Pagājušās
nedēļas beigās Rīgā, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, vienlaikus atklāja divas
fotoizstādes. Vienu no tām ar nosaukumu “Lampas gaismā” veidojis
zviedru fotogrāfs Jūhans Sundgrēns, tverot mirkļus kādā Zviedrijas sociālās
aprūpes centrā, kur strādājis no 2000. līdz 2006. gadam. Otrajā atainotas
vietas, dažādi notikumi un cilvēki Bārtā. Šīs izstādes autors ir Zviedrijā
dzimušais latviešu fotogrāfs Imants Gross.

Sundgrēna darbi ir melnbalti, tajos daudz sirmgalvju,
līdz ar to kopējā noskaņa veidojas nesteidzīga, rimtu mieru nesoša. Turpretī
I. Grosa fotogrāfiju pasaule ir krāsaina, kontrastaināka un impulsīvāka,
darbi nevilšus liek domāt par lietu kārtību, kam pakļaujas cilvēku dzīve.

Uz atklāšanu bija ieradušies fotogrāfu amata brāļi,
draugi, paziņas un interesenti. Tā sākās ar abu autoru īsu ieskatu izstāžu
tapšanā. I. Gross pateicās fotomuzeja vadītājai Mairai Dudarevai par palīdzību
un Gunāram Janaitim par iedrošinājumu šim projektam. Arī Bārtas muzeja
darbiniecēm, kas aktīvi iesaistījušās vectēva fotografēto bilžu meklēšanā.
Īpašu paldies viņš veltīja iepriekšējai muzeja vadītājai Dinai Kundziņai, kas
palīdzējusi iepazīt gan pagastu, gan cilvēkus. Par pirmo ciemošanos Bārtā
I. Gross stāstīja: “Apsēdos uz beņķa parkā, vīri dzēra alu. Es teicu,
ka arī esmu bārtenieks, viņi tā neticīgi skatījās. Tad vilku ārā vecos albumus,
rādīju vecātēva bildes, un mani pieņēma. Tā tas viss sākās.”

Bez īpaša uzaicinājuma, bet, sagādājot patīkamu pārsteigumu,
sveikt fotogrāfu bija ieradies Bārtas etnogrāfiskais ansamblis, gan samazinātā
sastāvā. Taču sievu balsis, dziedot “Bārtas ciemīns maģs ciemīn(i)s, bet
diženi turējās(a)…”, skanēja skaļi un lepni. Kultūras nama vadītāja
Gunta Klievēna izteica prieku, ka I. Gross, iepazīstot savas dzimtas agrāko
dzīvesvietu, atgādinājis visiem par tādu senām tradīcijām bagātu vietu kā
Bārta. To sakot, viņa fotogrāfam dāvināja vietējo rokdarbnieču adītas vilnas
zeķes. Turklāt tas nebija vienīgais tautiskais dāvinājums, vēlāk I. Gross
saņēma ziemas cepuri, kas mats matā atgādināja bārtenieču košos brunčus.

Aplūkojot no lielā klāsta izvēlētās fotogrāfijas
par Bārtu, ļoti skaidri un reizē skaudri atklājas ļaužu dzīve laukos. Bez
jaunceltnēm, bez jauniem vides vaibstiem, bet ar savu daudzos gados iedibināto
ciklisko ritmu, saules ausmu un rietu, gadalaiku un tajos veicamo darbu maiņu.
Dažkārt ikdienas rutīnu pārtrauc kāds rituāls vai svinama diena. Uz jautājumu,
vai izstādi var uzskatīt par sociālu projektu ne tikai atskatu uz savas dzimtas
sākotni, I. Gross atbildēja, ka fotogrāfijās vienkārši ir skatījums uz Bārtu
mūsdienās. Viņam ne brīdi nav bijusi doma veidot fotoreportāžu par šo vietu,
izstādē fiksēti mirkļa iespaidi. Fotomākslinieks uzsvēra, ka, protams, no
sociālās tēmas norobežoties nevar neviens, arī viņš ne, bet speciāli atbildes
uz šādiem jautājumiem Bārtā nemeklēja. Jautājumus uzdod portretētie cilvēki
paši. Runājot par izstādes tālāko likteni, I. Gross pastāstīja, ka 16. jūnijā
tā kopā ar vēl citiem viņa darbiem būs aplūkojama Zviedrijā, Karlholmā. Pēc
tam? Pēc tam varētu domāt arī par Bārtu vai Liepāju – fotogrāfs nenoliedza šādu
iespēju. Tāpat kā to, ka viņa personīgajās attiecībās ar Bārtu nav pielikts
punkts. Tad, atklājot savu sirsnīgo smaidu, klusi nosacīja: “Viss joprojām
ir procesā.”