liepajniekiem.lv
Pietrūka saimnieka rokas
Kristīne Savitre-Molke pastāsta, ka pirms aptuveni gada nolēma sev piederošās telpas, kurās atrodas kafejnīca un viesnīca, izīrēt.
“Diemžēl visādu apstākļu dēļ pašiem sanāca beigt darbošanos tur. Pa vienpadsmit gadiem tomēr izdegu, un mana mamma bija tā, kas daudz uzņēmās, bet pirms trim gadiem viņa piedzīvoja infarktu. Tagad abas veselības problēmu dēļ nevaram to visu pavilkt.
Nolēmu, ka izīrēt man ir izdevīgāk nekā mesties tur atpakaļ iekšā. Tas bija labākais lēmums, ko pirms gada pieņēmu,”
atzīst īpašniece.
Iepriekšējie īrnieki pēc gada nolēmuši, ka darbību Kalvenē tomēr neturpinās.
K. Savitre-Molke zina teikt, ka uzņēmumam bija arī citas ēdināšanas iestādes, piemēram, “Karaliskā zoss” Aizputē, un “Ūdensputni” negaidīti paziņojuši, ka rudenī slēgs vairākas vietas, arī Kalvenes kafejnīcu, kas izrādījusies nerentabla, un pieprasījums neesot bijis tāds, kādu nomnieki gaidīja.
“Jaunu īrnieku atradu samērā ātri, jo bija liela interese.
Pārsteidzošākais bija, ka vietu īrēt gribēja arī cilvēki no Indijas, kas vēlējās te atvērt Āzijas virtuvi.
Viņi jau bija gatavi ievākties, bet bija grūtības ar dokumentu nokārtošanu tajā termiņā, kādu biju visiem potenciālajiem īrniekiem nolikusi.
Arnis jau laikus, vēl pirms termiņa beigām, zvanīja un teica, ka ir gatavs iet un darīt. Pēc viņa gan parādījās vēl trīs piedāvājumi uz izpirkumu, jo ēku biju ielikusi arī pārdošanā. Ar Arni ir tā – ja viss aizies un būs kārtībā, tad viņš to ēku izpirks,” pastāsta Kristīne.
Ideja par Āzijas virtuvi Kalvenē īpašniecei šķiet interesanta, taču par tās noraidīšanu viņa nepārdzīvo. Jau gadiem apkārtējiem teikusi, ka Kalvenē vajag mazo “Jozi”. Ar līdzīgu vīziju ieradies arī jaunais saimnieks.
“Abi esam pazīstami kopš jaunības laikiem. Viņš man prasīja, kāpēc iepriekšējiem īrniekiem tur negāja labi. Tā arī teicu: kamēr tur darbojos pati, viss bija kārtībā. Kāpēc negāja viņiem, nemāku komentēt. Bet es arī gribētu teikt, ka ēkai pietrūka vīrieša rokas. Un tagad tur ir kārtīgs saimnieks,” K. Savitre-Molke priecājas.
Kāpēc lai nepamēģinātu?
A. Kvietkauskam šis ir jauns virziens, jo līdz šim viņš darbojies citās jomās – Priekulē atvēris gan būvmateriālu un saimniecības preču veikalus, gan dažādus automašīnu apkalpes servisus.
“Vienmēr esmu gribējis kafejnīcu. Vienu brīdi domāju, ka varētu arī savu viesnīcu, bet tas mērķis vienmēr šķita tāds neaizsniedzamāks, lielāks nekā citi. Nepagāja ne pieci gadi, un te nu es esmu. Man patīk izaicinājumi!
Pamēģināt jau var visu. Un nav tā, ka kaut kas jābūvē no jauna. Te viss jau ir, tas tikai jāatsvaidzina,”
pārdomās dalās jaunais īrnieks.
Saimnieks neslēpj, ka pirms tam ar Kalvenes kafejnīcu nebija pazīstams. Kad prātojis, vai kaut ko šeit attīstīt, no draugiem un paziņām ievācis atsauksmes.
