Viņš uzsver, ka rūpnīcas, kas ir viens no vecākajiem uzņēmumiem Dienvidkurzemes novada teritorijā, vislielākā vērtība joprojām ir kolektīvs. Uzņēmums ražo vairāk nekā 350 dažādus metāla, plastmasas un koka izstrādājumus.

Atved atpakaļ uz dzimto pilsētu

J. Kreicburgs ir aizputnieks, taču ilgus gadus strādājis un dzīvojis Rīgā. Nosacīta saistība ar rūpnīcu bijusi jau kopš bērnības, jo vecvecāki rūpnīcā ”Kurzeme” strādājuši gadu desmitiem. Vectēvs metāllietuves un pulēšanas iecirknī par meistaru strādā joprojām.

Pēc profesijas J. Kreicburgs ir būvinženieris un teic, ka profesijai ar rūpnīcas darbību un ražošanu ir ļoti attālināta saistība. ”Tik, cik abas jomas ir tehniskas, inženiera pieredze un zināšanas noder gan vienā, gan otrā vietā,” saka uzņēmuma vadītājs. ”Es teiktu, ka slēdzene un būvapkalumi nav vis būvmateriāli, bet gan būvizstrādājumi – tie ir ļoti maza daļa no būves un celtniecības procesa.”

Pirms kāda laika tika ziņots, ka notiek uzņēmuma ”Kurzemes atslēga 1” likvidācija. J. Kreicburgs skaidro: ”Kad atnācu, redzot, ka ”Kurzemes atslēga 1” strādā ar milzīgiem zaudējumiem vairākus gadus pēc kārtas, bija skaidrs, ka tās ir beigas, bija jādomā, ko darīt. Meklējām ceļus, kā varam saglabāt darbavietas, ražošanu, norēķināties ar kreditoriem.

Man kā aizputniekam bija emocionāli grūti samierināties, ka rūpnīcas pavisam drīz arī var tā vienkārši vairs nebūt, un jāsaka godīgi – bija ļoti tuvu tam.

Ārējie apstākļi, pandēmija, materiālu cenu kāpums vēl vairāk pasliktināja situāciju. 2020. gada aprīlī pandēmijas ietekmē realizācija ”nogāzās” par 70 procentiem. Uzņēmuma struktūra bija sarežģīta un dārga. Bija divi varianti – vai nu ko mainām, vai beidzam un slēdzam ciet, kamēr nav izveidojušies milzīgi parādi. Šie divi gadi bijuši ļoti saspringti un sarežģīti, un arī tagad izaicinājumu netrūkst.

Vienmēr paturu prātā kāda pieredzējušāka kolēģa atziņu, ka ražošanā no maza uztaisīt lielu ir viegli, bet otrādi – sarežģīti, un tas tiešām tā ir. Ļoti daudz kas šajos divos gados ir izdarīts, lai ražošanu rūpnīcā par spīti sarežģītajai situācijai varam saglabāt un attīstīt. Tagad esam starta punktā un virzāmies kalnā augšup. Nav viegli, bet mēs esam ļoti pārliecināti, ka viss būs. Laiks ir mūsu pusē,” stāsta J. Kreicburgs.

Tirgvedības vadītāja Kristīne Klāne, arī aizputniece, uzņēmumā strādā nedaudz vairāk kā gadu. Rīgā strādājusi reklāmas aģentūrā, taču sapratusi, ka grib atpakaļ mazpilsētā.

Iznākusi sadarbība ar jauno uzņēmuma vadītāju, līdzējusi ar aktivitātēm sociālajos tīklos, līdz saņēmusi piedāvājumu kļūt par speciālistu, kas strādā pie rūpnīcas atpazīstamības un meklē jaunus klientus un tirgus.

Pierasts vai nezina, ka joprojām darbojas

Metāla furnitūras rūpnīcas ”Kurzemes atslēga” teritorija ir liela, metāla detaļu un izstrādājumu ražošanas dažādi etapi notiek vairākās ēkās.

Cehos ierastā darba duna – visapkārt dūcoši skan iekārtas vai dzirdamas metāliskas notis. Izstrādājumu montāžas iecirknī slēdzeņu montāžas darbs nav automatizēts – pie katras darba mašīnas ir cilvēks, kurš ierīces vada, – izstrādājumu montāža notiek manuāli.

