Lai izpētītu situāciju, braucām paši to lūkot uz Nīcas un Vērgales pagastu, arī jautājām par paveikto pašvaldības policijai.

Apkārtni piedrazo

Par dabas parkiem stāsta, ka neapzinīgi braucēji ar vieglajām automašīnām ielienot, kur vien pamana iespēju, neskatoties uz aizliegumu iebraukt.

Bernātu parkā visvairāk tādu auto esot ar Lietuvas numurzīmēm.

Kāds redzējis atpūtniekus nokārtojamies turpat kāpās, cits atzīst, ka kaitina tie, kas iebrauc kāpās un skaļi klausās mūziku.

Taču arī paši vietējie meklē celiņus, pa kuriem var iebraukt tik tālu, lai no mašīnas redzētu jūru, bet citi teic, ka attālākās vietās tāpat izsmēķi mētājas un citi gruži, ir nepatīkami, ka sagružots.

“Par mašīnām es daudz nevaru teikt, bet par gružiem – tas ir ārprāts!”

teica Dienvidkurzemes Komunālās pārvaldes strādniece Anna Lībeka, kas dabas parkā tīra atpūtas vietas – salasa atkritumus. Viņu sastapām pirmo.

“No vienas puses, cilvēki palikuši daudz godīgāki – suņu kakas savāc un izmet tur, kur vajag, taču ir tādi ciemiņu, tūristu uzņēmēji, kam sētā konteineri, bet atkritumus ved uz šejieni,” strādniece norādīja uz maisiem, kas nolikti blakus konteineriem, kas domāti, lai atpūtas vietu apmeklētāji varētu izmest  ēdienu, dzērienu iepakojumus un citu nelielu drazu.

Pat nebija līdz galam jāpaceļ vāki, lai redzētu, ka samesti celtniecības materiāli, apģērbs, sadzīves priekšmeti.

“[Pašvaldības] policijā man teica: “Tu pieraksti!” Jo es esmu arī atradusi, kas atkritumus izmet. Jau cik reižu esmu piefiksējusi, ka ved arī no Liepājas,” A. Lībeka atklāja jau zināmo metodi, ka atkritumu maisos atrodamas lietas, kas nodod īpašnieku.

Šo informāciju viņa sakrājusi, bet beidzamajā laikā pašvaldības policistus neesot informējusi, jo, viņas vārdiem,

tagad ir sarežģītāk, nevar saprast, kur kādi policisti ir.

“Nīcas novada laikā satiku policistus katru dienu, aprunājāmies, es noziņoju, kas un kā. Arī tagad paļaujos uz viņiem, bet reti redzu. Varbūt atbrauc katru dienu, bet tajā laikā, kad es neesmu.”

Kopējas darbdiena ir piecas stundas, ieskaitot pusstundas pusdienlaiku, bet brīžiem raujoties piecas sešas stundas atkarībā no tā, cik piemēslots ir takās un ugunskuru vietās. Viss jāsavāc un jāaiznes uz lielajiem konteineriem.

Apjautājāmies iecienītajā kafejnīcā “Dzintariņš”, ko tās darbinieki novērojuši tuvējā stāvlaukumā.

“Tur apstājas arī kemperi, un par to man dusmas, varētu taču braukt dzīvot kempingos, nevis te!” Liene Otaņķe redzējusi, ka cilvēki tur nakšņo, noliek pie auto krēslu un atpūšas kā viesu mājā.

“Šo stāvlaukumu ierīkoja nesen, un esam Dienvidkurzemē diskutējuši, vai tajā atļaut kemperiem palikt vai ne. Tad izlēma, ka šeit ļaus.”

Laukums vasarā mašīnu pilns, tāpat ceļmalas, jo atbraucēju ir daudz un viņiem nav, kur automašīnas atstāt.

L. Otaņķei nav laika vērot, ar kādām numurzīmēm auto ir vairāk, to gan viņa var apgalvot, ka, apmeklējot kafejnīcu, lietuvieši ir patīkami – atsaucīgi, neizvēlīgi, pieklājīgi.

“Pašvaldības policiju šeit redzam reti. Es pieļauju, tas tāpēc, ka projektā, kurā atjaunoja grants segumu un izbūvēja stāvlaukumus, salika arī barjeras pie celiņiem,” prātoja “Dzintariņa” darbiniece.