“Dzirdēju, ka tikai pēdējā gadā te gājis nedaudz sliktāk, cilvēki nebija līdz galam apmierināti ar kafejnīcu.
Bet esmu dabūjis atpakaļ kādreizējos darbiniekus, pavārus, kas strādāja Kristīnes laikā. Šis tas ēdienkartē ir pamainījies, pienācis klāt, bet izmantojam kādreizējās receptes,” lielākais prieks par to, ka no bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezusies Madara Selderiņa, kas “Spārēs” nostrādāja astoņus gadus.
“Tagad viņa šeit ir vadītāja. Bet galvenais, ka līdzi paņēmusi visas receptes un zināšanas no sākotnējās kafejnīcas.”
Ēstuvi pārdēvējis par “Gusta Cafe”, bet viesnīcu – par “Gusta Imperial”.
A. Kvietkausks gan nosaukumu, gan telefona numuru un guļvietu skaitu viesnīcā izvēlējies, balstoties uz cipariem, kurus izrēķināja un viņam piešķīra numerologs.
Nosaukumam ir arī sentimentāla nozīme.
“Mana tēva vārds ir Augusts, un mani kādreiz sauca par mazo Gustiņu. Tāpēc arī radās ideja par to “Gusta Cafe”. Interesanti, ka spāņu valodā “gusta” nozīmē baudīt, patīk.”
Ir idejas, kā vietu attīstīt
Plāns bijis visu pacelt jaunā līmenī, tāpēc uzņēmējs daudz ieguldījis un turpina ieguldīt remontā.
“Bet es jau gāju uz pilnu banku – pilnīgi visu, ko man prasa, maksāju, pērku, lai nav tā, ka kaut ko neesmu izdarījis līdz galam. Labāk uzreiz gribu izdarīt tik, cik varu.
Protams, zināju, ka tas nebūs lēti. Neesam jau vēl apstājušies, tāpēc pagaidām vēl nezinu, cik tas viss man kopā izmaksās,”
teic saimnieks.
Pašlaik viesnīcā iekārtojuši deviņus numuriņus ar 24 gultasvietām.
Arnis pats dzīvo Priekulē, bet pārējie seši darbinieki ir no Kalvenes, Aizputes vai Valtaiķiem, tāpēc dzīvošana uz vietas nevienam nav jānodrošina.
“Varbūt jāuztaisa sev šeit numuriņš? Esmu dzirdējis, ka citi viesnīcu saimnieki tā darot,” viņš smej.
Turpat Kalvenē dzīvo arī viesnīcas istabene Gita Pope-Krūmiņa, kas strādājusi arī pie iepriekšējiem saimniekiem. Viņa atzīst, ka priecājas, redzot darba devēja degsmi vietu atdzīvināt.
Viņa neslēpj, ka pārmaiņas esot pozitīvas un, piemēram, viesnīca iekārtota daudz skaistāka.
Gita zina teikt, ka kafejnīcu iemīļojuši arī vietējie, kas to pierādīja atklāšanas dienā, kad pavāri teju netikuši līdzi pasūtījumu skaitam. Lielākais mīnuss, viņasprāt, ir klusums ziemas sezonā.
“Pašlaik ir seši darbinieki – divas viesmīles, divi pavāri, vadītāja un istabene. Redzēsim, kā mums ies. Ja netiksim galā, tad pieņemsim vēl kādu.
Pašlaik jau jādomā par to, ka tūlīt būs ziema un apmeklējums būs mazāks.
Bet mēģināsim klientus piesaistīt ar kādām aktivitātēm, dzīvo mūziku, sporta turnīru skatīšanos,” norāda A. Kvietkausks.
Jaunā saimnieka plāni nebeidzas līdz ar telpu iekārtošanu un atvēršanu. Viņš pastāsta, ka pašlaik sapņo arī par savu beķereju, lai garāmbraucēji var ieskriet un nopirkt, ko apēst pa ceļam.
Pats tādas vietas iecienījis, jo, piemēram, Skrundai vienkārši cauri izbraukt nevar – vienmēr jāpiestāj un jānopērk kāda kanēļmaizīte.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
