Sešus gadus Sallija ar savu ģimeni dzīvo Anglijā, kur dzimuši abi bērni, un tur arī turpina likt lietā iegūto muzikālo izglītību un savas dotības, mācot Anglijā dzīvojošo latviešu bērniem latviskās tradīcijas un dziedāšanu.

– Tev ir ļoti interesants vārds. Arī internacionāls. Vai zini, kāpēc esi šāda vārda īpašniece?

– Mamma manu vārdu bija atradusi baznīcas kalendārā, kur mans vārds ir ierakstīts 4. martā. Tagad grūti atrast kādu kalendāru, kurā mans vārds ir tieši zem šī datuma iekļauts.

Vārda dienu svinu šajā datumā, bet par to zina tikai mana ģimene un tuvākie cilvēki apkārt. Pārējie sveic mani 22. maijā, kad ir kalendārā neierakstīto vārdu dienas, tomēr pēdējo gadu laikā saņemu apsveikumus arī 19. jūnijā, jo dažos paplašinātajos vārda dienu kalendāros mans vārds parādās arī zem šī datuma.

Apsveikumus, protams, pieņemu, bet īstā vārda dienas svētku sajūta ir tikai 4. martā. Interesanti, ka vienam vārdam var svinēt vārda dienu trīs reizes gadā!

– Tevis izvēlētā muzikālā karjera ir tas, ar ko savā dzimtajā pusē Priekulē un tās apkaimē, kā arī citviet mūspusē tavs vārds tapa vairāk pazīstams. Tu uzstājies, piedalījies pasākumos kā dziedātāja. Kāpēc izvēlējies savu dzīvi saistīt tieši ar mūziku?

– Esmu dzimusi Priekulē, un arī mīlestība pret mūziku dzimusi tieši tur. Mācījos Priekules vidusskolā un Priekules mūzikas un mākslas skolā.

Atceros, ka visi vienmēr sūdzējās, ka atkal jāiet uz mūzikas skolu, jo trūkst brīvā laika, bet es laikam vienmēr biju tā, kura gāja tur ar prieku!

Protams uznāca jau reizēm arī man šī sajūta, bet vairāk tomēr tieši atceros, ka nevarēju sagaidīt dziedāšanas stundas.

Pirmā mana lielā skatuve bija dzimtās Priekules kultūras nama zālē. Pēc tam iestājos Ventspils mūzikas vidusskolā, džeza nodaļā, kur jau pavērās daudz lielākas, plašākas iespējas un lielākas skatuves. Mūzika vienmēr man ir bijusi ļoti nozīmīga, zināju, ka mācīšos mūziku, nebija nemaz citu ideju par to, ko es varētu darīt, jo tas bija vienīgais, kas mani tā patiešām aizrāva.

Esot Ventspilī, kopā ar Ventspils bigbendu man bija tas gods uzstāties ar tādiem māksliniekiem kā Raimonds Pauls, Normunds Rutulis, Aija Andrejeva un citiem Latvijā pazīstamiem māksliniekiem. Arī mūsu pašu veidotie koncerti vienmēr bija labi noorganizēti, ļoti spēcīgi un labi apmeklēti! Bija brīdis, kad trešajā vai ceturtajā kursā nebija nevienas brīvas nedēļas nogales, jo uzstāšanās vai gatavošanās pasākumiem bija katru dienu.

Laikam visspilgtāk atmiņā palikušais duets ir ar Eduardu Griezi, ar ko kopā dziedājām grupā “Dullīši”, kuru izveidoja Ventspils mūzikas vidusskolas direktors Andris Grigalis. Uzstājāmies Ventspils pilsētas svētkos, dažādos koncertos un bija tiešām prieks sadarboties ar tik izciliem mūziķiem!

– Taču tad, kad pabeidzi skolu, neilgi pēc tam nonāci Anglijā. Kā tur nokļuvi un kā nāca lēmums par palikšanu?

– Pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas mēģināju iestāties mūzikas akadēmijā Igaunijā, tomēr valodas zināšanas tobrīd man nebija pietiekošas un līdz ar to skolā netiku. Pēc tam stājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA). Tajā iestājeksāmenus nokārtoju labi, tomēr budžeta vietu visiem nepietika…

Vēlāk mēģināju meklēt variantus, kurus spētu apmaksāt, tomēr mācības apvienot ar darbu, dzīvojot Rīgā, bija ļoti sarežģīti. Tad no mana, nu jau vīra, Jāņa, kurš šeit jau bija iekārtojies, izskanēja piedāvājums atbraukt uz Angliju. Uz pāris mēnešiem piepelnīties un tad braukt atpakaļ uz Latviju. Ilgi nedomāju, jo tajā brīdī tā likās lieliska iespēja iegūt jaunu pieredzi.

