Likumā ir ietverta dzīvokļa pabalsta definīcija un tiesiskais regulējums, paredzot, ka dzīvokļa pabalsts ir pabalsts dzīvojamās telpas īres maksas un maksas par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, segšanai.

Savukārt pašvaldībai ir tiesības domes saistošajos noteikumos noteiktajā kārtībā un apmērā maksāt dzīvokļa pabalstu personām, kas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā lieto dzīvojamo telpu, kuru tās ir lietojušas līdz īpašuma tiesību atjaunošanai. Pašvaldības dome saistošajos noteikumos var noteikt arī citas personu kategorijas, kurām ir tiesības saņemt dzīvokļa pabalstu.

Likuma grozījumi paredz pašvaldībām saglabāt tiesības noteikt maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni, lai neizslēgtu no valsts un pašvaldību palīdzības saņemšanas tās personas, kuras patlaban to saņem, un tādējādi netiktu apšaubīts Satversmes tiesas sprieduma atbilstoša izpilde. Tas dod iespēju pašvaldībai saglabāt mājokļa pabalstu denacionalizēto namu īrniekiem ar augstāku ienākumu slieksni.

Likumā pašvaldībām deleģētas tiesības noteikt maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni līdz 436 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā, kas ir 80% no ienākumu mediānas, un 305 eiro katrai nākamajai personai mājsaimniecībā, kas divu personu mājsaimniecībā vidēji veido 370,5 eiro. Tādējādi valsts un pašvaldību atbalsts tiktu sniegts mājsaimniecībām no divām zemāko ienākumu kvintilēm.

Likumā paredzēts, ka aprēķinot mājokļa pabalstu bez vecāku gādības palikušam bērnam, jāņem vērā visas izdevumu pozīcijas, kuras paredzēts noteikt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, un iepriekšminētajos Ministru kabineta noteikumos noteiktās izdevumu pozīciju vismaz minimālās normas. Mājokļa pabalsta apmēru bez vecāku gādības palikušam bērnam paredzēts aprēķināt kā vismaz minimālo izdevumu pozīciju summu, nepārsniedzot faktisko izdevumu summu un nevērtējot materiālo situāciju.