Pie pieteikuma izveides strādā Dienvidkurzemes tradicionālā kultūras centra vadītāja Ieva Tālberga.

Viņa atzīst, ka doma par Bārtas kultūrtelpas apzināšanu un virzīšanu uz iekļaušanu Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā ir jau sena.

“Bet kādreiz ir tas atslēgas cilvēks, kurš to dara. Kad Rucava tika šai sarakstā, bija izveidots Rucavas tradicionālās kultūras centrs, kur cilvēks par algu pie tā strādāja un, sadarbojoties ar kopienu, biedrībām, to visu veica. Nīcai to uzņēmās kultūras nams, bet tur bija savs novads – līdz ar to viss novads kopā uz to gāja. Tā kā Bārta bija pie Grobiņas novada un tur nav arī Tūrisma informācijas centra, turklāt aizslēdza skolu un bērnudārza arī vairs nav, īsti nebija neviena, kas to uzņemtos, un ideja bija apstājusies,” saka I. Tālberga.

Pieteikumā, kurš vēl tikai top, pagaidām

plānots izcelt Bārtas lielākos lepnumus – tautastērpu, izloksni un daudzbalsīgās dziedāšanas veidu.

Ja Bārtas kultūrtelpa tiktu iekļauta Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, nākamais solis būtu virzīšanās uz UNESCO starptautisko nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu.

“No UNESCO nacionālās komisijas ir ieteikums un tāda doma, bet tā vēl nav apstiprināta, – ka šīs trīs kultūrtelpas – Bārta, Nīca un Rucava – ietu kopā uz starptautisko sarakstu. Tas būtu tāpat kā ar suitiem, kuri ir gan Jūrkalnē, gan Alsungā, gan Gudeniekos un Basos. Viņi savā starpā atšķiras, bet visi veido vienu suitu kultūrtelpu,” atzīmē I. Tālberga.

Viņa gan piebilst, ka iekļūšana UNESCO sarakstā varētu būt gandrīz desmit gadu jautājums.

Pirmdien norisinājās lielais bārtenieku saiets, kurā vietējie diskutēja par vērtībām un tām tradīcijām, kuras būtu jāturpina un jāpopularizē, jo, kā uzsver I. Tālberga, ar iekļūšanu sarakstā nekas nebeidzas.

“Nav tā, ka pēc tam viss apstājas. Tieši otrādi – tur ir prasība pēc attīstības, turpinājuma un pēc tā, lai viss tiktu nodots nākamajām paaudzēm – tas ir lielais uzdevums.

Tad ir jāskatās, vai būs, kas turpinās adīt Bārtas cimdus, vai kāds vēl audīs,” viņa norāda.

Bārtas kultūras pārstāvji laikrakstam jau iepriekš atzinuši, ka kopiena šeit rūk mazumā – vecākās paaudzes tradīciju zinātāji un kopēji aiziet Viņsaulē, skolas un bērnudārza šeit vairs nav, liela daļa strādā ārpus Bārtas, tāpēc ne vienmēr iesaistās vietējās dzīves procesos, taču kultūras kopšanai nepieciešama tieši kopienas aktivitāte un iesaiste.

“Šobrīd tas ir sācis kustēties. Tie Bārtas jaunieši, kas dzīvo vai strādā Liepājā, ir ieinteresēti, lai Bārta paliktu uz kartes. Tagad iesaka novada mācību, Vēsturisko zemju likums ir pieņemts un ir arī Nemateriālās kultūras mantojuma likums, bet tas automātiski nepaģērē, ka viss ir jāpārmanto un tradīcijas jāsaglabā. Tas, ka būtu vēlams mācīt novada mācību, ir ieteikuma formā.

Kad bija Nīcas novads, cilvēks gāja klasēs un mācīja tieši par Nīcas kultūru. Tagad pēc Vēsturisko zemju likuma it kā paredzēts, ka šī mācība jāievieš skolas programmās, bet, vai to ieviesīs, ir jautājums. Tad vēl paliek vasaras nometnes, kur to var apgūt,” situāciju raksturo I. Tālberga.

Pieteikums Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstam jāiesniedz līdz šā gada 5. jūnijam. Līdz septembrim kopā ar ekspertiem tas tiktu analizēts un uzlabots, pievienojot nepieciešamo.

Septembrī sanāktu komisija, kas lemtu par Bārtas kultūrtelpas iekļaušanu sarakstā. “Ja neiekļauj, tas vēl neko nenozīmē. Tad būtu jāstrādā vēl gadu un jāmēģina uzlabot visu, ko var,” atzīmē Dienvidkurzemes tradicionālā kultūras centra vadītāja.