Moči brauc visur

Kādreizējais Dabas aizsardzības pārvaldes valsts vides inspektors Andris Maisiņš joprojām ir aktīvs dabas sargs. Īstais cilvēks, kam jautāt, kas notiek kāpās.

“Jūs aizbrauciet apskatīties mežā aiz Jūrmalciema!

Tur dragā ar močiem un atstāj dziļas vagas, visi augstākie kalni ir izbraukāti,”

viņš rādīja ar telefonu uzņemtas fotogrāfijas un videoierakstus, kuros fiksējis pārkāpumus.

“Lūk, tā ir problēma, bet, lai to atrisinātu, jābūt atbilstošai likumdošanai. Manuprāt, pienācis pēdējais brīdis, kad jāaizliedz pa īpaši aizsargājamām dabas teritorijām pārvietoties ar transportlīdzekļiem, izņemot, ja nepieciešams apsaimniekot savu īpašumu; tas jāiekļauj Dabas aizsardzības likumā.”

Kādreiz izbraukātājiem vēl bijusi sirdsapziņa, centušies braukt pa stigām, tad tagad laiž, kur acis rāda, klāstīja A. Maisiņš.

Viņš pirms gadiem, kad vēl bija valsts vides inspektors, noorganizējis, ka Aizputes televīzija uzņem sižetu par kāpu postīšanu, tas esot parādīts Latvijas televīzijā.

“Manai direktorei Dacei Sāmītei uzprasīja, kā ar to cīnīties, un viņa pateica: “Mēs neesam tiesīgi apstādināt motociklistus.” No tā brīža sākās – brauc pa visurieni.”

Lietuvā esot firmas, kas speciāli organizē braucējus uz īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām robežas šajā pusē.

“Brauc organizēti, viņiem Sventājā iedod, teiksim, 10 kvadriciklus, un brauc šurp,”

A. Maisiņš apgalvoja, ka informācija ir patiesa, un apliecināja to ar ierakstu telefonā.

Uzņemta saruna kāpās ar vairākiem motociklistiem, numurzīmju spēkratiem nav. “Tas ir labi, ko jūs darāt?” viņiem jautā A. Maisiņš. Braucēji lietuviski atbild, ka nesaprot jautājumu. “Jūs saprotat, ka te ir dabas parks?” viņš jautā krieviski. “Nē,” tāpat atbild.

A. Maisiņš ironizē: “Neko nezina, pat ne to, ka iebraukuši Latvijā.”

Parādījis ierakstu, viņš turpināja: “Saki vēl, ka viņus nevar noķert! Vienkārši ir pie tā jāpiestrādā. Šo ierakstu ieliku feisbukā, bet reakcijas – nekādas.”

Jautāts, vai informējis Dienvidkurzemes policiju par redzētajiem pārkāpumiem, A. Maisiņš atbildēja: “Nu nav taču jēgas.”

Pašvaldības policiju gan ir manījis – pa jūras krastu nobraucot, arī pa ceļu, bet, vai kontrolē meža teritorijas, to nezinot.

“Jāparādās kādam Robinam Hudam, vai arī tās teritorijas jāmīnē, tad varbūt vairs nebrauks?” nīcenieks ir nikns par cilvēku vieglprātīgo attieksmi pret dabu.

Viņš domā, ka līdzētu arī valsts mēroga akcija. “Par nelegālu zveju lašu nārsta laikā atņem automašīnas, tīklus, laivas. Kāpēc šiem nevar atņemt motociklus? Pirmajam simtam tos atņemsim un aizdosim prom uz Ukrainu, un slimība būs izārstēta.

Pa visu Latvijas piekrasti tā ir: kur kāpas, tur moči brauc. Uztaisām akciju un sūtām spēkratus uz Ukrainu!”

No 2011. gada, kad sāka strādāt Dabas aizsardzības pārvaldē, A. Maisiņš darbojas aktīvi.

“Sešos gados esmu ar visiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriem runājis par šo problēmu, bet šie tik pašūpo galvu un vairāk neko. Viena punkta dēļ taču neatvērs likumu.”

