Agrita Maniņa
"Kurzemes Vārds"
Uz tikšanos ar pirmajiem apmeklētājiem muzejs uzaicināja iedzīvotājas, kuras Sakas Grīņos dzimušas, – Valija Blaubarde uzauga “Stūradīķu” mājās, bet Lūcija Matroze – “Briežvalkos”.
Viss bija jāpadara
Visdziļāk savās atmiņās kavējās Lūcija, kas savu stāstu sāka ar skolas laiku Sakas septiņgadīgajā skolā.
“Sāku mācīties pēc kara, man jau bija deviņi gadi. Atceros, pirmajā klasē nāca arī tādi lieli puiši, kam 16–17 gadu, bet viņi ātri atkrita, pēc diviem gadiem jau bija no skolas prom. Palikām vienāda vecuma bērni,” Lūcija teica, ka vēlāk cits pēc cita sāka mācīties arī viņas māsa un brāļi.
“Mūsu mājas bija vistālāk no skolas – septiņus kilometrus.
Nākot no skolas, es jau pa ceļam mācījos, lai mājās mazāk laika vajadzētu mācībām, bet varētu darīt citus darbus.
Mūsu mamma nomira, kad man bija 12 gadu, un tēvs palika viens ar sešiem bērniem. Es biju vecākā, un man bija jāstrādā – govs jāizslauc, vakariņas jāuztaisa, pārējie jāpabaro. Visus darbus jau es pratu. Arī, kad mamma bija dzīva, mums, bērniem, vienmēr bija jāstrādā. Kad mamma nomira, tēvs man teica: gan jau tu padarīsi.”
Tumšajos rudens un ziemas mēnešos bērni dzīvoja internātā. Tēvs ar zirgu pirmdienā aizveda, sestdienā brauca pakaļ.
Skolā kopgaldā ēda tikai pusdienas, bet pārējām ēdienreizēm bija jāņem līdzi maize no mājām.
“Visiem, kas dzīvoja internātā, otrajā stāvā bija uz grīdas saliktas maizes lādes – vienkāršas kastes. Ko nu no mājām uz nedēļu varēja paņemt? Lielo pašceptās maizes klaipu, gaļas gabalu un sviesta cibiņu. Es biju vecākā, un man vajadzēja skatīties, lai pārtika sanāk visai nedēļai.
Gadījās jau, ka brālis vai māsa ko nočiepa, un piektdienās jau arvien pietrūka maizītes – kaste bija tukša.
Mūsu mīļā skolotāja, audzinātāja Ausma Niedra nedēļas beigās apskatīja kastes – kuram vēl maizīte ir, kuram nav. Vienmēr sarunāja ar skolas saimnieci, lai pusdienas zupu izvāra vairāk un vakariņās vismaz pa druskai var iedot internāta bērniem.”
Pēc Sakas skolas beigšanas Lūcijas māsa izmācījās par agronomi, jaunākais brālis – par celtnieku, bet citiem tālākas skolas nesanāca.
Lūcija gribēja kļūt par audēju, iestājās Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, bet zīmēšanas eksāmenā izkrita. “Un tad – nekā, braucu mājās. Man bija 16 gadu, un, kad saņēmu pasi, sāku strādāt Sakas sakaru nodaļā.”
“Grīņenieki dzīvo, tie tik nebēdā”
Lūcijas vecāki, Antonija un Staņislavs, uz Kurzemi pārcēlās no Latgales, kad Grīņos varēja iegūt zemi. Tēvs nopirka 24 hektārus, uzcēla māju, iekopa saimniecību.
“Visas Grīņu mājas ir pašu celtas, tāpat arī baznīca, pie kuras cilvēki strādāja kopā,”
grīņeniece atcerējās, ka katram bija arī iedalīts mežs, lai būtu materiāli, no kā būvēt. Nocirta kokus, baļķus pārveda mājās, uzcēla uz klučiem, un divi vīri sazāģēja dēļos.
