīvotai vietai. Taču katrā mājā, kurā dzīvoja kāda sieviete, kas senajos laikos darināja tautastērpu, to darīja pēc savas gaumes, ievērojot tikai kaut kādas konkrētajam novadam raksturīgas lietas,” viņa stāsta. Tāpēc, meklējot sev piemērotāko tērpu, nolēmusi izmantot zināmā mērā zinātnisku pieeju, izpētīt dažādus Pērkones tērpa variantus un izvēlēties no tiem sev piemērotāko. “Skatījos arhīvos un atradu gan brunču, gan villaiņu rakstu paraugus. Pērkones villaines raksturīgā pazīmē ir tā, ka tai ir tukšais stūris. Bet raksts ir ļoti dažāds, visbiežāk izmantotais man nepatika. Tāpēc es muzejā atradu vienu villaines paraugu, kas man ļoti patika, ar rozītēm. Un tagad es droši varu teikt, ka tādas villaines kā man citiem nav.”

Svarīgi ir piedalīties
Pati tērpa darināšana sākusies ar brunčiem. “Vispār bija interesanti. Sapratu, ka vasarā man ir laiks un brunčus pati arī uztaisīšu. Es sāku ar pilnīgi baltu vilnu! Man līdzās bija gudri un atsaucīgi cilvēki. Es krāsoju vilnu, lai dabūtu tieši tādus toņus, kādi ir Pērkones brunčiem muzejā. Tagad pat neticas, ka es to visu savulaik esmu izdarījusi. Man pašai tā ir ļoti liela vērtība, kad es atceros, ka tie bija tikai diegi. Pērkones brunčiem Kurzemes novadā ir vissmalkākās svītriņas. Ļoti, ļoti šauras un smalkas. Gāju uz studiju un pati arī uzaudu,” stāsta B. Trinīte. Bet, kad audums bijis gatavs, tad jau vairs atlicis tikai to sašūt, ar smaidu piebilst pasniedzēja.

Izšūt krāšņo villaini un arī darināt blūzi jau lūgts meistariem, tomēr arī visos šajos procesos tautastērpa nākamā īpašniece aktīvi piedalījusies. “Rezultāts – tā ir likumsakarība, bet jaukākais ir process. Tiem cilvēkiem, kas gribētu tautastērpu, es novēlu nevis krāt naudu, aizbraukt uz veikalu un nopirkt tērpu, bet veidot to. Jo arī senajās mājās cilvēki tautastērpu veidoja paši. Pat ja palūdz citam, ir svarīgi būt līdzās,” viņa uzsver.

Tagad, kad kopš tērpa darināšanas sākuma pagājuši teju desmit gadu, B. Trinītes tautastērpam jau ir 16 daļu. Jaunākās ir divas šovasar iegūtas aubes, ko tagad varot pieskaņot tērpam pēc noskaņojuma, viņa ar smaidu atklāj. “Nākamās es gribētu sudraba saktas, bet tas, protams, ir tāds lielāks ieguldījums. Lai gan tautastērps ir brīnišķīga lieta, ko tu vari atstāt, tas savu vērtību nezaudē, tā vērtība tikai pieaug.”

Kopumā, protams, ir vajadzīgi lieli naudas līdzekļi, bet, ja tos iegulda ilgākā laika posmā, tas nav tik jūtams.

Tērps vēl nav pabeigts
“Man nebija konkrēta datuma, kad man to tautastērpu vajag. Es to taisīju sava prieka pēc, un nevaru teikt, ka tērps šobrīd ir pabeigts.
Visā tajā laikā es sastapos ar ļoti daudziem gudriem un interesantiem cilvēkiem, un no tiem jau tu to latvietību arī iegūsti. Neviens taču nesaka – tagad es tev lasīšu lekciju par latvietību. Tu vienkārši runā par to, kas tev ir interesants, un tajā arī parādās dziļā latvietība. Tādā veidā es ne tikai ieguvu tautastērpu, bet tas palīdzēja sakārtot arī manu vērtību sistēmu,” rezumējot savu tautastērpa stāstu saka B. Trinīte. Turklāt svarīgi arī, ka tautastērps nav tikai relikvija bez pielietojuma, tas tiekot vilkts gan katros Jāņos, gan Dziesmu svētkos. Šovasar notikušie bijuši jau otrie, uz kuriem universitātes pasniedzēja devusies pati savā tērpā. “Lielākais gandarījums man bija tieši Dziesmu svētkos, es jutos tā, ka man ir viss. Jāņi un Dziesmu svētki ir arī vienīgie svētki, kuros es tautastērpā labi jūtos,” domīgi atzīst B. Trinīte.

Bet kas mainās, uzvelkot tautastērpu? Pērkones tērpa nēsātāja aizdomājas. “Pirmkārt jau, ir tā, ka tu tā kā izslejies, tautastērps tevi pats nes. Tērps ir smags un nemaz neļauj tev būt sakumpušam. Tas būtu tā fiziski, bet psiholoģiski tu parādi, kas tu esi un nekaunies par to. Taču, vai tas kaut kādā veidā parāda tavu piederību valstij, es domāju, ka ne. Mūsu situācijā latviskums un valstiskums ir divas dažādas lietas. Es domāju, ka esmu diezgan liela pasaules pilsone, bet vienalga visur, kur esmu, es vienmēr palieku latviete. Un tērps to parāda.”