”Tas ir labi no tāda aspekta, ka no rūpnīcas faktiski neiziet brāķis. Katra slēdzene tiek pieslēgta un rūpīgi pārbaudīta.

Lai montāžu automatizētu, jāmontē ļoti liels apjoms vienādu produktu, bet tas nav mūsu stratēģiskais mērķis konkurēt ar Ķīnu vai Indiju”, stāsta Jānis Kreicburgs.

Rūpnīcas štancēšanas, galvanisko pārklājumu, montāžas, pakošanas, krāsošanas, plastmasas /metālliešanas, pulēšanas iecirkņos strādā ap 70 darbinieku, vēl 10 ir nodarbināti instrumentu-remontu un eksperimentālajā iecirknī.

”Visi pārsvarā no Aizputes un tuvākās apkārtnes. Nav nevienas skolas, kur varētu iemācīties ražot atslēgas.

Šos arodus, kas saistīti ar metāla izstrādājumu ražošanu, daļēji var apgūt profesionāli tehniskajās skolās, tehnikumos, taču rūpnīca ir labs piemērs, ka ļoti daudz ko var iemācīties uz vietas,” teic K. Klāne.

Tādēļ uzņēmums lepojas, ka daļa darbinieku ir darba veterāni, kuri ir uzticīgi rūpnīcai gadu desmitiem. ”Daudzi saka, ka nespēj pat iedomāties, ka darītu ko citu,” viņa piemitina. Daudziem šī ir arī mūžā vienīgā darbavieta.

Valda Nikovska metāllietuvē strādā 37 gadus. ”Tikai šeit un šajā cehā. Nedaudz vairāk kā pirms gada sāku strādāt ar plastmasas liešanas automātiem, pirms tam lējusi arī atslēgas. Esmu arī detaļu šķirotāja. Šajā uzņēmumā ir jāprot viss! Bet varu pateikt – attīstība ir tiešām jūtama, mēs ejam uz priekšu!” uzsver darbiniece. Ļoti novērtē, ka darbs ir dzīvesvietā, darbavieta ir pretimnākoša.

Rūpnīcā top rokturi, slēdzenes, slēdzeņu kārbas, viras, atslēgas un vēl daudz kas cits. Kopā vairāk nekā 350 dažādu artikulu.

Tāpat tiek izgatavotas komplektējošās detaļas un veikta detaļu apstrāde citiem ražotājiem. ”Liela daļa produkcijas aiziet uz ārzemju tirgiem. Arī Latvijā mūsu produkciju novērtē, tā ir visos lielajos un mazajos ar būvniecību un saimniecību saistītos veikalos.

Pieļaujam, ka cilvēku prātos no seniem laikiem, no rūpnīcas pirmsākumiem, ir iesēdusies ”Kurzemes atslēga”, tas ir tik pierasts, tādēļ to atpazīst un atzīst joprojām,”

stāsta uzņēmuma pārstāve.

Pirms kāda laika uzņēmums nomainījis arī produkcijas iepakojumu.

K. Klāne padalās pieredzē par dažādām neikdienišķām situācijām, piemēram, pavisam nesen kāda uzticīga kliente atsūtījusi rūpnīcas ražotu slēdzenes kārbu no 60. gadiem. Vēlējusies, lai salabo, jo bija salūzusi atspere.

”Tādā izmērā kārbas vairs kādus 50 gadus neražojam. Biju priecīga, ka izdevās sataisīt un slēdzene var kalpot nākamos 50 gadus,” viņa piebilst, norādot, ka slēdzenes nomainīšana vai izvēle nav ikdienišķs un vienkāršs process.

”Cilvēki, ejot veikalā, pat neiedomājas uz tādām lietām skatīties. Šķiet, atslēga ir atslēga un ar to viss izteikts, bet ir neskaitāmi parametri, atšķirības starp dažādiem izstrādājumiem,” saka K. Klāne.

