liepajniekiem.lv
Ē. Rāvas zemnieku saimniecība atzīta par “Gada uzņēmumu akvakultūrā”. Tajā apsaimnieko pavisam 36 dīķus vairākās vietās Dienvidkurzemē, un kopā ar īpašnieku strādā viņa ģimene – dēli Gatis un Toms, kā arī sieva Anna.
No ikriem līdz tirgus precei
Ēriks un Anna Rāvas dzīvo Durbes pagasta “Stagaros”, kur ierīkojuši zivju baseinus, foreļu dīķi un daļu no ziemošanas dīķiem. Uzcēluši māju, pagrabu, iekopuši dārzu un sagaida pircējus, kas iegriežas pēc zivīm saimniecībā.
Tuvojoties Ziemsvētkiem un gadumijai, iespējams, iebrauks vairāk, jo vajadzība pēc zvīņainām karpām parasti pieaug.
Šis laiks noieta ziņā atšķiras no pārējiem mēnešiem. Ne velti Ē. Rāva saka:
gadā vajadzētu četrus piecus Ziemsvētkus, tad nozare plauktu.
Karpas, līņi, zandarti, amūri, orfas, karūsas, sami, foreles. “Audzējam zivis no ikriem līdz tirgus precei, izņemot foreles un amūrus. Izaudzēts pie 50 tonnām zivju, daļa – mazuļi, daļa – divgadīgās, trīsgadīgās, un būs arī četrgadīgās karpas,” saimniecības īpašnieks stāstīja, kad portāls viesojās “Stagaros”.
Bija beigusies sezona, bet priekšā – lielais dīķu kopšanas darbs pēc to nolaišanas, kā arī klēts tīrīšana, sagatavošana jaunai ražai.
Pasūtīti graudi, kas jāieved nākamajam gadam. Lielajām zivīm tos dod nepārstrādātus, bet mazuļiem pērk kombinēto barību.
“Šobrīd mums ir 36 dīķi Durbes, Dunalkas un Vecpils pagastā. Lai vienā reizē izvadātu zivīm barību, jānobrauc 75 kilometri, bet visu laiku paplašināmies,”
Ē. Rāvam kustība esot dabīgais stāvoklis. To neslēpj, ka, veidojot ģimeni ar Annu, aicinājis viņu nevis kopā dzīvot, bet skriet līdzi.
“Tas tiešām viņa dzīvesveids, no matu galiņiem līdz papēžiem ir šajā nozarē,” sieva raksturoja vīra aizrautību un attieksmi pret profesiju.
Viņi ir pazīstami daudz ilgāk nekā 15 laulības gadus. Mācoties Kazdangas tehnikumā zivkopjos, abi bija kursabiedri.
Par saņemto balvu Ē. Rāva teica, ka tā viesīs lielāku uzticību viņa klientos. Ir izveidojusies sadarbība ar pašvaldībām, kuras atjauno un dažādo savās ūdenstilpēs zivju resursus. Pircēju vidū tāpat esot makšķernieku biedrības.
Saimniecība piedalās iepirkuma konkursos un, kad uzvar, ved zivju mazuļus uz dažādām vietām Latvijā un arī Lietuvā.
Ik ķibele – jauna mācība
Zivju audzēšanā, zvejošanā, šķirošanā strādā arī Anna un saimnieka dēls Toms. Viņam tēvs uzticas pilnā mērā, tāpēc var gan doties medībās, gan pieredzes apmaiņā, gan ziemā ar sievu aizbraukt ekskursijā.
Ja kaut kas viņa prombūtnē atgadās, tad Annai jāzvana Tomam. Kā šoruden bijis, kad pie mājām dīķi pīpēja, – zivīm deguni ārā, jo pietrūka gaisa. Toms situāciju atrisināja, kādā dīķī ieliekot aeratoru, citā ielaižot vairāk ūdens no rezerves dīķa.
“Zivkopībā lēmumi jāpieņem ļoti strauji.
