Šādas dzejas rindas skolotāja Elga Jonase bija izvēlējusies, lai ieskandinātu Adventes sveces iedegšanas koncertu Grobiņā. Līdzīgas gaišas noskaņas rodas arī to pārdesmit mazo cilvēku sirdīs, kuri reizi nedēļā sanāk baptistu draudzes Svētdienas skolas nodarbībās.

Svētkus gaidot un vasaru atceroties

Pēc nelielas visu audzēkņu kopāsanākšanas baznīcas mazajā zālē sākas nodarbības trijās vecuma grupās. Visjaunākajiem, kuriem gadu skaits nesasniedz ceturto ciparu, paveras kārtējā brīnumpasaule. Liels notikums jau šķiet degošā svece skuju vainadziņā. Skolotājas Rozālijas Krūzas stāstījums par Jēzus piedzimšanas svētku gaidīšanu piesaista mazo klausītāju uzmanību, īpaši skatot attēlus ar ganiem un eņģeļiem. Vēl interesantāka šķiet svētku attēlošana pašu uztverē ar krāsainajiem zīmuļiem. Tomēr kāda doma neatstājas visu laiku – vai mamma tepat tuvumā? Sevišķi visjaunākajai, Nellijai, šāds tuvums īpaši nepieciešams.

Pirmsskolas vecuma grupiņai dūša pavisam cita. Pēc Ziemassvētku pasakas noklausīšanās ar skolotāju Evu Ozolu var iet kopējā rotaļā, padziedāt piemērotu dziesmiņu. Toties vecākā – vislielākā grupa, skaitā pāri desmitam, nodarbībā veidojusi mazus vainadziņus eglītes rotājumam un tagad ar skolotāju Dinu Frolovu tos salīdzina un kopīgi priecājas par rezultātiem. Apmierināts arī Grobiņas vidusskolas 2.klases audzēknis Tomass Galdiks. Ziemassvētkus zēns ļoti gaidot, taču atmiņas ne vienreiz vien atgriežas vasarā, kur Svētdienas skolas nometnē bijis daudz interesantu sporta sacensību un konkursu. Zane Putra dzīvo un mācās Gaviezē, šogad jau 5 klasē. Šejienes Svētdienas skola viņai ļoti iepatikusies, un meitenei šie Grobiņā būšot jau trešie Ziemassvētki. No mājām Gaviezē to atvedot krustmāte, taču, lai ceļš būtu īsāks un svētdiena interesantāka, šoruden par līdzbraucēju pierunājusi draudzeni un klasesbiedreni Simonu Šukleju. Tā draudzīgā kolektīvā te svētku gaidās iejutušies grobiņnieki, gavieznieki, arī liepājnieki.

Tradīcijas pārmantojot

Gatavojoties Svētdienas skolas apciemojumam, nolēmu mazliet iepazīties ar dažiem tās vēstures posmiem. Tālo pagātni uzzināt nācās pagrūti, jo precīzu ziņu pavisam maz. Nesen izdotajā Jāņa Tervita grāmatā “Latvijas baptistu vēsture” minēts, ka jau 1906.gada novembrī Grobiņā noticis svētdienas skolu skolotāju seminārs, tātad pastāvējusi arī pati skola. Vēlāk, neatkarīgās Latvijas laikā, šādi semināri notikuši divas reizes – 1921.gadā ar 113 dalībniekiem un 1928.gadā. Grobiņniece Astrīda Ukstiņa atsaucas uz savas vecākās māsas Ritas Dinnes stāstīto, ka 30.gados skola darbojusies rosīgi. Nodarbībās piedalījusies arī Rita. Īpaši aktīvi visi bijuši Ziemassvētku laikā, gatavojot priekšnesumus un svētku dāvanas.

Pēc garā padomju okupācijas posma skola tradicionālo darbošanos atjaunojusi 90.gadu sākumā Ingrīdas Kneses, vēlāk – Ainas Dimmes vadībā. Pēc dažiem gadiem audzēkņu skaits sasniedzis savu maksimumu – tuvu pussimtam. Šādiem uzplūdiem diemžēl sekojuši arī sāpīgi atplūdi. Vadošo personāliju maiņa draudzē, bērnu skaita vispārēja samazināšanās un dažādi blakus apstākļi skolas darbu šā gadsimta sākumā vairākus gadus pārtraukuši.

2003.gadā Grobiņas baptistu draudzes sastāvs papildinājies ar Vadoņu laulāto pāri – Liepājas Simfoniskā orķestra mežradznieku Aivaru un skolotāju Sandru. “Biju dzirdējusi par šejienes Svētdienas skolu. Ar vīru nolēmām, ka tā jāatjauno, kaut vai mūsu bērnu dēļ, kuri kopā ar mums nāks šajā dievnamā,” stāsta S.Vadone. “Jutu aicinājumu uzņemties organizatores un vadītājas pienākumus. Apzinājos gaidāmās grūtības, jo vajadzēja sākt gandrīz no nulles. Ticība un paļāvība Dievam palīdzēja, un šodien atjaunotais skolas darbs ieiet savā trešajā gadskārtā.”

