#SIF_MAF2021
"Kurzemes Vārds"
Ar savu pieredzi pēc jaunas
Tēva saimniecību, kas dibināta 1992. gadā, bet bioloģiskās saimniecības statusu ieguvusi 1994. gadā, Andra ar ģimeni pārņēma 2016. gadā. “Šeit esam piecus gadus, bet iepriekš mums bija sava saimniecība Cīravā,” sāk stāstīt Aksels. “Sievastēvs mūs aicināja mājās no Vācijas, kur tajā laikā dzīvojām. Teica, ka viņam saimniekot paliekot par smagu: gadi ejot, mazāk spēka, arī likumu prasības esot liela nasta,” viņš turpina.
Ar dzīvi Vācijā bijuši apmierināti, taču ilgojušies pēc tuviniekiem un Latvijas, Andra gribējusi bērnus turpināt skolot Latvijā. Lazdu ģimene arī Vācijā strādājusi bioloģiskajā saimniecībā, kas visu laiku attīstījusi dažādas nozares, bijušas 600 slaucamas govis, vairāki tūkstoši vistu, saimniecība nodarbojusies ar graudkopību un biogāzes ražošanu.
“Mūs dzīve piespieda aizbraukt. Prom sabijām četrus gadus. Bez pieredzes neaizbraucām, bet tur guvām jaunu pieredzi,” saka Aksels.
Saimniecībā strādājuši ap 40 darbinieku, viņi bijuši vienīgie no Latvijas. Aksels bijis galvenais slaucamo govju barotājs, bet Andra, kā teic viņas dzīvesbiedrs, “mazo bērniņu mamma, kas viņa bijusi vienmēr,” – viņa rūpējusies par teliņiem. “Iznāca tur redzēt arī vairākas citas saimniecības. Latvija neatpaliek, esam šur un tur priekšā, piemēram, piena lopkopībā ar vidējiem piena izslaukumiem,” vērtē Aksels.
Ģimene secinājusi, ka piens viņu darba devējiem nebija primārais, govis turētas galvenokārt mēslu ražošanai. “Bija uz papīra rakstīts, kā, ar ko un cik daudz jābaro. Bet dzīvē viss ir citādāk. Man profesore iedod aprēķinus, es jautāju: “Vai tiešām man šādi jābaro?” Viņa atbild, ka es jau zināšot, ko un kā labāk,” pastāsta Aksels. “Pie teliņiem brauc piena robots jeb taksis. Bet nevar palaist automātu vien, tur jābūt arī cilvēkam. Līdz ar to teliņi ir veselīgāki,” uzsver Andra.
Govis neļauj attīstīties
Kad atgriezušies, Lazdas no tēva pārņemtajā saimniecībā turpinājuši iesākto – turējuši slaucamās govis. Ganāmpulks izaudzis līdz 40 lopiem. “Tad bija jāizdara izvēle – vai nu ceļam jaunu kūti, jo vietas ir tikai 22 govīm, vai visu likvidējam,” saka Andra.
“Andrai arī neizturēja veselība – par sevi lika manīt trīs gadi bez brīvdienām. Sapratām, ka pietiek. Govis piesien mājām – dzīvnieki regulāri jābaro, jāslauc. Ja pie lopiem paņem kādu strādnieku, tad atkal nav kvalitātes, un to var ļoti izjust. Kad strādā pats, zini, ko dari,” uzsver saimniece.
Pēc piena lopkopības izbeigšanas iestājies grūtāks periods, taču to, ka saimniekos tālāk, zinājuši skaidri. “Govis jau neļāva neko citu paralēli darīt. Sākām domāt un pamazām attīstījām pašreizējās nozares,” skaidro Aksels. Tagad atliek laika arī sirdslietām – Akselam tā ir Zemessardze, bet Andrai – zirgi.
“Briķu” saimniecībā pamatnodarbošanās ir graudkopība. Bioloģiskā saimniekošana nozīmē intensīvu zemes apstrādi – vairākkārtēju aršanu, ecēšanu, lai tādā veidā apkarotu nezāles, slimības, paaugstinātu ražu, neizmantojot ķīmiskās apstrādes metodes.
