Ciemojoties Dienvidkurzemē, LZF interesentiem noorganizēja semināru ”Kā nokļūt līdz veikala plauktam”, kur varēja dalīties savā tirdzniecības pieredzē, bet pēc tam iepazīstināt ar sevi un uzzināt jaunu Rucavas mājražotāju vārdus, nobaudot gardumus.

Sāk domāt, ko ēd

”Neturiet sveci zem pūra, nāciet un dalieties savā pieredzē, iedvesmojiet cits citu, iedvesmojiet jaunos, kas vēl tikai meklē savu nišu!” aicināja LZF vadība. ”Lai motivētu, vienmēr noder stāstīt piemērus, veiksmes stāstus,” skaidro A. Hauka. ”Tādēļ vienmēr uzaicinām kādu, kuram izdevies veiksmīgi darboties, lai pastāsta savu ceļu.”

Semināra pirmajā daļā pieredzē dalījās vidzemnieks Andris Krogzems, bioloģiskās saimniecības SIA ”Krogzeme” attīstības daļas vadītājs.

Viņš dalījās pieredzē par upeņu audzēšanu. Tas ir viens no nišas lauksaimniecības veidiem – no tām var gūt augstus ieņēmumus jau no viena hektāra ogulāju krūmu ražas – ap 6000 eiro gadā, nepieciešami samērā mazi ieguldījumi un pieaug pieprasījums pēc ogām.

Viņš pastāsta, ka Latvija ir trešajā vietā pasaulē, kur visvairāk audzē šīs ogas. Pirmajā vietā ir Polija ar 36 tūkstošiem upeņu hektāru, un šī valsts arī saražo lielākos lauksaimniecības produkcijas apjomus, bet otrajā vietā – Lietuva ar 3600 hektāriem, savukārt mūsu valstī – 1700 hektāri.

A. Krogzems pastāstīja, ka upenes izdodas realizēt ne vien svaigā un pārstrādātā veidā ēšanai, bet arī rodas arvien lielāka interese par ogu izmantošanu medicīnas preparātos, piemēram, ieinteresēti uz to ir japāņi.

”Vienlaikus arī bioloģiskās pārtikas patēriņš pieaug – cilvēki arvien vairāk domā, ko ēd, tādēļ prognozējams, ka šādām ogām būs lielāks pieprasījums,” norāda A. Krogzems.

Taču jādomā, kā tās realizēt, lai oga nonāktu tirdzniecībā pievilcīga un nebūtu zaudējusi īpašības, – veiksmīgam noietam izšķiroši svarīga nozīme ir galaprodukta kvalitātei. Tāpat viņš uzsver, ka, lai tirgotos veikalā, vienmēr jārēķinās ar preces uzcenojumu – augstāka cena ietekmē potenciālo patērētāju pirktspēju, pauž A. Krogzems.

Veiksmes stāstā padalījās arī šitakē sēņu audzēšanas saimniecības ”Garīkas” īpašnieks Andris Vjaks, uzsverot, ka 30 gadu laikā no vairākiem desmitiem saimniecību ar šādu nišu ir palikušas vien divas. ”Garīkas” ir viena no tām.

Atrod nišu – paliek aizņemti

To, ka cilvēki sākuši domāt, ko viņi izmanto savā uzturā un ikdienā, novērojuši arī paši mājražotāji un citu lauksaimniecības preču taisītāji, kuri savu darbu paveic ar rokām, liekot lietā gan sen aizmirstas gatavošanas tradīcijas, gan liekot lietā radošumu.

Daļa no Rucavas mājražotājiem un pārtikas gatavotājiem aizņemtības dēļ uz pasākumu nebija ieradušies, taču prezentācijai bija atveduši gardumus.

Veiksmes stāstus un kā gatavotais nonāk līdz pircējiem, pastāsta Rucavas Tūrisma informācijas centra speciāliste Natālija Grauduže. ””Mežstrautu sieru” gatavo Gundars Timbra. Lielākais prieks ir par to, ka viņš turpina Rucavas vietējās tradīcijas siera gatavošanā.

Piemēram, ja mēs zinām, ka ir kūpinātais siers, tad viņš izmanto rucavnieku vārdu krājumu un uzsver, ka tas ir rūcinātais siers,” vienu no veiksmes receptēm nosauc tūrisma speciāliste.

”Viņš ir gados jauns saimnieks, labi sevi prot reklamēt, tostarp sociālajos tīklos. Viņa siers nopērkams mājražotāju veikaliņos Grobiņā un Kuldīgā, daudz strādā ar piegādēm. Ved arī uz Rīgu,” viņa zina teikt.

Turpat blakus sieram cepējas Gunitas Pričinas ”Alejas maizes ceptuves” viena no maizītēm ar nosaukumu ”Pīle”. Arī izmantots rucavnieciskais. ”Tā ir maize ar gaļu – speķi vai cauraudzi. Iecienīts ēdiens, ko bieži piesola ne vietējiem cilvēkiem, kuriem ir vislielākā interese par to. Ekselents lokāls produkts!” viņa uzsver.

Jāpiebilst, ka tas nopērkams pašas cepējas veikaliņā-kafejnīcā turpat ceptuvē.

Prezentēt iznāk arī pašas Graudužu ģimenes medu – N. Graudužes vīrs Gatis ir bitenieks. ”Par mūsu medus karali kļuvis viršu ziedu medus – nav izteikti salds, rūgtens! Un daudz ir klientu, kuriem patīk ņemt sakristalizētu medu,” viņa secinājusi. Joprojām organizē bišu vaska sveču darbnīcas.