Dvēseles aicinājums

Sandra Vadone arī tuvāk raksturo skolas mērķus un darba pamatprincipus: “Gribam ieaudzināt bērniem personīgo ticību Dievam, lai tā nebūtu vispārīga un abstrakta. Skolas darbu svētdienās esam saskaņojuši ar dievkalpojuma laiku pieaugušajiem, lai veidotu ģimenēm ar bērniem patīkamu un pieejamu vidi. Baznīcā ierodas visa ģimene, un pēc īsas kopējas lūgšanas katrs tās loceklis garīgās intereses var izkopt savam vecumam atbilstošā veidā.” S.Vadone vēl uzsver skolas atvērtību visiem interesentiem: “Mūsu nodarbībās var piedalīties jebkurai konfesijai piederīgais. Tāpēc bērnu vasaras nometni izmantoja ne tikai mūsu draudzes vecāku bērni.”

Skolotāja darbs balstoties uz pilnīga brīvprātības principa. “Tas ir dvēseles iekšējais aicinājums, nevis materiālo interešu nosacīts. Trijās grupiņās katrā strādā četri mūsu draudzei piederīgi cilvēki, no kuriem daudziem augstākā pedagoģiskā izglītība vai citādi liela audzināšanas pieredze,” turpina S.Vadone. Daļa no viņiem katru svētdienu mēro ceļu no Liepājas, kur dzīves un pamata darba vieta.

Ar divām grobiņniecēm aprunājos mazliet tuvāk. Kristīne Vidzeniece strādā Grobiņas vidusskolas sākumklasēs, mācot tur arī reliģijas pamatus. “Darba stāžs Svētdienās skolā man sanāk astoņi gadi. Te ļoti patīk gan pašai, gan manai četrus gadus vecajai meitai Hannai,” smaida K.Vidzeniece. Toties ilggadējā medicīnas darbiniece Rozālija Krūza deviņus gadus nostrādājusi Svētdienas skolā tūliņ pēc tās atjaunošanas brīvajā Latvijā. “Mans tiešais darbs pašlaik ir Liepājā, tāpēc ikdienas braucieni manā vecumā nav viegli. Kad vadītāja Sandriņa šoruden lūdza svētdienās atkal atgriezties pie mazajiem, nevarēju atteikt. Jutu, ka tas ir liels mīlestības darbs, kas nesīs Dieva svētību bērniem un pašai,” nobeidz cienījamā medicīnas darbiniece un skolotāja.

Mīlestība ne tikai svētku reizēs

Māmiņas, ar kurām satikos, Svētdienas skolas darbu novērtēja atzinīgi. Viskonkrētāk savu spriedumu, saistot to ar personīgo dzīvi, izteica liepājniece Baiba Dzirīte. “Uz Grobiņas draudzi ar vīru Oskaru pārnācām pirms nepilniem diviem gadiem. Mūsu ģimenes aprūpē pašlaik piecas meitenes, no kurām četras ir  šejienes Svētdienas skolas skolnieces. Jaunākajai Lībai tikai astoņi mēneši, tāpēc jāpagaida,” smejas Baiba. Un turpina: “Man šeit patīk skolotāju daudzpusība, viņu prasme ar bērniem nodarboties individuāli, pieaugušo un bērnu sadraudzība.”

Izrādās, ka Dzirīšiem divas atvases nāk no citu ģimeņu koka – viena oficiāli adoptēta, otra pašlaik vēl tikai audzināšanā. “Man pašai bērnībā pietrūka vecāku mīlestības. Pateicos Dievam, ka dzīvē esmu atradusi īsto ceļu. Saprotu, ko nozīmē ģimenes siltums. Tieši tāpēc bez pašu bērniem mums vēl aug divas citas dvēselītes, lai viņas sajustu mīlestību ne tikai svētkos, bet arī ikdienā,” spriež gados jaunā māmiņa Baiba Dzirīte.

Varbūt šāds mīlestības gaišums iedegas tieši Ziemassvētkos, tāpēc skolas vadītāja S.Vadone aicina 23.decembrī pulksten 11 baptistu draudzes baznīcā uz bērnu Ziemassvētku rītu: “Ielūgti visi mazie grobiņnieki ar saviem tuviniekiem. Mūsu draudzes jaunieši gatavo svētku ludziņu. Būs arī citi pārsteigumi, bet to redzēsim svētkos.”