Joprojām mulsumu un diskusijas pašu iedzīvotāju vidū raisa ciema nosaukums – vai to sauc par Dzērvi, par kuru vēsta vairāku kilometru attālā autobusu pietura pie pašas šosejas, vai tomēr Dzērvenieki, par kuru arī vēsta autobusu pieturas nosaukums, un par ciema centru uzskata vienu namu, kuram apkārt izveidojies Līvānu tipa māju ciems un piesaistītas visai blīvi kopā esošas lauku viensētas.

Apņēmība ļauj lauciniekam sasniegt daudz

Cīravas pagasta viena no lielākajām apdzīvotajām vietām ir Dzērve, taču šo vietu apzīmē arī ar nosaukumu Dzērvenieki.

Izrādās, ka agrākos laikos Dzērves pagasts bijis atsevišķi, nevis pievienots Cīravai, tāpat kā kādreiz vēl bijis arī Apriķu pagasts.

Tas, ka Dzērvei savulaik bijusi atsevišķa apkaime, izskaidro arī to, kādēļ Dzērves nosaukumu var izlasīt, jau nogriežoties no Liepājas–Aizputes šosejas uz Cīravu, un kādēļ arī netālu no Dzērves skolas esošais ciemats nokristīts vai to iegājies saukt par Dzērveniekiem.

Vietējie zina teikt, ka šāds nosaukums ir tikai vienai mājai, bet iedzīvotājiem apgabals ap Dzērves ciemu ir un paliek tikai Dzērve.

Iedzīvotājas zina arī teikt, ka vietu sākts saukt par Dzērveniekiem, jo, tā kā autobusu pietura ar nosaukumu ”Dzērve” jau bijusi, šeit sabiedriskā transporta apstāšanās vieta nokristīta par Dzērveniekiem.

Dzērveniekos nav vis tikai viena māja, bet ir vesels Līvānu ciems, kā arī apkārtnē ir daudz viensētu.

Mudīte Dobele, kura ir viena no aktīvākajām Dzērves sievām, dzīvo viensētā ar nosaukumu ”Laucenieki”, kurai pavasarī visapkārt zied ceriņi.

Iedzīvotājai ir 72 gadi, lai gan jokojot viņa teic, ka jūtas kā 27 gadus veca, un palepojas, ka 56 gadu vecumā tikusi pie autovadītājas tiesībām. ”Es šeit, Dzērvē, esmu dzimusi un augusi. 16 gados pabeidzu Dzērves skolu, tad aizgāju uz Aizputi.

Izmācījos, apprecējos, atnācu atpakaļ, strādāju kolhozā – slaucu govis. Pēc kolhoza bija saimniecība,” viņa stāsta.

Autovadītājas apliecību ieguvusi ļoti apņēmīgi. ”Biju Liepājā, bankā, tur man bija darīšanas, bet varēju nokavēt autobusu. Teicu, ka jāsteidzas. Beigās es autobusu noķēru tikai pašā stacijā. Sapratu, ka tā vairs negribu, un nolēmu iet kursos.

Es biju vecākā apmācību grupā, pārējiem – ap 20 un 30. Kursu vadītājs viņiem teica, lai nebrīnās, ka mācās vecāka kundze. Lēnām, prātīgi un mierīgi apguvu zināšanas un prasmes. Un vairs neesmu no neviena atkarīga!” priecājas Mudīte.

Vēlāk gan vairs nav bijusi tik liela nepieciešamība braukt uz Liepāju un kārtot bankas darījumus klātienē, jo iemācījusies rīkoties ar internetu un internetbanku.

Katrā apdzīvotā mājā pa vienam

Tādēļ, ka Mudītei ir autovadītājas tiesības, viņa var palīdzēt vietējiem ar braukšanu, kur vajag. Tiesības ļoti noderējušas, kad vīrs bijis jāvadā pie ārstiem.

Mudīte ir ciema ļaužu kopā turētāja, tā viņu dēvē līdzcilvēki. ”Kādam kas ir jādara. Mēs, tās, kuras nāk kopā Dzērves saieta namā uz rokdarbu un radošajām nodarbībām, tikpat kā visas esam atraitnes,” secinājusi Mudīte.

Pārējās sievietes, kas nu savstarpēji ir gan kaimiņienes, gan draudzenes un domubiedres, piekrīt. Visā pagastā kopumā senioru vidū ir palikuši ļoti maz vīriešu.

”Pietrūkst tā, ka te vairs nav daudz cilvēku. Mēs esam galīgi maz! Ja skaita, pa vienam cilvēkam katrā mājā palikuši. Lauku realitāte.

Daudzi pagasta iedzīvotāji pēdējo divu gadu laikā devušies mūžībā, īpaši Dzērvē. Arī es vīru apglabāju pagājušajā gadā.”

