Latvijas jubilejas svētkos Durbes Novada domes Pateicības rakstu par aktīvu līdzdalību un augstajiem rezultātiem orientēšanās un vieglatlētikas sacensībās rajonā un valstī saņēma Penkuļu ģimene. Apciemojot šos sporta entuziastus no novada centra patālajās lauku mājās “Stoķos”, secināja, ka sportošana Penkuļu abām paaudzēm no vaļasprieka kļuvusi par dzīves nepieciešamību. Vienu no “Stoķu” istabām pelnīti var nosaukt par ģimenes sporta trofeju muzeju.

Vairāki apzeltīti un sudraboti kausi, kā arī medaļu un piemiņas lietu komplekti grezno nelielās telpas plauktus un sienas. Mājas viesmīlīgajai saimniecei Silvijai paiet krietns laiks, kamēr intereses pēc saskaita savus personīgos goda un atzinības rakstus. Sanāk pamatīgs skaits – vairāk nekā 140. “Man gan būs savi pārdesmit mazāk, kaut esmu par sievu trīs gadus vecāks,” smejas dzīvesbiedrs Māris. “Bet ne jau apbalvojumi ir pats svarīgākais. Galvenais ir pašapziņa, ka savos piecdesmit gados varu daudz ko paveikt un justies stiprs un vesels.” Te stāstītājam pievienojas Silvija: “Sajūta pēc sacensībām tāda, kā kādreiz jaunībā.”

Divu distanču sakritība

Aizvadītie bērnības un jaunības gadi Penkuļu pārim nav bijuši bezrūpīgi. Māri galvenokārt audzinājusi viņa vecmāmuļa, nācies mainīt arī skolas un dzīvesvietas. Lielāko prieku puišelim sagādājis viņa pirmais sporta inventārs – krustmātes dāvātais trīsritenis. Saldus sporta skolā zēns uzrādījis pirmos atzīstamos rezultātus vieglatlētikā. Vēlāk Olaines vidusskolā saņemti apbalvojumi par sasniegumiem daudzcīņā, īpaši skriešanā garajās distancēs. Pēc dienesta padomju armijā galvenā darba vieta Mārim ilgu laiku bijusi Vecumnieku PMK Bauskas rajonā, kur puisis strādājis par metinātāju un regulāri piedalījies dažādās vieglatlētikas sacensībās.

Silvija, agrākajā uzvārdā Putniņa, ir Lažas kolhoznieku meita. Bērnībā viņa katru dienu mērojusi astoņus kilometrus tālo ceļu līdz Aizputes vidusskolai, kur sākušās arī meitenes gaitas sportā. Trenere Dzintra Aņuse Silvijas uzmanību pievērsusi skriešanas disciplīnām. Tām sportiste palikusi uzticīga, arī studējot LLA Jelgavā. 80.gadu sākumā viņas vārds garo un vidējo distanču uzvarētāju sarakstā vairākkārt minēts sporta avīzēs. 1982.gadā militārajā daudzcīņā Silvija Putniņa Latvijā izcīnījusi pirmo vietu. Liktenīga sakritība, ka pēc augstskolas beigšanas viņa nosūtīta zooinženieres darbā uz Vecumniekiem, kur sacensībās iepazinusies ar Māri. Rezultātā blakus sporta distancei abiem gargabalniekiem radusies mīlestības distance mūža garumā, kas Māri un Silviju atvedusi uz Durbes novadu.

Kad gadi nav šķērslis

Pagājis mazliet vairāk par desmit gadiem kopš pārnākšanas uz Māra vecāku atgūto īpašumu “Stoķos”. Saimniecība kolhoza laikos bijusi nolaista līdz pēdējam. Lai visu atkal sāktu no nulles, lieti noderējušas Silvijas akadēmijā iegūtās zināšanas un abu sportiskais rūdījums.

Kad saimniecība bijusi elementāri sakārtota, sporta asni Penkuļiem sazēluši no jauna un vēl raženāk. Durbes vidusskolas skolotāja un Liepājas rajona SIC trenere Līga Rozenšteina viņu ģimenes pastarīti Jāni iesaistījusi orientēšanās sportā. Līdzi dēlam, sportiskas intereses vadīts, uz sacensībām braucis arī tēvs, startēdams savā vecuma grupā. Tam drīzi vien sekojusi arī Silvija, senioru klasē abiem kļūstot par īstiem orientēšanās un tūrisma entuziastiem.

“Šogad vien esam piedalījušies četrās sacensībās Liepājas rajonā, tikpat daudz arī Saldus un Kuldīgas rajonos. Kopvērtējumā pašu mājās abi ieguvām pirmās vietas. Es kļuvu arī Saldus rajona čempions, toties Silvija tikusi līdz otrajai vietai sprintā un maratonā visas valsts mērogā,” lietišķi komentē Māris.

Lai tuvumā būtu atbilstošas treniņvietas, viņš netālu no mājas iekārtojis puskilometra apli, bet Padones upītes krastos – trasi ar dažādiem šķēršļiem. Skriešanā gargabalnieku distancēs tā saucamajos “Kazdangas apļos” Māris šovasar ieguvis pirmo vietu, bet Silvija otro. Bagātīgs punktu devums savam novadam abiem durbeniekiem arī vieglatlētikas sacensībās Aizputē.

Stafete turpinās

Tieši sports Penkuļiem kļuvis par ģimenes vienotāju un patiesas tuvības radītāju. “Kamēr bērni mācījās Durbē, visi piedalījāmies vidusskolas ģimeņu sporta spēlēs. Mājās iekārtojām savstarpēju sacensību tabulu dažādiem sporta veidiem, sākot ar apļa skriešanu, beidzot ar novusu un galda tenisu. Rezultātus apkopojām uz Ziemassvētkiem vai Jaungadā,” atceras Māris un Silvija. Tagad situācija mainījusies – abas meitas beigušas Grobiņas ģimnāziju, dēls Jānis mācās ģimnāzijas 10.klasē.

Tikšanās reizē “Kurzemes Vārds” gan visu jauno paaudzi sastapa “Stoķos”. Iveta atbraukusi ciemos no Jelgavas, kur LLU studē ekonomiku, Inese – no Liepājas kopā ar trīs mēnešus veco meitiņu Laini. Jānis kā mājinieks rūpējās par māsu uzņemšanu.

“Šogad esmu startējis apmēram 50 sacensībās, galvenokārt orientēšanā sportā un tūrismā. Valsts mērogā esmu ieguvis trīs godalgotas vietas,” stāsta Jānis. “Esmu Saldus orientēšanās kluba biedrs un regulāri piedalos starptautiskajās nometnēs un sacensībās ārzemēs. Pēc Slovākijas, Čehijas, Ungārijas un Polijas šovasar biju Slovēnijā. Iespaidi no turienes kalniem grandiozi, pieredze vērtīga.”

Iveta, protams, sporto savā augstskolā, piedaloties arī turienes deju kolektīvā “Skalbe”. Brīvdienās viņa tomēr palikusi uzticīga Durbes novadam, sacensībās “Kazdangas apļi” savā vecuma grupā izcīnījusi pirmo vietu. Inesei gan pagaidām atliek tikai sporta līdzjutējas loma, atceroties pašas līdzdalību basketbolā un meiteņu futbolkomandā Durbē. Šūpodama mazo Laini, jaunā māmiņa cieši nosaka: “Noteikti gribu, lai arī viņa izaug par sportisti!”

Pēteris Peičs,
“Kurzemes Vārds”