“Mums nebija plāni grīdas dēļi, bet biezas plankas. Māju uzcēla no guļbaļķiem – lielu, plašu, ar logiem sānos un arī galos. Lielai ģimenei vajadzēja plašākas telpas, bet vienalga istabās bija gulta pie gultas.”
“Briežvalki” atradās purva malā. “Es prasīju tēvam, kāpēc tāds nosaukums. Klajumā bija vietas, kur auga grīslis, tēvs tās sauca par valkiem.
Brieži gāja to grīsli ēst, un tā viņš arī izdomāja mājām nosaukumu – briežu valki, salika kopā par “Briežvalkiem”.”
Ap māju bija izdegums. Tajā brūklenes augušas kā sarkans paklājs. Dzērvenes, ko rudenī nenolasīja, palika pa ziemu salā un pavasarī bijušas sulīgas, garšīgas. Taču purvs bija arī bīstams.
“Tur grima, divas reizes govs iekrita. Pati ārā netika – kā nostājās, tā grima dziļāk. Labi, ka redzējām, un tad ar bomjiem lopiņu izcēla no dūņām.”
Mājās darbs nekad nebeidzās ne pieaugušajiem, ne bērniem. Audzēja labību, kartupeļus, linus – tos plūca, sēja kūlīšos, mērcēja lielā akacī, pēc tam žāvēja, mīstīja, sukāja.
“Mamma vērpa linus, es – pakulas. Viņa noauda audeklu, ko balināja pelnu sārmā, tad pļavā izklāja žāvēties. Uz tādiem palagiem gulējām, tie bija asi, bet labi.”
“Briežvalku” saimnieks turēja zirgus, govis, desmit un vairāk aitu, ap simt vistu.
“Vasarā tās ganījām pa pļavām. Sapinām kājas, lai neaizskrien. Salikām vistas ratos un vedām pie zileņu krūmiem, tur tās ēda visu dienu,”
Lūcija atcerējās, ka māsa bērnībā esot bijusi galvenā gane.
Siena pļauja Grīņos ilgusi visu vasaru, jo zāle plāna. To pļāva ar rokas izkaptīm. Tēvs bija kokamatnieks un arī bērniem bija uztaisījis mazākas izkaptītes – katram pēc sava mēra.
“Viņš gāja pirmajā spailē, mēs ar brāli otrajā. Lai nu cik liela, bet arī mums – spaile. Ik pa brīdim tēvs apstājās, uzasināja izkapti, un gājām tālāk.”
Turēja dažas bišu saimes, bet ne jau katru dienu bērnu pulciņš varēja karotēm ēst medu. Mielojās reizi nedēļā, kad no krāsns izvilka siltu maizi, nogrieza riku un apsmērēja ar medu. Ak, kas tas bijis par garšīgumu!
Citā laikā saldumam – biešu sīrups, ko paši vārīja. Arī bijis garšīgs, tumši dzeltenā krāsā.
“Nu, tā tas laiks ir aizgājis, un tagad ir brīnišķīgi, ka viss nopērkams veikalā, nav vairs pašam jāgādā.”
Taču Lūcijas atmiņās palicis ne tikai darbs. Viņas izjūtās joprojām pavasara birzis ar baltām vizbulītēm, grāvmalas ar dzeltenām purenēm, starp kurām skrien ūdeņi, piekalnītēs bezdelīgactiņas un kaķpēdiņas, vasarā vīgriezes un naktsvijoles, un tā – augu gadu daudz skaistuma visapkārt.
“Grīņenieki dzīvo, tie tik nebēdā,”
viņa kopā ar V. Blaubardi nodziedāja jautru dziesmu, kas atklāj kādreizējo Grīņu iedzīvotāju raksturu.
Viņu patiesais spēks bija darba tikumā, spējā turēties kopā un iznest savu dzīvi cauri grūtībām.