Vairāk nekā 120 hektāros viņi audzē kviešus, miežus, rudzus un auzas. Ar bioloģiskajiem graudiem esot visādi – pērn, piemēram, tos nav vajadzējis nevienam, šogad interese esot. Saimniecībā tagad audzē dārzeņus, gurķus un kabačus, arī augļus, pārsvarā zemenes un ābolus. Tie dod papildu ienākumus. Ābeļdārzā ģimene vecās ābeles, kas savu mūžu noražojušas, pamazām nomaina ar jaunām. Ābeles šeit bijušas vienmēr, taču kaut ko plašāk attīstīt nav bijis iespējams, jo visu uzmanību paņēma lopkopība.
Ģimenē darbi sadalīti arī visiem trim bērniem. Gandrīz 19 gadu vecais Ralfs darbojas ar tehnikas lietām, mācās Cīravā par mehāniķi. “Kovida laikā mājās saskrūvēja vairāk tehnikas nekā jebkurš cits. Mums te ir viss nepieciešamais inventārs,” palepojas Aksels. Dēlam ir doma turpināt vecvecāku un vecāku saimniekošanu. “Viņam nav variantu – ir jāturpina,” smaidot saka tētis. Vai patīk? “Jā,” pārliecinoši atbild Ralfs.
Meitai Sārai ir 14 gadu, viņa “Kurzemes Vārda” viesošanās dienā Pētertirgū tirgojas, bet 12 gadu vecais Aksels ir galvenais dārzeņu lasītājs un arī sāk apgūt tehniskās lietas. Bērni pēc atgriešanās Latvijā mācības atsāka Liepājas 5. vidusskolā. “Lai neaizmirst vācu valodu,” piebilst mamma.
“Viņi brīvi runā angļu un vācu valodā. Vēl vajadzētu dabūt klāt krievu valodu. Ralfs jau kaut ko mēģina, Sāra tirgojoties šo to iemācās,” papildina tētis.
“Kad bijām Vācijā, man vajadzēja pusgadu, lai apgūtu valodu,” teic vecākais dēls, kurš aizbraukšanas brīdī mācījies 3. klasē.
Reklāma ceļmalā – tirgošanās mājās
“Bioloģiskā saimniecība Latvijā ir dārgs hobijs. Pašiem pietiek, bet ar lieliem lēcieniem uz priekšu tikt nevar. Te nav Austrija un Vācija,” piezīmē saimnieks. “Kāds tur ir atbalsts un kādas cenas bioloģiskajai produkcijai! Ja tas ir bioloģiski audzēts, tad ir cita kvalitāte, un citur to novērtē. Taču pie mums: pacietieties, pacietieties vēl!” attieksmi pret bioloģisko produkciju raksturo saimnieki.
Šādi solījumi gadu gaitā dzirdēti daudz, bet secinājums – cilvēki izvēlas lētāku preci, kas bieži vien nav vietējais produkts. “Taču es ar cenu varu spēlēties – man gurķi nereti ir lētāki nekā ievestie,” teic Aksels. Un par to bieži vien tie, kuri no šīm lietām kaut ko saprot, brīnoties.
Tagad pietiekot laika nopietnāk pievērsties arī tirdzniecībai un reklāmai. Tā kā “Briķi” atrodas šosejas Liepāja–Rīga malā, izlēmuši, ka tā ir iespēja sevi reklamēt un piesaistīt klientus – nevis doties pie viņiem, bet aicināt bioloģiskās produkcijas cienītājus uz saimniecību, lai paši pārliecinās, kur augļi un dārzeņi aug, ka ir tikko rauti.
Pirms diviem gadiem, lai tirgotu saimniecības izveidotāja A. Briķa bišu saimju sarūpēto medu, ceļa galā izvelta muca, nokrāsota uzmanību piesaistošā spilgti dzeltenā krāsā, virsū uzrakstījuši “Medus”. Pēcāk tam pievienojies plakāts “Zemenes”. Turpat arī sezonas laikā tirgotas ogas garāmbraucējiem. “Ceļmalas reklāma strādā,” vērtē Aksels.
Garāmbraucēji reklāmu ir pamanījuši un droši brauc iekšā – mājās vienmēr kāds ir. Klienti ir gan apkārtnes iedzīvotāji, gan tūristi, viņi pērk medu, dārzeņus, augļus, arī vistu olas. “Ir tādi, kurus jau sen pazīstam. Reiz pie mums iebrauca seši jaunieši, katrs no savas valsts. Bija pārsteigti, ka varam sarunāties vāciski, līdz ar to mums tirgošanās aizgāja ļoti labi,” pastāsta Aksels.
