liepajniekiem.lv
Olu visiem nepietiek
“Man vispār pašā sākumā bija doma, ka varētu kaut ko uz tūrisma pusi – gribēju audzēt dažādu šķirņu vistas, bet tās būtu jātur atsevišķi.
Ideju izstāstīju vecmāmiņai, un viņa man teica, ka ar skaistumu nekur netikšu, ka jāaudzē darba vistas, jo cik reizes tad cilvēks atbrauks paskatīties? Bet darba vistas nesīs augļus. Ņēmu vērā vecmāmiņas padomu,” stāsta saimniece.
Savās mājās “Ceļmalnieki” viņa dzīvo teju 20 gadus, tās ir viņas vectēva mājas. A. Kundziņa-Linde atzīst, ka lauki viņai nav sveši, jo uzaugusi saimniecībā ar govīm un aitām.
Jaunībā gan divus gadus padzīvojusi pilsētā, jo negribējusi dzīvot nedz laukos, nedz rūpēties par dzīvniekiem. Šāda domāšana gan ātri pārgājusi, un, pārvācoties uz laukiem, vēl pie sevis nodomājusi, ka nav jau obligāti jātur dzīvnieki.
Tomēr putni viņu interesēja. Un, lai gan saimniecība pēdējos gados augusi, viņa to vēl joprojām sauc par hobiju.
“Atceros, ka es gribēju vienas pelnu krāsas vistiņas. Braucām pakaļ uz Lielvārdi, un tas saimnieks man prasīja, cik man ir vistu. Es teicu, ka man ir daudz.
Viņš atkal norādīja, ka daudz sākās no 400. Sapratu, ka manas 40 vairs nav daudz,”
smej saimniece.
Šodien pat viņas 200 vairs neliekoties daudz.
Putni “Ceļmalniekos” vairojušies, jo pirmās olas nepietika visiem gribētājiem. Uz tām pieteicās gan radi, gan draugi, taču novārtā jau nevienu atstāt nevarēja.
Pašlaik saimniece, kura par vistām rūpējas kopā ar dēlu Raimondu un vīru Vilni, olas pārdod pēc pasūtījuma – piegādā tiem, kas to lūdz.
Pašlaik viņa iemīļojusi Liepājā notiekošos vakara tirdziņus. Pagājušonedēļ līdzi pat bija paņēmusi gaili, kas sevi pierādījis par labu reklāmu.
“Bērniem patika, lielajiem patika, viņš tā dziedāja! Viena tante teica, ka nebūtu nākusi uz šo pusi, bet dzirdējusi, ka gailis dzied.
Bija jānoskaidro, vai tas ir īsts vai ne.”
Plānos ir parādīt arī kādu cālīti vai vistu, kas dēj zaļas olas. Cilvēkiem ir interesanti redzēt, kas tad ražo viņu olas.
Pārsvarā viņi aptuveni 60 olu kastītes izpārdod divu stundu laikā. Cilvēki nereti atnāk par vēlu un brīnās, ka viņiem nemaz nekas nav palicis pāri.
Pēc olu izvadāšanas krājuma neesot, tāpēc saimniecības tirgū pārdotās olas ir svaigas, iepriekšējā dienā dētas.
Viņa norāda, ka savu produkciju pārdod jaunās kastītes ar saimniecības etiķeti. Kādreiz tāda prasība nav bijusi, tāpēc cilvēki ne vienmēr zina, ka uz iepakojuma jāmeklē ražotājs un olu izdēšanas datums.
Tā ir relaksācija
Aijai ir arī hobijs – medības. Vienu reizi aizgājusi dzinējmedībās dzīt un sapratusi, ka tas ļoti patīk. Tur arī iepazinusi vācu medību terjera suņu šķirni. Jau pēc gada dāvanā saņēmusi šīs pašas šķirnes kucēnu.
Izrādās, ka arī ar vīru Vilni iepazinušies medībās. Jautājot, kā viņš samierinājies ar tik daudz vistām, Aija smejot atzīst, ka viņš bijis pacietīgs un uzreiz meties darbos.
“Ja godīgi, nekāda apmācība viņam nebija nepieciešama. Vīrs arī ir no laukiem.
Viņš gan man stāsta, ka viņam arī tas bijis tāds nepiepildīts sapnis – audzēt vistas. Liktenis saveda kopā, un vistas patīk abiem,”
viņa stāsta.
Tagad vīrs rūpējas par lielajām vistām, kamēr viņa sieva atbild par cāļiem. Savukārt dēla Raimonda pārraudzībā ir olas tīrīt.
Kad visiem ir skola un darbs, tad olas lasa tas, kurš pirmais ir mājās. Bet vasarā, kad ir brīvlaiks un atvaļinājumi, viņi olas lasa ik pēc divām stundām.
Darbs gan esot viegls, jo Vilnis uztaisījis tādu kā automātisko olu nobīdīšanu. Vistas olas izdēj uz slīpas grīdas, un tās izripo ārā. Bez zudumiem gan nekādi, jo dažas tā mēdz sasisties.
Šogad Raimonds beidza 9. klasi un mācības turpinās Liepājas Valsts tehnikumā, kur apgūs gaisa kuģa mehāniķa profesiju, tāpēc mammai palīdzēs mazāk.
“Nevēlos teikt, ka man nepatīk tas darbs. Protams, es labāk dzīvotu pilsētā nekā laukos, bet darbs ir interesants.
Katru dienu kaut ko var padarīt,” piemin jaunietis.
Mamma jau rēķinās, ka būs par divām rokām mazāk un ka pašai nāksies uzņemties vairāk darbu, taču viņa tam ir gatava.
Arī Aija pati šogad beidza skolu – ieguva pedagoga izglītību RTU Liepājas akadēmijā. Savukārt ikdienā viņa strādā Grobiņas PII “Pīpenīte” par skolotāju.
Savu darbu ar saimniecību apvieno bez stresa, jo darbu laukos uzskata par relaksāciju un, iebraucot sētā, jau aizmirst par visām citām nedienām.
Atradusi arī veidu, kā abus darbus apvienot. Ar kolēģi izdomājušas, ka saviem sešgadniekiem varētu parādīt, kā šķiļas cālīši.
Sagaidījusi direktores doto zaļo gaismu, A. Kundziņa-Linde uz bērnudārzu atvedusi inkubatoru un olu.
“Vecāki un bērni bija tik priecīgi! Tagad vairs nestrādāju ar lielajiem bērniem, bet citas kolēģes bija ar mieru to atkārtot.
Es viņām iedevu inkubatoru, sarūpēju olas. Bērniem tas bija tāds notikums! Tagad jau tā mums ir kļuvusi par tradīciju.”
Katru gadu tiek atjaunots ganāmpulks, jo daži putni paši aiziet bojā, citi ir nostrādājušies, bet vēl kādu paņem lapsas un vanagi. Vienu gadu lielu postu izdarījusi arī kāda vārna.
Saimniece maina olas un tās inkubē pati. Tāpat viņa audzē arī paipalas, kuru olas arī pārdod.
Barību viņi iepērk no vietējiem zemniekiem. Ar dažiem jau sadraudzējusies pašos pirmsākumos, kad audzējusi vien daži putnus.
Bet dārzeņus viņi saņem no zemniekiem, kuri dažkārt brāķus atdodot tāpat vien.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