Ziņo policijai

Esot atpūtnieki, kas ielīdīs visur, kur nebūs jāmaksā, teica Ziemupes tūrisma informācijas punkta konsultante Daina Vītola.

“Agrāk man bija vienalga, kur cilvēks ceļ telti, bet tagad tā nedomāju,” viņa iesāka stāstu.

“Reiz telts bija uzcelta pie Ziemupes kapiem. Pasmēju – lai jau, ja var sadzīvot ar tiem, kas kapos. Bet vēlāk ieraudzīju, ka pudeles bija sasviestas pāri žogam kapsētā. No tā laika es paliku nejauka, man nepatīk, ka tā dara.”

D. Vītola trāpīja desmitniekā, iesakot aprunāties ar Daigu Kadeģi no biedrības “Ziemupīte”, kas apsaimnieko Ziemupes stāvlaukumu jūras krastā. Daigai bija, ko teikt par kāpu postītājiem.

“Brauca ar enduro močiem – pa diviem, trim un vairākiem, bet pēdējo gadu, pusotru šeit vairs nebrauc. Ceru, ka tā arī paliks, un viņi vēstījumu sadzirdējuši uz visiem laikiem.”

D. Kadeģe ir informēta, ka kāds Liepājas uzņēmējs iznomājot šos spēkratus. Tiem noņemtas numurzīmes, bet braucēji aizklājuši pusi sejas, lai nevar viņus atpazīt.

“Ziemupītes” ļaudis izdomāja huligānisku paņēmienu, kā pasargāt apkārtnes dabu. “Tā kā mums šeit, pie stāvlaukuma, ir ēdināšana un friteris, kaut kur jāliek izmantotā eļļa. Daļu ieleju spainīšos, ko izlieku pa teritoriju. Uz abām pusēm pāris kilometru attālumā ir vēl citi uzņēmēji, un viņi padod ziņu, no kuras puses moči brauc,” D. Kadeģe atklāja kaimiņu apziņošanas sistēmu.

“Un es ar savu spainīti viņus jau gaidīju. Kad vienam uzlēju uz galvas tā, ka viņam visa priekša notecēja, no tā laika nav braukuši, izņemot vienu.”

Viņa arī informējusi akcijas “1836 kilometri apkārt Latvijai” braucējus, ka jebkuru, kurš brauks pa kāpām, sagaidīs šāds pakalpojums.

“Ziņa ir aizgājusi. Es to sūtīju visiem, kam saistība ar motocikliem, lai kas viņi būtu.”

Vietējie cilvēki zina, ka D. Kadeģe ir īstena dabas aizstāve, un ziņo, ja redz, ka kāds iebraucis neatļautā vietā.

“Mēs ar viņu parunājam, pastāstām, ka nedrīkst tur atrasties, izskaidrojam, kas ir pārkāpts, un lūdzam aizbraukt. Ja cilvēks sola savākt mantas un braukt prom, – viss kārtībā. Ja ne, izsaucam pašvaldības policiju, sagaidām to atbraucam un kopā ejam pie pārkāpējiem,” D. Kadeģei ir svarīgi, lai būtu rezultāts – cilvēks no turienes aizbrauktu.

“Problēma tāda, ka pašvaldības policijai nav kapacitātes un tā gandrīz neko nespēj. Pagājušogad mums solīja, ka vasarā policijai būs papildspēki, bet saprotu, ka tagad to nav,” ziemupniece secināja.

Viņa paredz, ka nu tikai viss sākšoties, domādama atpūtnieku pieplūdumu.

Pārkāpumi būs. Piemēram, pērn kāds pārītis sakūris ugunskuru liegumā pie kapiem, krants malā uzcēluši telti, iekārtojuši grilu. “Te nedrīkst!” D. Kadeģe teikusi, bet viņš: “Pierādiet!”

Beigās jau panākusi, ka pārkāpēji aizbrauc, bet vīrietis bijis nikns kā negaisa mākonis. Paguvis vēl izsaukt Valsts policiju un pasūdzēties par sievieti, kas viņu dzen prom. Policisti apliecinājuši, ka viesim nav taisnība.

Nenotveramie motociklisti

No Dienvidkurzemes pašvaldības policijas vēlējāmies uzzināt atbildes uz jautājumiem, vai piekrastes teritorijas policisti uzrauga regulāri; vai pietiek resursu, lai to darītu, un vai meklē risinājumu, ja policistu nepietiek. Kādā veidā aculiecinieki var ziņot, redzot pārkāpumu?