– Ar ko nodarbojies, uz turieni aizbraucot?

– Visādi jau sākumā gāja ar darbiņiem, darīju to, kas bija pieejams. Bet pēdējā darba vietā biju produkcijas kvalitātes pārbaudes departamentā, zivju rūpnīcā, kas atbild par to, kādi produkti nonāk veikalos.

– Ar ko vīrs Jānis nodarbojas?

– Vīrs strādā ostā, ir atbildīgs par kravu kuģiem, kuri ienāk ostā.

– Kāda ir pilsēta, kurā jūs dzīvojat? Vai ir arī kas kopīgs ar jūsu abu dzimto Priekuli?

– Mēs dzīvojam Grimbsbijā (Grimsby,) salīdzinoši maza pilsētiņa, trīs stundu braucienā no galvaspilsētas Londonas. Dzīvojam pie jūras, klimats ir līdzīgs kā Latvijā, un laika apstākļi ir ļoti līdzīgi Liepājai. Tāpēc šajā ziņā daudz nekas nemainās.

– Ar vīru audzināt divus bērnus – Elzu un Jēkabu. Ar latviskiem vārdiem. Kā, esot latvieši, bet esot Anglijā, ir audzināt savus bērnus? Kā tiekat galā ar valodu? Kā bija pieņemt lēmumu, ka bērniņi nedzims dzimtenē Latvijā?

– Mūsu mājās latviskums ir ļoti svarīgs.

Svinam visus latviešu svētkus, vienmēr tematiski dekorējam māju, lai sajūta ir svinīgāka. Mājās neļaujam bērniem runāt angļu valodā, tikai latviešu. Jo mēs esam latvieši!

Protams, ka brīdī, kad atnāk ciemos citi bērni, tad automātiski sarunu valoda starp bērniem tiek nomainīta pret angļu. To mēs neliedzam, bet savā starpā – tikai latviski.

Sākumā, protams, bija bailīgi apzināties, ka bērniņš dzims šeit, jo ir krasa atšķirība starp grūtnieču aprūpi šeit un Latvijā. Ar pirmo bērniņu arī valodu nepārvaldīju tik labi, līdz ar to satraukums bija vēl lielāks. Tomēr saņēmu sevi rokās, jo tāds lēmums tika pieņemts un citu variantu nebija.

Ar otro bērnu jau viss bija daudz vienkāršāk, jo zināju, uz ko gatavoties, zināju, kā viss notiks, kā arī valodu jau pārvaldīju labi un baiļu par kādām komunikācijas problēmām vairs nebija.

– Vai arī atbalsts jaunajām ģimenēm atšķiras?

– Arī šis ir tas, kas krasi atšķiras no tā, kā ir pieņemts Latvijā. Anglijā bērnu kopšanas atvaļinājums ir deviņi mēneši kopš brīža, kad tu aizej dekrētā, tāpēc jaunās māmiņas izvēlas darbā palikt pēc iespējas ilgāk, lai ilgāk varētu pabūt mājās ar bērniņu.

– Bet Anglijā joprojām attīsti savu muzikālo karjeru un dotības, jo redzu ierakstos sociālajos tīklos, ka taisi ballītes un dažādus pasākumus.

– Jā, pagaidām esmu pievērsusies latviešu bērnu skološanai un tradīciju apzināšanai. Vadu bērnu ansambli, kā arī rīkoju dažādus latviešu pasākumus.

Doma ir arī atvērt pieaugušo ansambli, lai arī viņiem ir iespēja vienu reizi nedēļā atgriezties sajūtās, kādas bija, Latvijā dzīvojot, jo mums tuvumā šādas iespējas nav, tāpēc esmu apņēmusies arī mūsu pilsētā kaut ko tādu ieviest.

– Piekopt latvisko un popularizēt to latviešu bērnos – tātad mācīt, iedvesmot mīlēt valsti, no kuras nāk. Kā radās tāda ideja?

