Līdz 17. gadsimta beigām Liepājā par īpaši veidotiem dārziem nevar runāt. Pilsētas centrālajā daļā bija haotisks ielu tīkls, nelieli gruntsgabali ar samērā blīvu apbūvi. Pēc jaunā kanāla izrakšanas 17. gadsimta beigās situācija mainījās.

Tika izveidotas jaunas ielas un iedalīti jauni gruntsgabali. Pilsoņi kļuva turīgāki, ar lielākām iespējām veidot savam laikam aktuālu vidi.

Kurzemē tikai Jelgavā un Liepājā var runāt par tādu parādību kā pilsētas pilis. Un Liepājā tādas bija vairākas. Arī ārpilsētu mājas, pilis, paviljoni un atsevišķi dārzi nebija retums. Slavenākā no tām bija t.s. Drēzinga pils, kas atradās tagadējās Baseina ielas rajonā.

Dārzs 18. gadsimtā bija neatņemama vides sastāvdaļa, kā fons teatralizētajai dzīves telpai. Pie muižu dzīvojamām ēkām un hercogam piederošām pilīm bija daudz lielu, skaistu un iespaidīgu dārzu. Vircava, Rundāle, Luste un, protams, Svēte ar lielāko oranžēriju – pili Baltijā. Bijušajā Liepājas rajonā joprojām apskatāms Dunalkas muižas baroka stila dārzs, liels dārzs bijis Tāšu jeb Telses muižā un Cīravā. Ar dārzu veidošanu tika apliecinātas iespējas un statuss sabiedrībā. Un kāpēc tad turīgie Liepājas pilsoņi, kas vienmēr centās izcelties, nevēlētos tādus dārzus savos īpašumos? Ziņu par Liepājas dārziem ir maz, bet pietiekoši, lai radītu ticamu ainu. 18. gadsimtā noteicošais bija baroka stils ar regulārās formās veidotu dārzu. Tradīcijas bija tik stipras, ka visā Latvijā vēl līdz pat 19. gadsimta vidum veidoja regulāru, baroka stilam raksturīgu celiņu tīklu. Visi 18. gadsimta dārzi bija norobežoti ar augstu, visbiežāk blīvu planku vai dēļu žogu, platība ar celiņu tīklu bija sadalīta regulāros laukumos, kurus sauca par bosketiem. Šos regulāros laukumus ierobežoja ar cirptiem krūmu vai koku dzīvžogiem. Tāpat baroka dārza neatņemama sastāvdaļa bija izšūtie parteri ar puķu dobēm, alejas un bosketos izvietotās lustes – šūpoles, labirinti, putnu būri utt. Fon Fitinghofam pie Rīgas esošajā Zolitūdes muižiņā bija izveidots pat neliels zooloģiskais dārzs. Gandrīz katrā šī perioda dārzā atradās lapene vai paviljons, ko vāciski sauca par Lusthaus.

Visa šī formu un izpildījumu dažādība bija raksturīga arī lielākajiem dārziem Liepājā, un tādi atradās agrākajās pilsētas nomalēs Bāriņu, Celtnieku, Baznīcas ielā un Jaunliepājā. Viens no lielākajiem dārziem pilsētas centrā piederēja tirgotājam Mihaelam Czvalinam (Michael Czwalina). Dzīvojamās un saimniecības ēkas atradās pie Lielās ielas blakus Sv. Trīsvienības katedrālei ar pašreizējo adresi Lielā iela 7, kur vēlāk uzbūvēja Pēterburgas viesnīcu, bet dārzs bija izvietots pie Skolas ielas tagadējā teātra un bankas ēku vietā. Dārzs plānā bija neregulāras formas četrstūris, kuru divās daļās sadalīja aleja virzienā uz paviljonu pie Skolas ielas. Alejas abās pusēs bija divi bosketi, vienā pusē ar diagonālu celiņu dalījumu krustā, bet otrā pusē ar vienu diagonālu celiņu un koku stādījumiem. Interesanti, ka šis dārzs veidots 18. gadsimta pašās beigās vai 19. gadsimta sākumā, kad Eiropā un arī Latvijā modē jau bija ainavu dārza veidošanas principi. Samērā netālu no iepriekš minētā dārza atradās birģermeistara Stobes (Stoobe) īpašumi, kas aizņēma gandrīz visu kvartālu starp Skolas, Bāriņu, Baznīcas un Jāņa ielu. Dārzs atradās Baznīcas un Bāriņu ielas stūrī un no ēku kompleksa bija atdalīts ar pagaidām vienīgo zināmo koka divu stāvu ēku Liepājā ar pašreizējo adresi Baznīcas ielā 11/13. Tā, domājams, kalpojusi kā viesu māja, dārza māja vai kā liels paviljons. Pats dārzs tradicionāls – kvadrātisks ar četriem regulāriem bosketiem.