Pašvaldības policijas galvenais inspektors Normunds Freimanis atbildēja, ka piekrastē, kas atrodas no Liepājas uz dienvidiem, proti, Papes dabas liegumā un Bernātos, dabas uzraudzība ir labāka, jo to nodrošina četri darbinieki, kuri pieņemti uz noteiktu laiku.

Viņi brauc gan ar automašīnu, gan “Misphera” skrejriteņiem, kas smiltīs neiestieg.

“Strādā gan brīvdienās, gan darbdienās pēc grafika, un viņiem ir summētais darba laiks. Periodiski pievienojas ekipāža, kas dislocēta Nīcā,” paskaidroja N. Freimanis.

Viņš arī teica, ka kvadriciklus policisti izmanto reti, lai nepostītu dabu.

“Ar mototransporta pārķeršanu lepoties nevaram,”

viņš atzina, kaut esot rīkoti reidi arī kopā ar Valsts policiju.

Pāvilostas pusē resursu ziņā situācija ir sliktāka – tur atrodas viena ekipāža, kas dislocēta Pāvilostā. Taču pilsētā vasaras periodā iedzīvotāji ir neapmierināti ar to, ka ekipāža nedežurē visu diennakti.

“Meklējam kaut kādu risinājumu ar esošajiem resursiem, jo iestādē nav informācijas par to, ka būtu gaidāms štatu palielinājums. Uz izsaukumiem reaģējam atkarībā no situācijas,” policista atbilde nesēj cerību.

Viņš tomēr iedrošina iedzīvotājus informēt pašvaldības policiju par pārkāpumiem.

“Ziņu var nosūtīt vatsapā, pēc iespējas precīzāk norādot notikuma vietu. Ja iespējams, nofotografēt transportlīdzekli ar valsts numura zīmi, lai varam to atrast. Ideāli, ja nofotografēts ar kādu aplikāciju, kura norāda koordinātas. Dienvidkurzemes teritorija ir liela, resurss – kāds nu ir, ar tādu jāstrādā. Gribētos jau labāku rezultātu, tomēr tā, ka galīgi nekā nav, arī nevar teikt.”

Uz izsaukumiem reaģējam 12 minūšu laikā

Kaspars Vārpiņš, Liepājas pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks

Saziņai ar operatīvajiem dienestiem primārais ir tālruņa numurs 112, sevišķi ārkārtas vai nestandarta situācijā, un tālruņa numurs 63420269 pašvaldības policijas dežurantam, kas strādā visu cauru diennakti.

Otrs veids saziņai ir Liepājas mobilā lietotne, kurā speciāli ir izstrādāta sadaļa “Saziņa ar pašvaldības policiju”, taču tā domāta situācijām, kas nav akūtas. Piemēram, tad, ja kāda automašīna nepareizi novietota vai cilvēks redz kādu pārkāpumu, kas nerada tūlītējus draudus sabiedrībai, kādam cilvēkam vai dzīvniekiem.

Saziņa lietotnē pieaug, un mēs par to esam priecīgi. Ne vienmēr ir vajadzīgs zvans, jo varbūt tajā laikā kādam apdraudēta dzīvība un vajag sasniegt dežūrdaļu. Šogad esam lietotnē saņēmuši 60 paziņojumus.

Liepājas lietotnes sadaļu, kurā iesūta ziņojumus, kas pieejami publiski, administrē pašvaldība. Šos paziņojumus apkalpo darbdienās darba laikā.

Izmantojot podziņu saziņai ar pašvaldības policiju, ziņojums tūlīt nonāk pie mums dežūrdaļā. Tā saturs netiek publiski parādīts, jo tur var būt svarīga informācija, ko sabiedrībai nevajadzētu zināt, piemēram, personas dati.

Uz šiem izsaukumiem reaģējam vidēji 12 minūšu laikā.

Ir ļoti labi, ka ar šiem ziņojumiem ienāk arī kontaktinformācija, lai mēs varētu sazināties ar izsaucēju un precizēt datus.

Vēlreiz atgādināšu – ja notiek kaut kas akūts un apdraudošs, vislabākais būs piezvanīt.

