Saļiena nav tā vieta, kur var iemaldīties garāmbraucējs. Nejauši te nenokļūst. Ja nu vienīgi sēņu laika trakumā, kad latvieša iekšējais sēņotājs paģērē pēc naža un groza un vilina uz mežiem. Jo mežu te ir daudz, patiesīgāk varbūt pat būtu teikt, ka mežiem pa starpu ir arī kādas mājas.

Baznīca – reizē cēla un trausla

Nav jau tā vairs, nav, saka vietējie – daudz jau te apkārt valsts akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” piederošajās teritorijās izcirsts. Tomēr iebraucējam no malas tā nemaz nešķiet. Viņš sevī labprāt uztur sajūtu, ka ir nokļuvis citā pasaulē, ko meži sargā kā mūris.

Bet Saļienai nevar izskriet cauri, to nepamanot. Jo aiz līkuma pēkšņi iznirst Saļienas baznīca. Neaizsargāta un trausla, jo visiem vējiem un lietiem, un laika zobam atdota. Un reizē mulsinoši cēla ar bērzu pie kupola. Iederīga un neiederīga reizē. Vēl pirms gadiem desmit baznīcas durvis bija slēgtas un logos stikli, visi vēji te nevarēja staigāt cauri. Tagad var. Vējus jau nekavē dekoratīviem burtiem rakstītais brīdinājums “Baznīca avārijas stāvoklī. Ieeja aizliegta”. Iekšpusē slejas krietni pasen naglotas sastatnes bez kāda praktiska pielietojuma. Kādreiz sadomātā dievnama atjaunošana tā arī nav notikusi. Tagad tas sairst. Tas notiek klusu, it kā nemanāmi, un tajā lēnajā sairšanā ir kaut kas šausminoši skaists.

Vietējie ļaudis atceras, ka pirms gadiem divdesmit baznīcu apsaimniekot uzņēmusies “Optimistu pulka” aktīviste Skaidrīte Solovjova – mežniecība viņai pat piešķīrusi meža gabalu kokmateriāliem. Mežs izcirsts, koki pazuduši, jaunaudzes priedītes pa šo laiku jau krietni pastiepušās.

Bet mājās pretī baznīcai divi puiši ķīlē motociklu. Dairis un Slaviks esot šejienieši. Vienīgie Saļienas jaunieši. Dairis mācoties Pāvilostas vidusskolā, Slaviks vispār skolā neejot.

Vai te nejūties kā pasaules malā? “Nē, nemaz arī ne, mums te viss normāli,” Dairis attrauc. Atšķirībā no pilsētas te svaigs gaiss un mežs visapkārt, saka puiši. Ir kur izvērsties, dzīvot interesanti. Abu ģimenēm esot arī savas nelielas piemājas saimniecības.

Godmaņa krišanai nav nozīmes

Ielejā pār “Purmaļiem” sedzas pēcpusdienas miers. Lai nokļūtu sētā, jāpabrauc garām drupām – te kādreiz slējusies Saļienas muiža. Piebraucamo ceļu vairs iezīmē tikai staltu koku rinda. Tagad no visa muižas kompleksa jumts un sienas vairs tikai vienai saimniecības ēkai otrpus ceļam.

“Purmaļu” priekšistabā rūc piena dzesējamā mašīna. Smaržo pēc piena un bērnības laukos. Saimniece Dzidra aprūpē un slauc duci govju. Pienu nodod kooperatīvam “Nadziņi 1”, kas to ved “Rīgas Piensaimniekam”. Mājinieki tikko pārbraukuši no Saldus – bijuši piena kvotas nomainīt. Kvotas “Purmaļiem” pārpildītas, bet par to var saņemt sodu. “Valsts jau negrib, ka te ražo. Bet, ja ražošanas nebūs, tad taču nekā Latvijā nebūs,” rūgti saka Dzidra. “Un tam jau nav nekādas nozīmes, ka tagad Godmaņa vairs nebūs. Kaut ko vēl varēja darīt tad, kad rūpniecību un lauksaimniecību tikko sāka likvidēt.” Saimniece saka – vairs neticot, ka kaut kas Latvijā uz labu varētu mainīties.