Dīķos – pusstundu, stundu vai pat dienu var darīt, lai zivis izglābtu, bet baseinos tas ir minūšu jautājums,” Ē. Rāva pasmej, ka gandrīz vai nerakstīts likums, – kolīdz padomā, ka tagad jau nu viss būs labi, tā kaut kas notiek. Kā ar vardi zivju mājā.
“Es skatos – kas par lietu, ka apstājies inkubācijas aparāts? Kur ūdens pazudis? Noņemu šļūtenes – netek,” viņš atcerējās anekdotisku gadījumu, par ko smiekli tobrīd nenāca.
“Izrādās, varde ienākusi no dīķa un nosprostojusi cauruli. Nolaidu dīķi, iebūvēju sietu, lai vairs tā nevarētu notikt.
Pēc katras tādas reizes ir sava mācība un jāizdara secinājumi.”
Daudz ko nevar uzzināt, iekams uz savas ādas nepārbauda. Te Anna minēja piemēru ar damperu – tehniku, ar ko iebrauc nolaista dīķa vidū un tīra gultni. Iekams iegādājās efektīvu ar kāpurķēdēm, bija jāpārliecinās, ka īsti neder tāds, kam riteņi.
Labi, ka par tehniku nav nevienam parādā, taču Ē. Rāvam nav vispār kredītu. Arī mūsdienīgo “Līvas grupas” māju nopirka un uzcēla par savu naudu, kad to varēja atļauties.
Uz jautājumu, kā klājas ar produkcijas tirdzniecību, Ē. Rāva teica: “Tāpat kā visiem. Lielai daļai zemnieku, pērkot zemi, dīķis nācis komplektā. Viņi kādas zivis ielaiduši un pārdod tās par jebkuru cenu. Es to nevaru atļauties,
man zivkopība ir pamatnodarbe, kurā esam daudz ieguldījuši.”
Saimniecība februārī slēdz līgumus par mazuļu audzēšanu, bet rezultātu negarantē simtprocentīgi, jo var neizaugt nepieciešamais daudzums. Tādā gadījumā – līgumsods.
Reizēm pietrūkst zivju skaits, tad labi, ja ir kaimiņš, kas var izlīdzēt; un otrādi – Ē. Rāva izlīdz viņam, lai varētu izpildīt līgumu.
“Baseinos audzējam maz, pārsvarā dīķos, bet tur nevaram kontrolēt zivju daudzumu, tikai prognozēt pēc ēšanas. Lai gan par zandartu vienalga nevar prognozēt. Šīs zivs audzētāji Latvijā saskaitāmi uz pirkstiem, jo tā ir sarežģīta. Nav tik grūti izaudzēt, cik vārīga nolaišanas, saglabāšanas un aizvešanas procesā un ātri nobeidzas.”
Liepājas puika, kam mīlestību uz dabu ielicis vectēvs, kurš dzīvoja laukos, – Anna vedināja vīru pastāstīt arī to, ka viņa pievēršanos zivkopībai ietekmēja bērnībā pieredzētais.
Visi brīvlaiki tika vadīti Nīcā pie vectēva Pētera Katlapa “Pūrānos”. Tur satikās ar diviem brālēniem, tā ka darāmā nekad nav aptrūcies.
“Manuprāt, viņš man ielicis to zivju darīšanu. Nevarēju vien sagaidīt sestdienu, svētdienu, kad aizbraukšu uz laukiem pie opīša,”
atcerējās “Lielā loma” laureāts, kas puikas gados agri pavasaros licis Bārtas upē murdus. Kad nāca pali, murdi palika zem ūdens, klāt ar zābakiem nav varēts tikt, tad – bikses nost un iekšā.
“Pa ledaino ūdeni iebridu, izrāvu savu murdu, kur līdaciņas bija saskrējušas, un rikšiem uz mājām… Esmu no pilsētas akmeņiem pamucis pilsētnieks un laukos palicis, atpakaļ vairs negribu.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