Ir ziņojumi par bezpajumtniekiem, bet arī viņi ir sabiedrības locekļi un viņiem ir tiesības atrasties publiskās telpās. Ja viņi neko nepārkāpj, mums nav pamata raidīt viņus projām.

Ja runa ir par alkohola lietošanu, viņi jau zina, kur policija brauc biežāk.

Mēs mainām maršrutus, ir jāapkalpo izsaukumi, un nevaram vienmēr konkrētā laikā nobraukt vienam punktam garām.

Vasaras sezonā Liepājā ir daudz vairāk cilvēku, kuri nav liepājnieki. Viņiem neko nemaina lietotne, profils soctīklos vai raksts vietējā portālā. Arī vietējie atvaļinājumos mazāk patērē medijus un saziņa ir sarežģītāka.

Vasaras sezonā ir vairāk patruļas pludmalē un kāpu zonā.

Mums ir plaša, mežonīga pludmale pilsētas ziemeļu daļā, tāpēc savulaik iegādājāmies apvidus automašīnu, lai drošāk šīs teritorijas apsekot.

Vairāk pārkāpumu kāpu zonā atklājam paši, jo iedzīvotāji zina, ka mēs bieži braucam, tāpēc varbūt neziņo.

Pārkāpēji mēdz apstrīdēt sodus, saka, ka nav zinājuši par aizliegumu. Viņi brauc pa iebrauktām pēdām, bet tās nav ceļš, un to māca autoskolā.

Liepājas lietotnes sadaļā saziņai ar pašvaldības policiju ir ievietota karte, kurā parādīts, kas kurā Liepājas daļā ir atļauts un kas nav.

Uzziņai

Ziņot par pārkāpumiem Dienvidkurzemes novada pašvaldības policijai var visu diennakti saziņas vietnē “Whatsapp”: uz numuru 26625333 darbiniekiem Grobiņā, uz numuru 26475143 – Aizputē.

Es domāju tā: Kā jūtat tūristu klātbūtni?

Ričards Pērkons –­ dzīvo Karostā:

– Par centru nezinu teikt, bet Karostā pārsvarā redzu cilvēkus pie jūras, parasti daudz bildē. Ir tādi, kas piebrauc pie Ziemeļu mola, paskatās uz jūru un aizbrauc tālāk, citi pasēž kafejnīcā. Manu dzīvi tūristi īsti neietekmē, vien reizēm aizņem vietu, kur es parasti sēžu. 

Gaļina Kļejenkova – pensionāre:

– Dzīvoju Dubeņos pa dārzu un pludmalē šogad esmu bijusi maz. Zinu, ka tā no lietuviešiem mudž, un tad tur ir kā Palangā vai citur Lietuvā. Pagājušogad noskatījos, ka viņi pludmalē smēķē un končikus atstāj smiltīs. Man tas nepatīk, bet ko tu pateiksi? Neko…

Svetlana – strādā aptiekā:

– Es darbavietā jūtu, ka brīvdienās ļoti daudz cilvēku iebrauc no Lietuvas. Dienvidrietumu rajona veikalā “Maxima” skan lietuviešu valoda, stāvlaukā – lietuviešu automašīnas. Ir arī ārzemnieki, kas ienāk aptiekā un runā angliski, reizēm igauniski, bet igauņu nav daudz.

Solvita Ābola – liepājniece:

– Brīvdienās viņus var redzēt pilsētas centrā. Daudzi runā vāciski, ir ģimenes, pavecāki pāri. Iet ar karti rokās un kaut ko meklē, skatās, reizēm kaut ko pajautā. Pēc manām domām, ir labi, ka atbrauc tūristi, jo pilsēta jau tā tukša. Šorīt nācu no Jaunliepājas, un visā Raiņa ielas garumā – neviena cilvēka, pat pieturā ne.

Laimonis Ozols – bijušais liepājnieks:

– Lietuvieši komunistu laikos ar’ brauca, tāpat kā mēs braucām pie viņiem desas un sieru pirkt. Tūristi vienmēr ir visās malās, un tas nav slikti! Liepājā ir, ko skatīties – jūrmala, parks. Pilsēta vienmēr ir bijusi skaista.

24Skatīt galeriju