Mazāk turīgajiem Liepājas namniekiem, pie skolām, mācītāju mājām, arī nabagmājas bija nelieli, vienkāršāka plānojuma dārzi ar kādiem atsevišķi izveidotiem dekoratīviem stādījumiem pie kādas lustes vai bosketa vidū. Visa dārza daļa tika sadalīta bosketos, kuros tika stādītas ābeles, bumbieres un ķirši, bet starp tiem veidotas dobes. Bosketus ierobežoja puķu dobes vai ogu krūmi, kuri varēja būt arī necirpti. Visam bija jābūt simetriskam. Tas izklausās samērā vienkārši, bet tie bija sava laika un stila paraugi, kādi Latvijā vairs nav redzami. Zviedrijā un Dānijā šādi dārzi ir atjaunoti un ir pieejami apskatei.

Ko tad sēja un stādīja 18. gadsimta dārzos? No kokiem dominējošās bija ābeles, ķirši, retāk bumbieres. Alejām galvenokārt izmantoja liepas, bet stādīja arī kļavas, zirgkastaņas, bērzus un ozolus. Zemajiem dzīvžogiem izmantoja lazdas, bārbeles, jāņogas un ērkšķogas, arī no ārzemēm ievestos ligustrus. Par to, ko sēja, var spriest pēc sēklām, ko bija iespējams iegādāties Liepājā un Jelgavā. Pētersīļi, selerijas, ziedkāposti, divas puravu šķirnes, portulaks, artišoki, pastinaki, sparģeļi, balandas (arī sarkanās), gurķi, melones, ķirbji, septiņas dažādas zirņu, divas redīsu, četras burkānu, četras pupu, piecas kāpostu, piecas rāceņu, starp tām sarkano biešu, divas rutku un sešas dažādu salātu šķirnes. Garšvielu dārzā dēstīja majorānu, timiānu, baziliku, citronmelisu, rozmarīnu, sīpolus, kreses, izopu, kārveli, dilles, skābenes un salviju. Pēc puķu dārzu aprakstiem un sēklām var identificēt kapuciešu kreses, goldlaku, lefkojas, saulespuķes, rozes, vasarsvētku rozes jeb peonijas, pulkstenītes, magones, rudbekijas, zilās kurpītes, lauztās sirdis, puķuzirnīšus, neļķes, zilo un dzelteno lupīnu, dažādas vijolītes, samtenes, ozolītes, tulpes, narcises, prīmulas, kreimenes, mugurenes, malvas un vēl citas puķes, no kurām daudzas bija arī ārstniecības augi.

Ziņas par Liepās dārzniekiem ir skopas. 1797. gadā starp namniekiem minēti tikai trīs dārznieki – Johans Andreass Kolers (Joh. Andr. Kochler), Kolerss Rīge un Akers (Kochlers Riege und Acker), bet, visticamāk, bijuši daudzi citi nezināmi dārznieki, kas veidojuši nu jau zudušo Liepājas vidi.

Juris Zviedrāns,
celtniecības arheologs

Jura Zviedrāna foto

Liepājas Sv.Annas luterāņu baznīcas mācītājmāja. 19.gs.vidus gravīra.

Liepājas pilsētas plāna fragments ar gruntsgabalu dalījuma un dārzu plānojuma rekonstrukcijām 19.gadsimta sākumā.
A – Mihaela Czvalina dārzs.
B – Zēnu elementārskola un ķestera māja.
C – Pilsētas skola.
D – Vācu baznīcas kantora māja.
E – Birģermeistara Štobes ēkas un dārzs.

Gruntsgabala plāns ar vācu mācītāja māju un dārzu. 1840.gads. Šāds plānojums un ēku izvietojums palicis nemainīgs kopš 18.gadsimta.