liepajniekiem.lv
Stikls – no jūras, zvejniekiem, mežiem
“Sarkankoks jūras krastā ir dažāds – gan lieli baļķi, gan mazāki gabali. Vietējie zvejnieki tos vāca, lai krāsotu jaunos tīklus un tie nebūtu balti, jo uzskatīja, ka tad zivis sazvejot labāk.
Mūsdienās tīklus vairs nekrāso, bet mēs turpinām sarkankoku vākt un izmantot par dekora sastāvdaļām. To virpojam un taisām sarkankoka korķus vīna pudelēm, nedaudz iestrādājam rotās,” Ingrīda atklāj, ka ģimenē ar to arī krāsojuši Lieldienu olas.
Sarkankokam ir ļoti blīva koksne, to apstrādā ar metāla virpu.
Ir kolekcija no jūras stikliem, kas izmantoti auskaros un dekoros, un ir apstrādāti stikli daudzās krāsās un pareizās formās.
Mazajiem, košajiem gredzeniem un auskariem autore devusi apzīmējumu – vasaras mirkļa pirkums. Bieži kāds grib tos aizvest mājās no Pāvilostas.
Arī Ingrīda pati kādreiz no ceļojumiem atgriezusies ar auskariem. Tagad no tiem pārved rotaslietu sastāvdaļas.
Jūras stiklu varētu arī saukt par atkritumiem, jo to kaut kad ir izmetuši cilvēki. Bet, gadu desmitiem malies pa ūdeni un smiltīm, ieguvis dārgakmeņa izskatu. Ingrīda saka: tie jūras apmīļoti.
Vēl ir lieli, biezi stikli, kas sameklēti bijušo stikla fabriku vietās Kurzemes vidienē.
“Meklējam stikla lauskas, apstrādājam dzirnavu tipa aparātā smiltīs, lai iegūtu jūras stikla izskatu, un tad to izmantojam dekoros, vīna korķos, rotās.”
Tagad, vasaras nogalē, liela daļa priekšmetu no vecā stikla jau ir pie jaunajiem saimniekiem.
Zīmola “Jūras rotas” stāsts iesācies pirms deviņiem gadiem, kad ģimene nokļuva Pāvilostas pusē, jo piedalījās projektā, kurā tīrīja koku aizgāztas upes, lai paplašinātu laivošanas maršrutus, atbrīvotu upju tecējumu.
Viņi tīrīja Tebru, Durbi, Rīvu, Vārtāju un tajā laikā dzīvoja Pāvilostas apkārtnē.
“Projekts beidzās, bet mums te patika, un mēs sākām domāt, ko darīt tālāk. “Jūras rotas” tā arī radās – no “ko darīt tālāk?”.
Es, ejot gar jūru, lasīju stikliņus, jo man tie patika. Vīrs izdomāja, ka es varētu no tiem sākt ko izgatavot, bet viņš izurbtu caurumus,” sieva pateicīga Rolfam par idejām un arī praktisko atbalstu.
Sākumā viņi eksperimentēja, bet ar laiku apguva mākslu skaisti un labi izurbt caurumiņus.
Sākumā Rolfam bija pārveidoti instrumenti – urbji un statīvi, ko uzmeistaroja Ingrīdas tētis. Viņš ir virpotājs un konstruktors zelta rokām.
Jautāta, kas sagādā lielākās grūtības, Ingrīda atteic, ka bez iedvesmas neko nevar izdarīt un viss ir vienlīdz grūti un vienlīdz viegli.
Ar mugursomu – gar jūru
“Jūras rotu” darbnīca un veikals Pāvilostas ostā ir vieta, kur katru dienu var sastapt pašus darbu autorus, Ingrīda te arī darina rotas, ja nav apmeklētāji jāapkalpo.
Šobrīd veikalā patukšs. Lielie darinājumi – interjera priekšmeti, dekori, vēja zvani – devušies uz jaunām mājām.
Rotaslietas Jansoni pārdod arī internetā.
Drīz sāksies darbs ārā. Ingrīda ies ierasto liedaga maršrutu Ziemupe–Labrags.
“Katrai lietai ir savi punkti jūrā,” liecina Jansonu pieredze.
“Ja gribu lasīt stiklus, tad eju Ziemupes virzienā; ja vajag kokus, tad – Labraga virzienā. Ja dzintaram labvēlīgi apstākļi, tā punkti atrodas abos virzienos, tad jāiet uz abām pusēm. Plakanus akmeņus var salasīt pie Ziemupes, apaļus granīta olīšus vislabāk meklēt Užavas ietekā jūrā.”
Materiālu vācējai plecos lielā mugursoma, un tajā parasti akmeņus neieliekot tik daudz, cik koku. Īpaši pēc vējiem ar tiem pilna mugursoma.
Skaisto veidojumu tik daudz, ka uzreiz arī nevar aizgādāt mājās. Tad tiek nolikti kāpās zināmās vietās, kur var atgriezties un paņemt vēlāk.
“Slapji koki mēdz būt ļoti smagi. Bet ja tu atrodi sarkankoku, nu, kā to nenesīsi mājās? Vai arī kādu kuģa koku? Tas ceļo līdzi.”
Vēl ziemā Ingrīda gatavo māla traukus. Viņa Pāvilostā apmeklē keramiķes Antras Mazikas vadīto interešu kopu, kurā sanāk sievietes divas reizes mēnesī.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
