Tehnikas ēra ir diži izmainījusi mūsu priekšstatus par laukiem. Zirgi tagad kļuvuši gandrīz vai par tādiem kā aristokrātiem, un tos tur tikai tamdēļ, lai dotos izjādēs. Zirgus tagad neviens vairs nejūdz ratos, lai vestu mēslus no kūts uz lauku vai arī no mežiem uz saimniecībām pārvietotu smagi piekrautus malkas vezumus. Arī arkli ar spožiem lemešiem un ecēšas apkaltajiem rumakiem vairs nav jāvelk. To visu paveic jaudīgi traktori.

Tomēr labības vai kartupeļu laukā atrastu pakavu lauksaimnieki nenomet pa roku galam grāvmalē, bet gluži kā kādu dārgumu atnes mājās un piestiprina pie staļļa sienas vai sētas dēļiem, kā tas šajā attēlā redzams. Tā izveidojusies savdabīga vēstures liecība, kas rāda, cik rocīga savulaik bijusi zemnieku saimniecība, cik daudz tajā audzēts zirgu un cik lielās platībās sēti rudzi un mieži.

Daudzi lauku cilvēki arī uzskata, ka zemē atrasts pakavs ir veiksmes zīme. Ja tā tas patiešām ir, tad Otaņķu pagasta “Žūrnieki”, kur jau divus gadu desmitus videi draudzīgi saimnieko Elga un Alfrēds Niedoli, ir īsta laimes sēta, jo žogs, ko viņi uzslējuši ap savu vasaras pavardu no vienas vietas ir apkalts ar pakaviem. Katrā ziņā abi saimnieki apgalvo, ka slikti šeit viņi nejūtoties.

“Kurzemes Vārds”