Arī Zigrīda Jansone padalās līdzīgā pieredzē – šogad viņa atvadījusies no diviem tuviem radiem.

Dzērves saieta namā darbošanās ar rokdarbiem, īpaši aušanu, aizsākās pirms vairākiem gadiem, kad vietējās sievas, kas sanāca uz kopīgām pēcpusdienām un vienlaikus arī kaut ko mācījās, sāka steļļu glābšanas misiju.

Vispirms no bijušā Cīravas tehnikuma kopmītņu pagrabiem, pēcāk arī stelles sāka saņemt mantojumā – tās viņām atdeva iedzīvotāji. Vēl vienas pavisam nesen viņu rīcībā nonākušas no Liepājas, bet tās nav tik platas, kā iecerēts, lai varētu aust lielas segas.

Dzērves saieta nams ir gluži kā eksotika, atzīst Cīravas pagasta kultūras darba organizatore Santa Matvijčuka. Pati arī nāk no Dzērves, taču te tagad nedzīvo. ”Viņa jau īstena šejieniete,” piebalso sievas.

”Atceros, ka te bija pasts un veikals. Nācu pēc konfektēm. Man, lūdzu, par šiem santīmiem konfektes!” viņa atceras viesošanās reizes vietējā veikalā, kāda vairs te jau ilgus gadus nav.

”Man bija izlaiduma balle Dzērves saieta nama mājā. Ir ļoti žēl, ka nav tik daudz iedzīvotāju, kā bija kādreiz,” saka gados jaunākā Cīravas pagasta iedzīvotāja.

”Paldies dievam, ka ir vieta, kur nākt, un mums te Santa ko sadomā!” uzsver Mudīte. ”Varētu vēl kāds piebiedroties, ko ielikt stellēs,” uzsver sievas.

Iedzīvotājas zina stāstīt, ka saieta nama ēka celta pagājušā gadsimta sākumā kā skola. Taču ar laiku Dzērves skola izveidota pilī.

Padomju laikos te bijusi kolhoza grāmatvedība, priekšnieka kabinets un bijusi arī zālīte ar skatuvi, kur notikuši pasākumi. Santa atminas, ka te noticis viņas Dzērves pamatskolas izlaiduma pasākums.

”Kad apvienojās trīs kolhozi, Dzērvi pievienoja Cīravai,” lakoniski piebilst viena no vietējām iedzīvotājām, skaidrojot, kādēļ Dzērve ir pie Cīravas pagasta.

Visvairāk vietējiem iedzīvotājiem sāp, ka te būtu brīvas mājas un dzīvokļi, kurus mēdz iegādāties pārpircēji vai tādi, kuri nemaz te negrib dzīvot. ”Nopērk zemi ar mājām un mājas nograuj,” zina stāstīt Mudīte.

Vienīgi daudzi varbūt nevēlas nākt dzīvot, jo iekšā mājokļos nav ūdens, tualetes un apkure ir ar malku. ”Varētu nopirkt, sakārtot dzīvošanai un tad piedāvāt dzīvot,” pauž Mudīte.

Viņa savā lauku mājā ievilkusi ūdeni, akā ievietojot sūkni.

Gunta Trenmore dzīvo mājās ”Sniedzes”, ko savulaik ģimene iegādājusies par pajām. ”Strādāju darbnīcu degvielas bāzē, rezerves daļu noliktavā, kopu telītes. Veikalā strādāju īsu brīdi,” šeit pieredzētajā dzīvē dalās sieviete. Vīrs joprojām strādā vietējā skolā.

Sievas ar bažām stāsta, ka Dzērves pamatskolā tagad palikuši salīdzinoši maz bērnu, lai gan agrāk skola bijusi ļoti liela, bērnu daudz, ar vairākām paralēlklasēm.

Zigrīda pastāsta, ka viņa dzīvo ar optimismu. Viņas izcelsme ir raiba – atnākusi no Kuldīgas rajona, vecāku saknes Ventspils pusē, savukārt vīrs no Talsu rajona.

”Dzīvot var visur, tikai pašiem jābūt labiem. Te ir kā dziedinātava!” uzsver sieviete, kura Dzērvē dzīvo vairākus desmitus gadu.

”Manas mājas ir ”Drubeži”. Tā ir sena, vairākus gadsimtus veca māja, atpirkām no cilvēkiem, kas divas reizes bija izsūtīti no dzimtenes. Mājas bija sliktā stāvoklī, bet pamazām atjaunojam. Dēls sastādījis valriekstus un lazdas. Man ir cerība, ka māja nepaliks tukša un te būs, kas turpina dzīvot,” uzsver Zigrīda.

15Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.