“Ozoliņu” saimnieki vairākās paaudzēs kopj un rūpējas par ozolu jau vairāk nekā 30 gadus.

Viena no galvenajām problēmām ir nesaskaņoti iebrauktais ceļš, kas atrodas pārāk tuvu ozola stumbram un iet pāri dižozola saknēm.

Māra Vidnere pastāsta, ka 1994. gadā ceļš kļuva oficiāls un to izmanto aizvien intensīvāk.

Sieviete pēdējās desmitgadēs ir vērsusies gan Cīravas pagasta pārvaldē, gan Dienvidkurzemes novada pašvaldībā, gan dažādās administrācijās un ministrijās, gan Dabas aizsardzības pārvaldē ar lūgumiem pārvietot autoceļu tālāk no ozola, ārpus tā aizsargājamās zonas.

Taču atbildes vai nu nav saņēmusi, vai vairākkārt nācies klausīties, ka nevienam nav finanšu, lai problēmu atrisinātu.

Sieviete šobrīd atradusi atbalstu kustībā “Spēkozols”. Tās vadītājs Ivars Šmits, konsultējoties ar juristu, pārliecinājies, ka ozols aug uz apdzīvotas un neapdzīvotas vietas robežas, kas situāciju padara strīdīgu un neskaidru.

Viņaprāt, to var atrisināt tikai tad, ja Cīravas un pagasta iedzīvotāji un pašvaldība sāktu novērtēt dižozola vērtību.

“Protams,

tās ir investīcijas un ir jāatsavina kāda privātīpašnieka zeme, lai ceļu pārbīdītu, bet, ja iedzīvotāji un pagasts to vēlas izdarīt, tas ir paveicams,”

apgalvo I. Šmits.

“Spēkozola” vadītājs uzskata, ka problēma būtu jāatrisina tuvāko gadu laikā. Lai gan arboristi konstatējuši, ka šobrīd koks nav bojāts, viņi nenoliedz, ka intensīva braukšana pāri koka saknēm to ietekmēs nelabvēlīgi.

Viņš pastāsta, ka novērtē M. Vidneres emocionalitāti, bet viņam bija svarīgi informāciju publiskot saprotamā un objektīvā ziņojumā.

Viņš ir arī autors idejai par parakstu vākšanu portālā manabalss.lv, lai panāktu iedzīvotāju atbalstu dižozola saglabāšanai.

Mārai Vidnerei šāda pieķeršanās ozolam ir tāpēc, ka reiz koks un tam apkārt esošā zeme piederējusi senčiem.

“Ozols kādreiz kalpoja gan par vāciešu mērķi, gan par manām šūpolēm.

Bet Atmodas laikā mērīja zemes un katrai mājai piešķīra vien trīs hektārus. Pēkšņi ozols vairs nebija mūsu paspārnē,” viņa atceras.

Runa gan nav par zemes piederību, bet par to, ka sabiedrībai vairs nerūp dabas saudzēšana.

Ceļš tapis, kad pēc zemes dalīšanas cilvēki sāka paši rakt un veidot savas iebrauktuves. Sieviete atminas, ka pirms tam viņiem solīts, ka ceļš tiks izveidots citur.

“Viss jau bija saskaņots un izplānots, bet tad

1994. gadā šo ceļu apstiprināja kartē, jo tas jau tur vienkārši nelegāli bija izveidots. Nekur nemaz netika uzrādīts, ka turpat ir arī dižozols.”

Ozola zariem cauri reiz bijusi izvilkta arī elektrolīnija, kā dēļ viens no lielākajiem zariem esot nolūzis.

M. Vidnere stāsta, ka tā bija pirmā zīme, ka kaut kas kokam traucē dzīvot. Bet, kad viņa vērsusies pie dažādām iestādēm, tās centušās vainot sievieti, sakot, ka pie zara bojāšanās vainīgas viņas bērnības šūpoļu skrūves.

“Visas pašvaldības un pārvaldes stāsta, ka nevienam nav nauda šo problēmu risināt.

Pati par saviem līdzekļiem esmu saukusi arboristu un pēc viņa ieteikumiem saīsinājusi zarus. Ozols ūdeni saņem no manu vecāku izraktā dīķa, bet tagad tur ir lieli nocirsto koku celmi. Teicu Aizputes un Cīravas pagastu apvienības pārvaldes vadītājam Andrim Petrovicam, lai vismaz tos novāc, bet arī tur vienīgā atbilde bija, ka tam nav naudas,” sašutusi stāsta M. Vidnere.

A. Petrovics komentē, ka pārvaldei tiešām nav tik daudz līdzekļu, lai pēc sievietes lūguma izveidotu jaunu ceļu, un ir svarīgākas lietas, kam atvēlēt finanses, piemēram, skolēniem.

Viņš piemin, ja naudas būtu vairāk, visiem izdabāt nebūtu problēma.

M. Vidnere ir piedāvājusi dažādas izglītības un sabiedriskas programmas, kas varētu veicināt izpratni, kāpēc šī problēma ir jārisina.

“Man ir divi doktora grādi, un esmu 40 gadus nostrādājusi universitātē. Piedāvāju programmas par lauku sētu ekonomiku un to mantojuma saglabāšanu, vietējo iedzīvotāju iesaisti apzaļumošanā un visādas citas idejas, bet intereses par to nav.”

Viņa bijusi gatava arī uzrakstīt kādu Eiropas Savienības (ES) projektu, bet arī tur nesaņēma atbalstu.

Tagad M. Vidnere pēdējās cerības liek uz Valsts kanceleju, no kuras vēl gaida atbildi. Viņa runājusi arī ar ekonomikas ministru Viktoru Valaini, jo viņu pazīstot jau ļoti sen.

“Viņš man solīja, ka visu noskaidros un nokārtos, ka tas neesot grūti.

Nu jau kādu pusgadu vairs nevaru viņu sasniegt, mani ignorē.”

Sieviete arī plāno sazināties ar ES pārstāvjiem, jo uzskata, ka tādējādi kaut kas varētu mainīties. Lai gan doma, ka tik vienkāršs jautājums jārisina ar ES palīdzību, viņai šķiet absurda.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.