Savukārt rucavnieces skolotājas Daigas Grīnbergas ”Dūdu gardumi” ir atšķirīgāks rūpals, jo saimniece gatavo no tā, kas pašiem paliek pāri un ko nevarēs no krājumiem apēst paši – ievārījumus, konservējumus, sukādes. ”Tā viņa darbojas jau trīs gadus. Lielisks veids, kā gūt papildu ienākumus. Tik, cik par daudz, bet, ja grib ko garšīgu, tad saražo,” skaidro N. Grauduže.

Savukārt Gitas Stogņijenko un dzīvesbiedra papildu nodarbošanās ir sīrupu, cepumu un sukāžu gatavošana – nokristīts par ”Rūķu labumiem”.

”Bet domāju, ka Rucavas baltais sviests nekādus komentārus vairs nevienam neprasa. Tas, ko dod nogaršot, ciemiņiem iegriežoties Rucavā vai rucavniekiem dodoties ciemos, ir vesels kopienas darbs

Rucavas atpazīstamībā – piens no Aijas Dejus saimniecības ”Timbras”, maize no Gunitas Pričinas un gatavo lieliskās Rucavas saimnieces!” pauž tūrisma speciāliste.

A. Dejus, kuras ģimenes zemnieku saimniecības ”Timbras” pamatnodarbošanās ir piena lopkopība, pastāsta, ka ar mājražošanu sākusi nodarboties laikā, kad piena lopkopību skārusi smaga krīze – pirms nepilniem desmit gadiem. ”Piena cena bija 19 centi par litru! Mēs sapratām, ka neizdzīvosim. Bankā kredīts, veselība noteica savu. Izvilkām ar mājražošanu – lai ir kur pienu likt!” atceras A. Dejus.

Viņi ražo vairākus veidus sieru, tostarp cieto vājpiena sieru pēc vecām tradīcijām ar iesālīšanu, arī svaigpiena sierus ar sēklām. ”Tagad mēs sākam samazināt ražošanu – vietējiem un pēc pieprasījuma.”

Irēna Riežniece no vietējā uzņēmuma ”Purva dzērvenīte”, kas ar ogu audzēšanu nodarbojas vairāk nekā 20 gadus, atminas par laiku, kad nācies pārliecināt par ogu īstumu. ”Gaiss, švamme un sarkana krāsa,” viņa nosauc mītus, kādi izskanējuši. ”Nu jau tās ir pazīstamas,” saka uzņēmuma pārstāve.

”Ir arī pagājuši vairāki gadi, līdz iemācījās, kā tās pēc iespējas labāk un izdevīgāk pārstrādāt sulās un sīrupos. Paši nepārstrādājam, to darām citur. Bet mūsu ogas ir mūspusē ražotajos vīnos,” saka I. Riežniece.

Dabisks un pievilcīgs baudījums

”Rucavas mājražotāju pulciņš pa šiem gadiem audzis, un tie, kuri līdz šim sevi pārāk nepopularizēja, tagad sevi parāda,” secina A. Hauka.

Jaunpienācēja un redzamāka ar savu nodarbošanos kļuvusi rucavniece Indra Jaunciema, kura tikusi pie jaunas pastāvīgas nodarbošanās ”Čučumedus”, tiklīdz atgriezusies tēva mājās Rucavā.

Saimniecībā bijis visa kā – augušas ogas, vēl bijušas arī bites. Indra sākusi taisīt ievārījumus un vienlaikus meklējusi to odziņu, kā burciņās pārstrādātās ogas pēc iespējas veiksmīgāk piedāvāt.

”Cilvēkiem interesē jauni baudījumi garšas kārpiņām. Tādēļ radušās visādas kombinācijas – ogas un ievārījumi ar melno šokolādi, pievienotiem augļiem.”

Kad sapratusi, ka ievārījumi var būt dāvanas, izdomājusi arī dizainu, kā tos noformēt. ”Tādēļ veidoju tādas dāvanu kastes, kur iekšā ir ievārījums. Der gan kā dāvana tāpat, gan kā papildinājums dāvanai, piemēram, iekšā var ielikt arī naudas aploksni,” skaidro Indra.

Dāvanu kastes atgādina fotoalbumus vai grāmatas. ”Šī man jau ir ikdienas nodarbošanās, arī drukas iekārtas man ir pašai, jo braukt uz Liepāju ir ne vien izmaksas, bet arī laika patēriņš. Pasūtījumi ir pietiekami – parasti viss notiek sociālajos tīklos. Agrāk pieprasījumi bija uz Ziemassvētkiem un vasarā uz kāzām, tagad visu cauru gadu,” viņa palepojas.

Sapratusi, ka vairs neražos sukādes – daudz elektrības vajag un neatmaksājas.

”Kad visi paēduši un padzēruši, var pagulēt,” sevi prezentē Inese Grante no Sikšņiem, kura šuj kokvilnas spilvenus un segas ar stepētas aitas vilnas pildījumu. ”Pildījumu var ērti izņemt ārā,” viņa nosauc vienu no sava produkta priekšrocībām.

Audumus un segas stepējumu viņa pasūta Lietuvā, šuj mājās ar veco ”Singer” šujmašīnu. ”Kādreiz man bija aitas – gaļai nebija noieta, bet vilnu kaut kur vajadzēja likt. Kaimiņienes ieteica pamēģināt šo veco laiku nodarbošanos,” teic šuvēja.

Ikdienas darbs ir gaļas liellopu audzēšana. ”Es līdz šim nebiju pamanāma tik ļoti, jo manu gatavoto varēja tikai pa tirdziņiem un sociālajos tīklos ieraudzīt. Pārsvarā segas un spilvenus izvēlas kā dāvanu uz bērna raudzībām vai veciem cilvēkiem, kuri prot novērtēt dabiskus materiālus, jo viņu atmiņas to glabā. Viņi arī ir pircēji,” norāda Inese.

29Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.