– Es zināju, ka pēc meitas piedzimšanas es nespēšu atsākt strādāt, kad mājās tevi gaida mazulītis, tāpēc iespēja mācīt bērniem kaut ko, kas man pašai sirdij ir tuvs, deva vēl lielāku motivāciju darboties šajā sfērā.

Kad piedzima meitiņa, man arī arvien vairāk bija ļoti svarīgi, lai izaugot viņa zina, no kurienes mēs esam cēlušies, lai viņa mīl mūsu valsti, kā arī saprot latviskās tradīcijas un to nozīmīgumu.

Lai viņai ir interesantāk, nolēmu piedāvāt arī citiem latviešu bērniņiem šo iespēju. Caur dziesmām un latviešu rotaļām nodot informāciju par to, kas mēs esam un no kurienes nākam.

– Vai brīvajā laikā darbojaties kādās latviešu diasporu aktivitātēs?

– Brīvajā laikā mēģinām ceļot pa Angliju, jo šeit ir daudz skaistu vietu, braucam uz dažādiem latviešu pasākumiem, kuros mēģinu iefiltrēt arī mūsu bērnu ansambli, lai arī viņiem tiek šī iespēja paskatīties, kā latvieši darbojas citās pilsētās.

– Gan tavi, gan Jāņa vecāki salīdzinoši bieži apciemo jūs, un jūs apciemojat arī viņus…

– Pirms kovida pandēmijas mēs tikāmies vidēji četras reizes gadā. Tad kovids ieviesa krasas pārmaiņas, bija gandrīz divi tukšie gadi, kas sakrita arī ar dēliņa nākšanu pasaulē, un vecvecāki mazdēlu pirmo reizi satika tikai viņa gada jubilejā!

Tas bija diezgan grūts laiks, jo sirds sāpēja, ka nevaram būt kopā, bet mēs tiešām esam pateicīgi mūsdienu iespējām, ka varam sazināties ar video zvanu starpniecību un vismaz ir tā sajūta, ka ģimene ir tepat blakus.

– Vai, Anglijā dzīvojot, kaut kā pietrūkst no Latvijas? Stāsta, ka gaida, kad no mājām atsūtīs rupjmaizi un ievārījumus. Vai jums arī tā ir?

– Jā, rupjmaizes pietrūkst! Bet pietrūkst tikai Priekules rupjmaizes “Druvienas maize”. Mēs dzīvojam pilsētā, kurā ir ļoti daudz latviešu, līdz ar to mums ir iespēja iepirkties veikalos, kur ir pieejama arī latviešu produkcija, tai skaitā lielo Latvijas maizes ceptuvju rupjmaize.

Vairāk pietrūkst tādu lauku labumu. Jaunie kartupelīši, kuri tikko izrakti no lauka, dzidrie āboli, svaigi spiesta ābolu sula, lazdu rieksti no koka un tādas lietas, kuras Latvijā ir iespējams salasīt, bet šeit tikai nopirkt jau apstrādātas.

Bieži piezogas doma par atgriešanos mājās Latvijā, bet, kad apdomājam iespējas un savelkam visus par un pret, tad atkal un atkal jau atgriežamies pie tā, ka vēl jāpaliek šeit.

Laikam arī lielāku pienesumu Latvijai un Latvijas tautai es varu iedot, esot šeit, jo tagad latviešu bērniem mūsu pusē ir iespēja mācīties latviešu dziesmas, rotaļas, uzstāties koncertos, kā tas notiek Latvijā, piedalīties Lieldienu un Ziemassvētku pasākumos, kas apvīti ar latviešu tradīcijām.

Ja es šeit nedzīvotu, tad daudziem bērniņiem šādas iespējas nebūtu, tāpēc tā sajūta, ka esmu šeit, dod man ticību, ka es daru kaut ko labu un ilgtermiņā paliekošu. Tāds mazs ieguldījums Latvijai, ko es ar savu mīlestību pret mūziku varu radīt.

CV

Sallija Kadaģe

• Dzimusi 1994. gada 4. novembrī.
• Uzaugusi un skolojusies mazpilsētā Priekulē.
• Absolvējusi Ventspils mūzikas skolu.
• Ar vīru Jāni apprecējās 2019. gada augustā.
• Mamma diviem bērniem – Elzai un Jēkabam.
• Anglijas pilsētā Grimbsbijā vada bērnu ansambli un māca latviešu tradīcijas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.