Dzidra Saļienā nodzīvojusi visu mūžu, “Purmaļi” ir viņas tēva mājas. Viņa atceras, kā muižas pils nodegusi – ap 40.gadiem, tad vēl maza meitene bijusi. Atceras, kā te kolhozi savulaik cits citu nomainījuši – “Sarkanais partizāns”, “Saļiena”, “Centība”, Aizputes padomju saimniecība. Kaut arī tad bijusi nomale, Saļiena tomēr bijusi cilvēku un māju pilna.

Dzidra kādu laiku strādājusi netālajos Apriķos, nekur citur prom pasaulē nav devusies. “Padomju saimniecības laikā tā kā gribēju iet uz Aizputi, tomēr māte bija veca un slima, tā neļāva, teica – ko te viena pati darīs. Un tā arī paliku.” Dzidra to pasaka tik vienkārši, ka nav iespējams vārdos sadzirdēt ne nožēlu, ne kādas citas stipras jūtas.

“Cilvēki nopukstējušies par daudz!”

Kokos paslēpusies kādreiz par Jauno māju dēvētā divstāvu ēka, kolhoza laikā no baltajiem ķieģeļiem uzcelta. Tagad no astoņiem dzīvokļiem apdzīvoti tikai divi. Vienā dzīvo Arvīds Putniņš, kurš netālajā kopsaimniecības buļļu fermā nostrādājis 20 gadu. No fermas tagad drupas vien palikušas. Otrā dzīvoklī mīt Arvīda dēls Gatis ar ģimeni.

“Glauni dzīvojam, zolīdi,” gardi nosmejas Arvīds, vaicāts, kā tad ir dzīvot tik vientuļā vietā. “Dzīvei vispār nav ne vainas, cilvēki tik nopukstējušies par daudz!”

Autoveikals Saļienā iebrauc divreiz nedēļā un ar to pilnīgi pietiekot, ja vēl kas vajadzīgs, dēls no pilsētas ar auto atvedot. Mājā neesot ne vientulīgi, ne auksti – krāsni ar malku sakurina, cik vajag. Ūdenssūknis gan sen jau sagājis beigts, bet tas nekas – dēls ūdeni atvedot.

Pats Arvīds vairs lielākus lopiņus neturot, tikai vistiņas. “Ko tad es vairs – pavasarī 75 jau būs,” viņš mundri saka. Un atceras, ka kādreiz, kad pašam stiprs zirgs bijis, tad gan varējis visus zemes darbus apdarīt un aizbraukt, kur vien vajag.

Sabiedriskais transports cauri Saļienai nekursē. Skolas autobuss no Pāvilostas gan katru dienu brauc. Ceļi esot labi izbraucami visos gadalaikos. Tikai braucēju no šejienes nav pārāk daudz, viens dodas uz darbu katlumājā Pāvilostā, viens līdz šim strādājis “Latvijas finierī”, bet tagad krīzes laikos darbu zaudējis. Te ir tikai dažas mājas.

Uzziņa

– Saļiena atrodas Sakas novada nomalē, pie Lažas pagasta robežas.
– Pirmā baznīca te dibināta 1688.gadā. 1730.gadā Piltenes landrāts Mirbahs to licis nojaukt, no jauna tā uzcelta 1733.gadā.
– 1829.gadā baznīca sliktā stāvokļa dēļ nojaukta. 1833.gadā uzcelta tagadējā.
– Teika vēstī, ka pie baznīcas aprakts nejauks kungs, kura roka augusi ārā no zemes.
– Baznīcas kancele, altāris un interjera dekoratīvā apdare ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi, vēsta enciklopēdija “Latvijas pagasti”.
– Līdz 1955.gadam darbojusies Saļienas pamatskola.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Saļienas baznīca. Blakus kapsētā sniegā stirnu pēdas – tās te nākušas izkārpīt efeju dzinumus.

Laiks pārvērš. Cilvēkam te vairs nav kur iejaukties.

Senās kapsētas laika raksti.

“Purmaļu” saimniece Dzidra ir sarūgtināta, ka valstsvīri paši sagrauj savu valsti.

Jaunā māja jau sen vairs nav jauna. Bet Putniņu ģimene savu savdabīgo dzīvesvietu apsaimnieko ar rūpību.

Dairis (no kreisās) un Slaviks savā garāžā. Saļienā esot interesanti dzīvot.