29. oktobrī sākās un vēl šodien turpinās liecinieku nopratināšana krimināllietā pret Kasparu Brikmani, kurš apsūdzēts smagu miesas bojājumu nodarīšanā. Masveida kautiņš notika pagājušā gada maijā pie “Ievnieku” mājām, kur Tadaiķi robežojas ar Bunkas pagastu.

Asiņaina galva atvēsina prātus

Jau rakstīts, ka kautiņā starp divām ļaužu grupām smagi cieta Jānis Buncis – tēvs jauniešiem, kuri bija iesaistīti konfliktā. Apsūdzībā teikts, ka K.Brikmanis ar nūjai līdzīgu priekšmetu sadauzījis J.Bunča galvu, kādēļ viņam bija nepieciešama ilgstoša ārstēšanās.

Tiesu medicīnas eksperte Sarmīte Kaju tiesā apliecināja, ka J.Bunča traumas gūtas no sitieniem, un izslēdza iespēju, ka tās viņš būtu varējis gūt no kritiena vai tamlīdzīgi. Bez tam viņa apgalvoja, ka sitieni bijuši vairāki – vismaz trīs.

Liecinieku nopratināšanā Ainis Boldišs atcerējās, ka kautiņa dienā bijis ciemos pie Bunčiem, kur Dzintaram Buncim nemitīgi zvanījies K.Brikmanis, jo “vajagot parunāt”. Tad arī norunāts tikties pie “Ievnieku” mājām. Viņš kopā ar pārējiem draugiem un Dzintara tēvu devies turp, jo bažījušies, ka ar Dzintaru tur varētu izrēķināties. “Viss notika ātri. Atsprāga vaļā piebraukušā busiņa durvis, vesels bars izlēca ārā, tad skrūves un pudeles gāja pa gaisu,” stāstīja A.Boldišs. Viņš apgalvoja, ka redzējis, kā J.Buncim pa pļavu pakaļ skrējis K.Brikmanis ar kaut kādu nūju rokās. Kad konflikta dalībnieki ieraudzījuši J.Bunča asiņojošo galvu, šis skats atvēsinājis arī pārējo prātus un konflikts beidzies.

Liecības sniedza arī Juris Boldišs un Vacis Pušinskis no Tadaiķu puses. Taču no viņu teiktā izrietēja, ka puiši neko daudz neatceras. V.Pušinskis vien sacīja, ka kautiņš bijis turpinājums konfliktam, kas noticis starp Modri Bunci un kādu no Brikmaņu puses jauniešiem.

Draud arī pēc tam

Liecināja arī cietušā J.Bunča svaine Izolīna Bunce. Viņa pastāstīja, ka kautiņa dienā jau ap pusdienlaiku Lieģu centrā sākuši pulcēties jaunieši ar visādiem sitamajiem rokās un lenkuši galdniecību, kur strādājis Dz.Buncis. Zinot, ka viņam draudēts, I.Bunce zvanījusi Dzintara mammai un brīdinājusi, lai atbrauc pakaļ dēlam, jo citādi var notikt kaut kas slikts.

Savukārt cietušā sieva Nijole Bunce pastāstīja, ka jau divas dienas pirms kautiņa viņu sētā iebraukusi automašīna, kurā sēdējis Jānis un Kaspars Brikmaņi un Dāvis Dāvidsons. Kad ģimenes galva izgājis un prasījis, ko viņiem vajag, J.Brikmanis esot piedāvājis “iedot pa purnu”. “Tā viņi trīs dienas visus terorizēja,” apgalvoja N.Bunce. Uz vaicājumu, kāpēc nav iesaistīta policija, N.Bunce atbildēja, ka nav redzējusi tam jēgu, ko arī apliecina notikumi jau pēc kautiņa. “Kad atbrauca policija, es teicu, lai pārbauda Brikmaņu puišus, jo viņi ož pēc alkohola. Policists atbildēja, ka viņi nesēž pie stūres, tāpēc to nedarīs. Un arī nākamajā dienā pēc kautiņa Kaspars turpināja zvanīt Dzintaram un draudēt, ka “manus čaļus tu neaiztiksi”. Nekāda policija viņus nebaidīja,” apgalvoja N.Bunce.

Pēc notikušā Brikmaņu puse esot divas reizes mēģinājusi vienoties ar cietušā pusi. Taču N.Bunce to neuzskata par atvainošanos, jo viņa pateikts: “Varam apmaksāt slimnīcu. Taču neviens nav vainīgs, ka tavam vīram švaka galva, bet mūsu dēli – stipri.”

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”