”Galvenais, ko gribam uzsvērt, ir tas, ka mūsu ražojumi ir mūsu pašu cilvēku, ne robotu izgatavoti, katrā etapā tiek pārbaudīta izstrādājuma kvalitāte,” saka J. Kreicburgs.

Pēdējais etaps ir pirms pakošanas. ”Viena slēdzenes kārba izgatavošanas laikā starp iecirkņiem iet no rokas rokā, līdz to pakotavā ieliek kārbiņā un uzspiež kvalitātes zīmogu. Pircēji pat neiedomājas, lai vienu tādu slēdzeni uztaisītu, ir pielikts tik daudz pūļu,” piebalso K. Klāne.

Nemest ārā to, ko var sataisīt

Iekārtu te daudz, liela daļa no tām ir saglabājušās cauri laikiem. ”Nevajag mest ārā to, kas nav saplīsis un kas labi kalpo. Tas arī ir zaļais kurss, ne tikai saules baterijas uz jumta. Rūpīgi kopjot un remontējot iekārtas, tās kalpo. Ir ļoti daudz itāļu, vācu, austriešu iekārtu, kuras ir saglabājušās no padomju laikiem, bet to ražotāji ir joprojām eksistējošas kompānijas, kurās var dabūt detaļas un saņemt tehnisko atbalstu, ja kas iziet no ierindas,” stāsta rūpnīcas vadītājs.

Tāpat rūpīgi tiek sekots materiālu kausēšanas pārpalikumiem un atgriezumiem – tos pārkausē atkārtoti un izmanto atkal.

J. Kreicburgs metāla un plastmasas štancēšanas, liešanas procesus salīdzina ar piparkūku ražošanu – tiek spiestas formas, bet pāri palikušo mīklu, ja neiznāk detaļa formiņā, rullē no jauna un spiež atkal. Attiecībā uz vidi svarīgi atzīmēt, ka ražojumi tiek likti papīra kārbiņās, kuras ražo tepat Kuldīgā. Detaļas tiek ietītas papīrā, jo šis iepakojums ir zaļš – sadalās vidē.

”Tā ir mana personīgā pārliecība, maksimāli izvairāmies no videi nedraudzīgiem materiāliem, kur vien tas iespējams. Mēs taču zinām, kas notiek, kad aizejam uz veikalu, cik daudz iesaiņojamo materiālu – potenciālo atkritumu – kopā ar precēm atnesam mājās.

Lai arī papīrs ir kļuvis ļoti dārgs, tomēr uzskatu, ka ir ļoti svarīgi samazināt tādu materiālu izmantošanu, kuri vidē nesadalās,” saka rūpnīcas vadītājs.

Lielākā daļa produkcijas aiziet eksporta tirgos – daļa vispirms pie citiem ražotājiem, kas ražo logus un durvis, daži no šādiem uzņēmumiem ir tepat Latvijā, pēc tam ražotais aiziet tālāk, pārsvarā uz Skandināviju. “Daudz vedam būvgaldniecības izstrādājumus ražotājiem uz Lietuvu un Igauniju. Intensīvi tiek strādāts pie Vācijas tirgus. No tā saucamajiem vecajiem tirgiem palikusi tikai Uzbekistāna, kur rūpnīcai ir ilggadēji un uzticami klienti.”

Rūpnīcas pārstāvji teic, ka izejmateriālus pērk ārvalstīs – ruļļos, loksnēs vai stieņos. Rēķini par materiāliem, šķeldu, ķīmiju, elektrību salīdzinājumā ar iepriekšējiem periodiem esot daudz reižu lielāki.

Kā ar šo krīzi tiek galā? ”Cīnoties! Ja būtu vienkārša atbilde uz šo jautājumu, es sniegtu konsultācijas un būtu kļuvis neiedomājami bagāts. Mēs mēģinām rast risinājumus, esam spiesti būt radoši, taupīt, bet ir skaidrs, ka bez elektrības mēs nevaram ražot un kāpināt ražošanas jaudas.

Ir klienti, kuriem šo ārējo apstākļu iespaidā nācās pārtraukt ražošanu. Tas ir bēdīgi. Tagad to vietā mums ir jāatrod jauni klienti, lai aizpildās robi un varam kāpināt izlaidi,” skaidro J. Kreicburgs.

36Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.