Otrdiena, 22. jūnijs Ludmila, Laimdots, Laimiņš
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju

Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju
01.05.2008 16:00

0

Atslēgvārdi

Vēl nav izsmaržojuši ziedi, ko daudzie apsveicēji sadāvinājuši mājas saimniecei, Otaņķu pagasta etnogrāfiskā ansambļa vecākajai dalībniecei Alvīnei Šķiperei godināšanā Rīgā. Tie sarindoti vāzēs uz galda un priecē katru ienācēju Banažciema zemnieku saimniecības “Šķiperi” verandiņā. Bet pati balvas par mūža ieguldījumu folkloras attīstībā laureāte ir nolēmusi izvēdināt savu pūru, kurā starp citām lietām glabājas viņas vairāk nekā simt gadus vecais, no vecmāmuļas mantotais, bet joprojām vēl bieži izmantojamais tautastērps.

Burste, pietriekums un prūsine

Pūra vēdināšana esot pienākums, kas saskaņā ar tradīcijām jāveic pavasarī, kad putni vītero kokos un visa daba kopā ar cilvēkiem mostas jaunam dzīves cēlienam. Turklāt apģērbs esot jānovērtē un jāsakārto, jo tuvīnajos Dziesmu svētkos to paredzēts izrādīt plašai publikai tautastērpu skatē.

“Nīcas pusē katram apģērba gabalam ir savs zīmīgs nosaukums,” skanīgā balsī palepojās Alvīne. “Vestīti te sauca par bursti, košos un smagos brunčus par lindrukiem, spilgti sarkani krāsoto lakatiņu par prūsini, bet tīra linu auduma krekla plato un raupjo apakšmalu – par pietriekumu.” Tagad jau tērpiem piegriezumi kļuvuši citādāki. Tomēr trīs Otaņķu dziedātājām pūrā vēl saglabājušās vecās vērtības. Skatē no mūspuses Alvīnei blakus stāšoties arī dziedātājas Ilga Prenclava un Margrietas Otaņķes meita Maira Klāsēna.

Bet ar piešķirto mūža balvu Alvīne ļoti lepojas. To viņa saprot kā sava garā un kā dzeņa vēders raibā dzīves gājuma rezumējumu. Viņa dziedot, kopš vien sevi atceroties, jo arī vecākiem to esot paticis darīt. Māte, meitas uzvārdā Vārna, dziedājusi pagasta korī, bet tēvs spēlējis arī vijoli. Viņu dzimtās visi bijuši apdāvināti ar labām balsīm un tajā esot pat slavenības. Piemēram, Kaspars Putniņš Alvīnei skaitoties mātes brāļa meitas dēls.

Mājās sakarā ar apdarītajiem darbiem un sarīkotajām talkām aizvien rīkotas svinības, tad jau bērni varējuši noklausīties un iemācīties visādas dziesmas. Alvīnītei īpaši patikuši garie saucieni jeb piedziedājumi. Tādi, kā piemēram, šis:

“Nebēdāju piekususe,
 priecājosi nodarījse…ēēē.”

Tie dziedāti sevišķi skanīgi, lai tuvāki un tālāki kaimiņi dzird, ka “Šķiperos” rudzi novākti un citi rudens darbi pabeigti. Toreiz latvieši savu darbu rotāja ar dziesmām. Tā bija lieliska tradīcija. Bet kāpēc to nevarētu turpināt arī šodien? Daudzi ieslēdz magnetofonu vai radio un atskaņo, ko dzied citi. Bet kāpēc neļaut paša balsij skanēt un gavilēt tā, kā tas visās malās noticis senāk?

Pasaule, kas nemitīgi mainās

Bet savu balstiņu meitene varējusi izmēģināt, ejot ganu gaitās. “Toreiz jau nekādu elektrisko ganu nebija,” viņa pasmaidīja. Tādēļ gotiņām vajadzējis modra uzrauga, kam veicīgas kājas un šmauga kārkla rīkste rokā. Alvīne jau gājusi līdzi ganu meitenei, kad vēl nebijusi pat septiņus gadus veca. Bet paaugusies šo pienākumu pildījusi jau vienatnē. Rau, tad gan, ar cīruļiem sacenšoties, varējusi izlocīt savu balsi, kā vien tīk. “Tā vien šķiet, ka manā bērnībā pusaudži ātrāk kļuva patstāvīgi, nebaidījās uzņemties atbildību,” viņa spriež. Toties tagad esot daudz zinošāki un apķērīgāki tehnoloģijās. Datoru gudrības jaunieši apgūstot viens un divi.

Tas esot apbrīnojami, kā viena cilvēka mūža laikā spēj izmainīties pasaule. No bērnu dienām Alvīnei atmiņā neizdzēšami iespiedusies tā novakare, kad visi apkārtnes cilvēki devušies uz Nīcu, kur notikusi latviešu filmas “Zvejnieka dēls” pirmizrāde ar Pēteri Lūci un Ņinu Melbārdi galvenajās lomās. Zāle bijusi tik pārpildīta, ka nebijis kur ābolam nokrist, bet bērniem ierādīta vieta priekšā uz grīdas pie paša ekrāna, par ko kalpojis liels un balts palags. “Tad es domāju, cik labi būtu, ja varētu šādas skaistas bildītes skatīties mājās, kaut arī uz pavisam maza lakatiņa,” viņa teica, pamājot uz televizora pusi.

Dziesma neapklusa pat svešumā

Tāpat kā daudziem latviešiem, arī Alvīnei kopā ar vecākiem nācies izbaudīt Sibīrijas izsūtījuma grūtības. Viņa nesūrojas par piedzīvoto, tikai pastāsta, ka Omskas apgabalā aiz Urāliem, pliki un nabagi aizvesti, otaņknieki bijuši nometināti vienā sādžā. Tomēr pat svešumā aiz daudziem tūkstošiem jūdžu neesot pārtrūkusi viņu dziedāšana, bet ar jaunu sparu tā ieskanējusies pēc deviņiem gadiem, kad daļai no izvestajiem izdevies atgriezties Latvijā. Kaut arī šeit daudz kas bija mainījies un laukos bija kolhozi un padomju saimniecības, cilvēki tomēr centušies par spīti visam saglabāt tautas tradīcijas.

Jau 1964.gadā Rasma Atteka izveidojusi folkloras ansambli. Pašā pirmajā dibināšanas gadā Alvīne vēl neesot tajā iesaistījusies, taču kaimiņienes, tagad jau Aizsaulē aizgājušās Margrietas Runnes pamudināta, to izdarījusi nākamajā gadā. “Viņa lieliski zināja, ka man tā dziedāšana pie sirds, tāpēc jau nebiju grūti pierunājama,” ar gandarījumu atceras banažciemniece. Arī vīrs Miķelis Šķipers esot visnotaļ atbalstījis viņas izvēli, kaut gan pats neesot pievienojies dziedātājiem. Un Alvīne esot droša, ka arī tagad viņš savu nostāju nav mainījis, kaut gan trīs gadi jau aizritējuši, kopš uz Otaņķiem un savējiem Miķelis noskatoties pa zeltīta mākoņa maliņu. 

Dziesmu pūrs ir neizsmeļams

Kopš 1965.gada tad nu viņa allaž esot Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa dziedātāju pulkā, kur tagad kļuvusi par pašu vecāko dalībnieci. “Pērn balvas par mūža ieguldījumu folkloras attīstībā saņēma Margrieta Otaņķe un Katrīna Radomišķe,” sacīja Alvīne.

Kaut gan viņa jau pietuvojusies astotajam gadu desmitam, dziedātāja ir možuma un apbrīnojama radoša spara pārpilna. “Ja cilvēks vēlas darboties ansamblī, tad jābūt spraunam, jāturas uz strīpas, slimībām nevar atļaut sevi pieveikt. Dziedāšana jau ikvienu spēj uzturēt jaunāku,” spriež laureāte. Un pastāsta, ka pirms dažiem gadiem otaņķnieces uzstājušās Bavārijas zemē Vācijā un piedalījušās Vīna svētkos pie Mozeles upes. Bet Latvijā vistālāko ceļu esot braukušas uz Viļāniem, kur tāpat lieliski un atsaucīgi uzņemtas. “Tagad jau par etnogrāfiskajiem un folkloras ansambļiem ir sakāpināta interese. Tādēļ tos dibina un veido daudzos pagastos,” viņa sacījās novērojusi. Mūsu rajonā gan vairāk balstoties uz jau radītiem kolektīviem. Otaņķnieki, rucavnieki, bārtenieki ir un paliek pazīstamākie.

Alvīne sacīja, ka mūsu tautasdziesmu pūrs esot neizsmeļams. Lieldienu un Jāņu dziesmas, ķekatnieku un kāzu dziesmas, katram dzīves gadījumam tur kaut kas piemērots ir atrodams. Viņai iedvesma dziedāt rodoties, tieši darbu darot. “Kad es kūtī gotiņas slaucu, man aizmirstās melodijas iešaujas prātā. Kad ansamblī citām sievām par to stāstu, viņas smejas un negrib ticēt, bet tā tas ir,” viņa sacīja.

Maija sākumā ansamblim jādodas uz sadziedāšanos Alsungā. Lai labi sagatavotos, notiekot mēģinājumi. Dziedātājām uz tiem kājām pāri visam pagastam neesot jāskrien, pašvaldība rūpējoties, lai būtu sagādāts transports. “Šajā ziņā izjūtam lielu pretimnākšanu,” atzina lielā dziedātāja.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Alvīne Šķipere izvēdina pūru un savu no vecmāmiņas mantoto, vairāk nekā simt gadu veco tautastērpu.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz